Kas reinkarnējas – Gars vai Dvēsele vai abi kopā? 14.03.2015
Aigars jautā: Gars un Dvēsele – līdz galam neizprotu atšķirību. Jūsu grāmatā teikts ka pēc nāves cilvēks nonāk garu valstībā, bet kur tad paliek dvēsele? Kā Gars un Dvēsele savā starpā ir saistīti? Kas reinkarnējas – Gars vai Dvēsele vai abi kopā?
Vai Zeme ir vienīgā brīvās gribas planēta?
Ar kādiem izaicinājumiem/mācībām jāsaskaras garam, kas izvēlas piedzimt uz citas planētas?
Elvita Rudzāte atbild: Dievs cilvēcei ir devis tik daudz informācijas, cik mūsu apziņas līmenis spēj uztvert un saprast tieši šajā brīdī. Tas nozīmē, ka jautājumi par neredzamo pasauli jeb Smalko plānu cilvēcei nevar būt līdz galam izprasti un zināmi – ikviens mēģinājums izskaidrot neredzamo pasauli būs nepilnīgs. Kad man 2008.gadā radās līdzīgs jautājums kā Aigaram: kāda ir atšķirība starp Garu un Dvēseli, tad es lasīju dažādus informācijas avotus, prasīju dažādiem cilvēkiem, kuri skaidro šos jēdzienus un sapratu, ka biju nonākusi pilnīgā neizpratnē. Tā bija pirmā reize, kad es lūdzu Dievam, lai man izskaidro šo jautājumu man saprotamā valodā.
Es atbildēšu uz Aigara jautājumiem tā kā es to saprotu šajā brīdī, bet, lūdzu, ņemiet vērā, ka arī mana atbilde nevar būt pilnīga, jo arī mans apziņas līmenis nav tik augstā līmenī, lai man Dievs varētu iedot pilnīgāku informāciju.
Kad es vērsos pie Dieva ar jautājumu, kāda ir atšķirība starp Dvēseli un Garu, tad saņēmu atbildi, ka tas esot līdzīgi kā vīrieša un sievietes lomu sadalījumā. Lai vīrietis būtu veiksmīgs darbā, viņam nepieciešama blakus mīloša sieva. Ļoti bieži saka, ka sieviete ir kakls, kas groza galvu uz to pusi, kur viņai labpatīk, bet vīrietis domā, ka pats ir izdomājis šo virzienu. Tieši tāpat var teikt par Garu un Dvēseli – Gars ir galva, bet Dvēsele ir kakls, kas groza galvu. Gars izvēlas mācību stundas, kas cilvēkam dzīvē uz zemes būs jāapgūst, bet Dvēsele izvēlas instrumentus, kā labāk cilvēks varētu apgūt Gara izvēlēto mācību stundu. Gars izvēlas mācību stundas, pirms iemiesošanās ķermenī. Dvēsele izvēlas instrumentus dzīves laikā.
Gars ir vienots ar Dvēseli. Fiziskā ķermenī mēs nevaram galvu pagriezt pa kreisi un kaklu pa labi, abi kustas vienā virzienā un viens bez otra nevar iztikt, tomēr katram ir sava funkcija. Tāpat arī Gars ar Dvēseli ir tik saistīti, ka viņus grūti nodalīt.
Gars ir ideja, radošais, saprātīgais, virzošais spēks. Ja mēs vēlam labu, mēs ātri virzāmies uz priekšu. Ja mēs esam nelabvēlības pilni, mēs stāvam vai riņķojam uz vietas, lai atrastu pareizo ceļu. Lai Gars varētu virzīties uz priekšu, viņam nepieciešama Dvēsele. Ja Dvēsele ir pozitīva, tad tā paskubina no aizmugures, nedod miera, liek iet uz priekšu. Ja Dvēsele ir ievainota (pārdzīvo pagātnes notikumus), tad Gars savā attīstībā jeb virzībā uz priekšu apstājas. Dvēsele ir izziņa, kas strādā ar ideju, mēģinot to izprast arvien labāk. Dvēsele ir kā augsne, kurā lemts veidoties augam. Gars ir sēkla, kas tiek iesēts augsnē. Ķermenis ir šis augs, kas no sēklas izaug augsnē. Ja sēkla ir vesela un augsne ir auglīga, tad izaugs skaists un veselīgs augs.
Mēs visi saprotam, ka ķermenis ir fiziskais līmenis, jo ķermeni mēs varam aptaustīt. Savukārt, Gars un Dvēsele ir jūtu līmenis, jo mēs tos nevaram aptaustīt. Tieši tāpēc Gars ir ideāls, un Ķermenis ir materiāls. Gars ir jūtas, Dvēsele ir sajūtas, un Ķermenis ir domas. Tāpēc fiziskā veselība ir saistīta ar mūsu domām. Piemēram, ja cilvēks mīl, tad tas ir Gars, kas mīl īsti un patiesi. Bet vai šis cilvēks jūt mīlestību vai nē, tā jau ir Dvēsele.
Vēl, aplūkojot Garu, Dvēseli un Ķermeni no cita aspekta, var teikt, ka Gars – tas ir tēvs, kam simboliski atbilst skelets, galva, prāts, apdomība, panākumi, spēks, ienākumi. Dvēsele – tā ir cilvēka māte, kurai simboliski atbilst mīkstie audi, kakls, emocijas, jūtīgums, sirsnība, elastīgums, raksturs. Ķermenis ir tēva un mātes summa, kas sev piesaista jau tajā esošo, piemēram, bērns piedzimst ar slimību, kuras enerģija piemīt tēvam vai mātei vai abiem kopā.
Gars izvēlas mācību stundu norises vietu, t.i., valsti, kurā piedzimstam. Dvēsele izvēlas mācību līdzekļus, t.i., dažādus pārbaudījumus, kas mūs piemeklē dzīves laikā. Kad mēs izprotam kādu no savām problēmām, mēs attīstāmies Garā. Ikreiz, kad esam apguvuši kādu dzīvē nozīmīgu mācību stundu, mūsu jūtas uz zināmu laiku nomierinās, jo Gars ir kļuvis gudrāks. Garam jāapgūst sirdsgudrība, tāpēc tam jāiemiesojas fiziskajā ķermenī, lai iemācītos vēl neapgūto. Jo gudrāks kļūst Gars, jo sarežģītāki kļūst viņa mācību uzdevumi. Tas nozīmē, ka mēs nevaram apstāties savā garīgajā attīstībā. Simboliski skolā, ja esam iemācījušies burtus, tad tālāk jāiemācās lasīt, un pēc tam – rakstīt, utt. Jo vairāk mēs apgūstam gudrības, jo kļūstam sirdsgudrāki. Tikai ir viena atšķirība – vai mēs mācāmies augstskolas gudrības, vai dzīves gudrības. Ar sirdsgudrību mēs saprotam to, ka esam apguvuši dzīves gudrību. Diemžēl augstskolas tām pievēršas ļoti maz vai nemaz.
Dvēseles miers iestājas tad, kad esam atkal apguvuši kādu jaunu sirdsgudrību. Ja mēs nemācāmies, tad Dvēsele ir nemierīga, tai kaut kā pietrūkst. Tie, kas cenšas apgūt dažādas mācības, tās līdz galam neizprotot, bet vienkārši pieņemot tās kā dogmas, tiem Dvēsele ir nemiera pilna. No tā mēs secinām, ka apgūt mācību stundu varam tikai tad, ja esam to izpratuši. Svešu gudrību vienkārša pieņemšana neradīs Dvēseles mieru, t.i., sirdsgudrību.
Cilvēka dzīve nebeidzas ar to, ka ķermenis nomirst. Cilvēka dzīve turpinās Garu pasaulē jeb Smalkajā plānā. Kad Garu pasaulē Gars Augstāko spēku pavadībā ir apguvis dzīves gudrības teorētiskā līmenī, tad nepieciešams zināšanas nostiprināt praksē. Praksi Gars iziet uz planētas Zeme, iemiesojoties jaunā cilvēka ķermenī. Un atkal process it kā sākas no gala, tomēr Gars no iepriekšējām dzīvēm paņem sev līdzi dzīves gudrību, t.i., apgūtās mācību stundas, un uz Zemes apgūst jaunas dzīves gudrības. Situācijas, caur kurām Garam ir jāpraktizē teorijā apgūtais, izvēlas Dvēsele. Tāpēc tieši Dvēselei visvairāk sāp, ja kaut kas nenotiek tā kā bija iepriekš plānots. Līdzīgi kā skolā skolotājam sāp sirds, ja viņš redz, ka skolnieks viņa mācīto neņem nopietni, pieļauj kļūdas un pēc tam cieš no pieļauto kļūdu sekām. Ciešanas parasti skar Ķermeni, kurš sāk slimot, ja stresu līmenis pārsniedz kritisko robežu. Ja Ķermenis vairs nespēj tikt galā ar cilvēka piesaistītajiem stresiem un slimībām vai, ja cilvēks ir apguvis šīs dzīves mācību stundas praksē, tad fiziskais Ķermenis mirst, bet Gars kopā ar Dvēseli atdalās no fiziskā Ķermeņa un dodas uz Garu pasauli, lai pie Augstākajiem spēkiem apgūtu nesaprasto vai jaunu dzīves gudrību teoriju. Tāpēc cilvēks ir mūžīgs, un mirstīga ir tikai cilvēka viena daļa – fiziskais Ķermenis.
Es zinu, ka Teosofijā māca, ka brīdī, kad mirst fiziskais ķermenis, no ķermeņa atdalās Gars un Dvēsele, tālākā virzībā notiek Dvēseles sadegšanas process (neprecīzi formulēju, bet doma ir tāda, ka Garu pasaulē atgriežas tikai Gars). Kā jau minēju, es nezinu kāds šis process ir patiesībā, bet mana sirds nepieņēma domu, ka Dvēsele sadeg. Mana garīgā ceļa līdzgaitniece igauņu dziedniece Sirje Uusbek man šo procesu izskaidroja savādāk: brīdī, kad Gars iemiesojas ķermenī, Gars no sevis kā balonu izpūš Dvēseli (izelpa), kas ir cilvēka aura jeb cilvēka Smalkais ķermenis. Brīdī, kad fiziskais ķermenis mirst, Gars ievelk sevī Dvēseli (ieelpa) un atgriežas Garu pasaulē. Tāpēc sanāk, ka Smalkais plāns ir Garu pasaule, kaut arī Maikls Ņūtons to sauc par Dvēseļu pasauli. Smalkajā plānā Dvēsele ir Garā, kā sirds. Fiziskajā plānā Gars ir ķermeņa sirdī un Dvēsele ir apkārt fiziskajām ķermenim kā aura.
No augstāk minētā izriet, ka reinkarnējas Gars ar Dvēseli kopā.
Vai dvēsele vienlaicīgi uz zemes vienā un tajā pašā laikā var būt iemiesojusies divos dažādos cilvēkos? Es nezinu kā ir patiesībā. Es zinu, ka augsti attīstīti Gari, kā piemēram, Jēzus var vienlaicīgi būt ar savu Dievišķo dzirksti daudzos fiziskos ķermeņos, bet tas nav gluži tā, ka cilvēkam ir Jēzus Dvēsele, bet ir tikai Jēzus klātbūtne. Es domāju, ka Gars ar Dvēseli iemiesojas tikai vienā cilvēkā, ka tas nav iemiesojies vairākos cilvēkos, jo tad sāktos sajukums. Kāpēc? Tāpēc, ka ar katru iemiesojumu cilvēka Gars nāk mācīties, lai kļūtu dzīves gudrāks. Ja Viņš vienlaicīgi būtu iemiesojies teiksim divos fiziskos ķermeņos, bet viens ķermenis degradētos, bet otrs mācītos, tad man nav skaidrs, kas notiek ar Garu, vai viņš attīstās vai degradējas. Es domāju, ka šis viedoklis par iemiesošanos nāk no informācijas, ka Augstākie spēki ar savu Dievišķo dzirksti ir iemiesojušies daudzos cilvēkos. Vienā cilvēkā var būt vairāku Augstāko spēku klātesamība, bet tas nenozīmē, ka vienā cilvēkā ir daudz dvēseles. Protams, mēs zinām par Dievu, kas attīstās caur katru dvēseli. Mēs zinām, ka ir dažādi cilvēki, daži degradējas, daži attīstās, bet Dievā kā veselumā nekāds sajukums neveidojas, jo tas ir Viens. Tāpēc katrs Gars (ietverot sevī Dvēseli) ir daļa no Dieva. Tāpēc es nedomāju, ka viens Gars var iemiesoties vienlaicīgi vairākos fiziskos ķermeņos, bet kā jau teicu, es nezinu kā ir patiesībā.
Kādi jauni izaicinājumi Garam/Dvēselei seko izejot no reinkarnācijas apļa? Gars, ietverot sevī Dvēseli, savu attīstību turpina citos Visumos un uz citām planētām. Kas tieši tur notiek, kāds tālākai attīstībai ir mērķis, to es nezinu, bet zinu, ka evolūcija nekad nebeidzas. Pat, ja planēta Zeme ietu bojā, Gari turpinātu savu evolūciju uz citām planētām, citos Visumos. Tie Gari, kuri neattīstītos, gan dotos uz pārstrādi, bet pēc tās atkal turpinātu evolūciju no zemāka punkta.
Vai Zeme ir vienīgā brīvās gribas planēta? Zeme ir vienīgā planēta, kur notiek garīgā attīstība. Kāda attīstība notiek uz citām planētām, to es nezinu.
Ar kādiem izaicinājumiem/mācībām jāsaskaras Garam, kas izvēlas piedzimt uz citas planētas? Es domāju, ka tiek apgūtas kādas citas kvalitātes, kuras nav iespējams apgūt uz Zemes. Es nezinu kādas tās ir, jo kā jau teicu, to pagaidām cilvēka prāts nespēj izprast.