Kas sagaida alkoholiķi pēc nāves? – otrais turpinājums 19.06.2018
Kas sagaida alkoholiķi pēc nāves? – raksta sākums
Kas sagaida alkoholiķi pēc nāves? – pirmais turpinājums
Kristīne jautā: Sakiet, Elvita, vai arī no ezotērikas viedokļa ir svarīgas pirmās 40 dienas pēc aiziešanas no fiziskā plāna? Pēc kristietības, (pareizticības) – pirmās 9 dienas dvēselei vēl ir iespēja kontaktēt ar fizisko pasauli, pēc 9.dienas vairs ne, pēc 40. dienas pēc nāves dvēsele dodas prom, vai nu uz paradīzi, vai elli. Vai tas tā ir? Esmu piedzīvojusi brīžus, kad aizgājējs it kā ir atnācis atvadīties, vai nu sapnī, vai ar kādu zīmi. Vai tas tā notiek, vai tās ir tikai mūsu sakairinātās emocijas, pārdzīvojot sēras.
Organizējot bēres, man bija sajūta, ka aizgājējs caur mani izsaka savu pēdējo gribu, es it kā runāju viņas vārdiem. Sajūta mazliet biedējoša. Man ar aizgājēju nebija emocionāli tuvas attiecības dzīves laikā. Viņa ikdienā, sadzīvē bija pastāvīgā opozīcijā, mūs tā emocionāli vienoja tikai skumji notikumi. Ikdiena bija sarežģīta un tā manī aktivizēja manu Sātanu: bailes mani nemīl, skaudību, lepnību, vainas sajūtu. Es ļoti daudz ar to strādāju, jau no tā laika, kad apguvu Siņeļņikova mācību.
Pēc pagājušā gada karmas nometnes, kad es tā nopietni pievērsos piedošanai, diktātiem un rozārijiem un pilnībā apzinājos, ka šis cilvēks ir mans skolotājs, es ļoti strādāju ar piedošanu, rakstīju piedošanas vēstules. Es noticēju Gaismas Skolotājiem, kuri teica, ka Mīlestība ir mūsos un var tikt sajusta no jebkura cilvēka un es noticēju Jums, ka jebkuras attiecības var padarīt harmoniskas, ja ļoti strādā un ir vēlēšanās, arī tad, ja cilvēks ir pilnīgi pretējs tev. Tomēr man neizdevās. Viņa aizgāja un mēs tā arī no sirds neizrunājāmies. Vienīgi īsi pirms viņas nāves, bijām laukos, viņa aizgāja uz dīķi un man gribējās aiziet pie viņas. Mēs stāvējām blakus un man gribējās viņai palūgt
piedošanu. Es vēl nodomāju, vai teikt to skaļi, tomēr nolēmu neteikt skaļi, jo man likās, ka viņa mani nesapratīs. Tomēr domās, stāvot viņai blakus, es pateicu, lūdzu piedod man par visu slikto. Vai tā karma, kas bija starp mums ir kaut nedaudz dzēsta? Man iekšā ir tāds smagums, jo es biju pārliecināta, ka man izdosies uzcelt tiltu no mīlestības starp mums un izlīdzināt to sāpīgo, kas bija. Vai tā ir vainas sajūta?
Viņas dzīve aptrūkās tik strauji, ka ir kaut kāda nepabeigtības sajūta. Tomēr es godīgi, no sirds strādāju ar sevi, ļoti vēlējos mainīties. Vai tas tiks ņemts vērā? Un vai man vēl kas būtu jādara, lai iegūtu sirdsmieru?
Elvita Rudzāte atbild: Kad cilvēks nomirst, tad notiek smalkā ķermeņa atdalīšanās no fiziskā ķermeņa un tas prasa laiku. Es neesmu ļoti iedziļinājusies procesos kā notiek smalkā ķermeņa pāreja uz Smalko pasauli, bet es varu piekrist kristiešiem, kas iesaka ievērot 40 dienas pēc aiziešanas. Katram garam šis aiziešanas process tomēr ir individuāls, jo to apziņas līmenis un dzīves laikā pieļautās kļūdas ir atšķirīgas. Aizgājušais gars patiešām var kontaktēties ar palicējiem, īpaši, ja tas ir pēkšņi aizgājis no dzīves un neko nav paspējis pateikt. Tāpēc redzēšana aizgājēju sapnī notiek nevis tāpēc, ka sakāpinātas emocijas, bet gan tāpēc, ka aizgājēja gars vēlas nomierināt palicējus. Viņam ir ļoti grūti pamest fizisko plānu, ja viņš redz, ka palicēji to ļoti pārdzīvo.
Tā kā Kristīne pirms brāļa sievas nāves mēģināja sakārtot ar viņu attiecības no savas puses, tad tieši tāpēc brāļa sievas gars izvēlējās tieši viņu, lai pateiktu to, ko nebija pateikusi pirms nāves.
Es nepiekrītu Kristīnei, ka viņai neizdevās sakārtot attiecības ar brāļa sievu. Viņai viss izdevās garu līmenī. Par to liecina arī aizgājēja komunicēšana ar Kristīni miega laikā. Tas, ka komunikācija nenotika fiziskajā plānā, vēl nenozīmē, ka komunikācija nenotika Smalkajā plānā. Piedošana strādā arī tad, ja tā ir izteikta tikai domās. Ir labi pateikt piedošanu vārdos, jo tad nomierinās otra cilvēka prāts, bet piedošana domās nomierina otra cilvēka garu. Tāpēc Kristīnes piedošanas lūgšana pirms brāļa sievas nāves bija pareizs solis no Kristīnes puses, jo zemapziņā Kristīne juta, ka drīz dzīves skolotājs aizies un vēl ir jāpaspēj sakārtot attiecības pirms skolotājs nav aizgājis. Es domāju, ka karma, kas bija starp Kristīni un brāļa sievu iespējams ir dzēsta, bet, ja arī nav dzēsta pilnībā, tad nākamā satikšanās būs vieglāka nekā tā bija šajā dzīvē. Es nevaru apgalvot, bet pastāv iespēja, ka brāļa sievas gars atgriezīsies tajā pašā ģimenē caur kādu no bērniem, mainoties lomām – kļūstot par bērnu kādam no bērniem un dodot iespēju visiem viņu mīlēt. Tā būs iespēja Kristīnei paust mīlestību pret garu, kuru iepriekš neizprata, mīlot brāļa bērna bērnu kā savu mazbērnu bez nosacījumiem.
Kristīnei ir nepamatota vainas izjūta. Viņa daudz strādāja ar sevi un es domāju, ka viņai patiešām izdevās uzcelt mīlestības tiltu starp sevi un brāļa sievu, jo brāļa sieva ar viņu nekontaktētos, ja šāds tilts nebūtu uzbūvēts. Tāpēc Kristīnes vainas izjūta ir tikai Kristīnes domu radīta, kas radusies aiz situācijas neizpratnes. Kristīnes darbu ar sevi Dievs ir ļoti novērtējis un smaguma izjūta ir radusies tikai tāpēc, ka Kristīne sevi vaino.
Lai Kristīne iegūtu sirdsmieru, es ieteiktu viņai nopirkt baltas rozes un doties uz kādu upi, nostāties krasta malā, metot rožu ziedlapiņas upē, vēlreiz lūgt piedošanu brāļa sievai un arī pašai piedot brāļa sievas kļūdas, pateikties viņai par kopā pavadītajiem brīžiem, par neapzināti sniegtajām dzīves mācībām un novēlēt viņai labu ceļu uz Smalko plānu, domās atverot garam Debesu Vārtus, lai gars varētu doties tālāk.