Kas tad ir Tas, ko ticīgs cilvēks lūdz, uz ko paļaujas un kam tic, ja viss ir Dievs? 23.09.2016

Elvita Rudzāte atbild: Lai izprastu šo jautājumu, vispirms apskatīsim savu fizisko ķermeni. Mūsu fiziskais ķermenis sastāv no orgāniem, asinsvadu sistēmas, nervus sistēmas, muskuļiem, kauliem utt. Simboliski fizisko ķermeni uzskatīsim par Dievu. Rodas jautājums, vai nieres, kas ir fiziskā ķermeņa sastāvdaļa, ir daļa no Fiziskā ķermeņa, ko es simboliski nosaucu par Dievu vai nav? Visi piekritīs, ka nieres ir fiziskā ķermeņa sastāvdaļa. Tanī pašā laikā, mēs zinām, ka cilvēks var dzīvot arī ar vienu nieri, ja kaut kādu iemeslu dēļ ir nācies zaudēt otru nieri, tikai viņam varētu būt kādi ierobežojumi, kas jāievēro, lai nesaslimtu arī otra niere. Ja cilvēks zaudē abas nieres, tad viņš mirst. Kāpēc? Jo kopējā ķermeņa sistēmā ir notikusi tik liela iejaukšanās, ka fiziskais ķermenis nevar tālāk funkcionēt.

     Mācībā ir teikts, ka viss radītais ir daļa no Dieva. Ja daļiņa pazūd, tad kaut kas mainās kopīgajā sistēmā, ko mēs saucam par Dievu. Ja kāda daļiņa transformējas, tad tā kā viss ir savstarpēji saistīts, tad notiek transformācija arī kopējā sistēmā.

     Cilvēks, kas paļaujas uz Dievu, noteikti paļausies uz sevi, jo viņš izjūt vienotību ar Dievu un sevi no Tā neatdala. Savukārt cilvēks, kas nepaļaujas uz Dievu, vairumā gadījumos nepaļausies uz sevi, viņu māc šaubas un bailes, vai tikai viss izdosies kā iecerēts. Pieņemsim, ka cilvēks, kas netic Dievam, paļaujas uz sevi. Kāda ir šī paļaušanās? Piemēram, biznesa organizācijas “A” vadītājs paļaujas uz sevi, ka viņš vienosies ar klientu par jaunu projektu, jo viņam ir pārliecinoši argumenti un labs kontakts ar klientu. Viņš sarunā tikšanos ar klientu, bet ceļā pie klienta, viņam salūzt mašīna, un viņš nenokļūst pie klienta norunātajā laikā. Viņš zvana klientam, skaidro neparedzēto situāciju, ko klients uztver saprotoši, bet klientam ir vairāk laika padomāt par jauno projektu, un pēkšņi viņam ienāk prātā brīnišķīga doma, ka projektu varētu īstenot savādāk, ar mazāku resursu ieguldījumu, bet tādā gadījumā sadarbība nepieciešama ar citu partneri. Tikšanās laikā klients atvainojas organizācijas “A” vadītājam, ka ir mainījis domas un sadarbību turpinās ar citu partneri.

     Kā jūtas organizācijas “A” vadītājs? Vīlies, jo viss tika izdarīts pareizi, tikai mašīnas salūšana izmainīja procesa gaitu. Vai organizācijas “A” vadītājs varēja paredzēt, ka salūzīs mašīna un tajā laikā klientam ienāks prātā doma par citu risinājumu? Vai organizācijas “A” vadītājs šajā situācijā varēja paļauties tikai uz sevi? Nē, nevarēja. Mēs neviens nevaram paļauties tikai uz sevi un muļķi ir tie, kas domā, ka visa pasaule ir viņiem pie kājām.

     Cilvēks, kas tic Dievam, tic arī sev, jo viņš jūtas vienots ar Dievu un zina, ka Dievs viņam ļaus darīt to, kas būs saskaņā ar Viņa gribu. Cilvēks, kas netic Dievam, var ticēt sev līdz brīdim, kad piedzīvos situāciju, ka ar savu ticību sev neko nevar panākt. Es arī ticēju tikai sev un neticēju Dievam līdz 2000.gadam, bet tad manā dzīvē notika situācija, ka neviens man nevarēja palīdzēt. Nevarēja palīdzēt ne nauda, ne ietekme, pilnīgi nekas. Tādā brīdī cilvēks jūtas bezspēcīgs un sāk domāt, bet kas viņam var palīdzēt? Daļa cilvēku tieši izmisuma situācijās sāk lūgt palīdzību Dievam, kaut arī līdz tam nav Tam ticējuši. Kāpēc? Tāpēc, ka tajā brīdī, kad prāts vairs nespēj atrast risinājumu, sirds saka, bet tu esi daļa no Dieva, kāpēc nelūdz palīdzību Dievam? Laicīgā izpratnē tas būtu, vārti atvērsies, ja tu nospiedīsi pogu. Tāpēc eksistē Dievišķais likums, ka Augstākie spēki nedrīkst palīdzēt, pirms cilvēks nelūdz palīdzību.

     Ticīgi cilvēki nenoliedz Augstāka Saprāta esamību, jo ar savu pieredzi ir piedzīvojuši Tā atbalstu. Mums patiešām ir svarīgi mīlēt sevi, ticēt sev un paļauties uz sevi, bet apzinoties, ka viss tāpat notiks tā kā to vēlēsies Dievs un tas būs saistīts ar mūsu izvēlēm pagātnē – mūsu karmu.

     Atcerēsimies par ķermeni. Ja cilvēks smēķē, viņš nodara pāri savam fiziskajam ķermenim. Kaut kad viņš saslimst. Kāpēc viņš saslima, vai tāpēc, ka to vēlējās Dievs? Nē, tāpēc, ka cilvēks pagātnē izdarīja nepareizu izvēli – nolēma smēķēt. Smēķējot viņš krāja savā fiziskajā ķermenī negatīvo enerģiju, līdz tā pārgāja pāri kritisko robežu, un cilvēks saslima. Tanī pat laikā jūs minēsiet daudz piemērus, kad cilvēks smēķē visu mūžu, bet viņa veselība ir labāka par tiem cilvēkiem, kuri nesmēķē. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Dievs raugās uz cilvēku kā uz veselumu un tikai Viņam ir zināms kādas mācības un kādā veidā ir jāapgūst šim cilvēkam.

     Aigars jautā: “Kas tad ir Tas, ko ticīgs cilvēks lūdz, uz ko paļaujas un kam tic, ja viss ir Dievs?” Tā kā esmu ļoti ticīga, tad atbildēšu caur savu pieredzi. Es lūdzu palīdzību Augstākajiem spēkiem, ņemot vērā To uzdevumu. Piemēram, es zinu, ka Sargeņģeļa Mihaela Dievišķais uzdevums ir sargāt. Tāpēc es Viņam lūdzu sargāt mani, manu ģimeni utt. Es zinu, ka Mātes Marijas Dievišķais uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, tāpēc es lūdzu Viņas palīdzību brīžos, kad jūtu, kad nepieciešams Viņas atbalsts kā Augstākās Mātes atbalsts. Es zinu, ka Jēzus audžutēvs Svētais Jāzeps var palīdzēt gan veselības, gan drošības, gan arī finanšu jautājumos. Tāpēc es Viņam lūdzu palīdzību attīstīt manis vadītās organizācijas. Tā es varētu saukt daudz Gaismas Skolotāju, kam es varētu lūgt palīdzību par konkrētiem jautājumiem. Bet ir brīži, kad es lūdzu palīdzību Dievam. Tas notiek tad, kad es nevēlos kaut ko atdalīt, kad es izjūtu nepieciešamību runāt ar Vienoto un Augstāko Saprātu.

     Kāpēc es ticu Augstāko Spēku un Dieva esamībai? Tāpēc, ka esmu saņēmusi ļoti daudz pierādījumu laicīgajā dzīvē, kurus cilvēki sauc par brīnumiem, bet neticīgie par sagadīšanās situācijām. Tad, kad tu lūdz, lai viņi izskaidro racionāli šīs sagadīšanās, tad atbilde ir: “Tāpēc jau tā ir sagadīšanās, jo to nevar izskaidrot.” Mācība skaidri paskaidro, ka sagadīšanās nemēdz būt. Ir tikai cilvēku apziņas līmenis, kas spēj vai nespēj ieraudzīt situācijas cēloņa un seku sakarību.

     Mācībā ir teikts, ka mēs nākam iemiesojumā lai mācītos un augtu garā. Kā es guvu pierādījumus, ka tiešām tā ir? Man un manam bērnam bija nopietnas veselības problēmas. Kad es izpratu neapgūtās mācības, ne tikai es, bet arī bērns izveseļojās. Vai tas bija medicīnas nopelns? Citi ar tādām diagnozēm ir jau miruši vai slimo vēl jo projām. Vai viņi nesaņēma medicīnas atbalstu? Saņēma, tikai viņi nemācījās un necentās izprast savas neapgūtās mācības, tāpēc arī tāds rezultāts. Vai neticīgs cilvēks vispār ticēs, ka pirms iemiesošanās Smalkajā plānā viņš ir apņēmies apgūt konkrētas mācības? Neticēs, viņš vienkārši dzīvos līdz brīdim, kad viņu apstādinās. Mani apstādināja 2000.gadā par ko esmu bezgala pateicīga, jo mana dzīve pēc 2000.gada ar katru gadu paliek arvien labāka. Tas nav domāts materiāli, bet gan iekšēji – es ar katru gadu jūtos arvien laimīgāka un interesanti ir tas, ka šī laimes izjūta pieaug, tai nav robežu un tā ir pastāvīga nevis īslaicīga. Bet šādu laimes izjūtu spēj izjust tikai patiesi ticīgs cilvēks, kas apgūst Mācību un arvien labāk izprot dzīvē notiekošos procesus un notikumus.

     Es patiešām paļaujos uz Dieva gribu jeb citiem vārdiem sakot, es apzinos, ka manas izvēles ietekmēs rezultātu. Ja rezultāts ir slikts, tad es sevi par to nevainoju, bet cenšos izprast, ko tad Dievs no manis vēlas. Es nestāvu uz vietas, es nebaidos kļūdīties, jo zinu, ka uz pareizā ceļa nonākšu tikai tad, ja rīkošos un uzzināšu arī par savām kļūdām. Es paļaujos uz Augstāko Saprātu, kas visu redz kopumā. Diemžēl mēs katrs kā Dieva daļiņa, redzam ļoti šauri un ierobežoti. Tieši tāpēc es paļaujos uz Dievu, jo tikai Viņš redz visu kopumā.

     Kam es ticu? Es ticu Smalkā plāna eksistencei, es ticu Augstāko spēku eksistencei, es ticu Augstākā Saprāta eksistencei, es ticu Vienotajai sistēmai, kuru es ar saviem mazajiem darbiņiem varu radīt vēl interesantāku, jo mēs katrs kā Dieva daļiņa esam mazie radītāji. Es ticu, ka izjaucot Veselumā harmoniju, notiek iejaukšanās no Augstāko puses, lai atjaunotu harmoniju. Es ticu, ka netikumīga dzīve degradē cilvēku un kad šī degradācija sasniegs zemāko punktu, tad iemiesojumā nāks Maitreija un cilvēce piedzīvos Jaunu laikmetu – Mīlestības un Vienotības laikmetu. Žēl tikai, ka pirms tam būs jāpiedzīvo lielas ciešanas, jo labprātīgi cilvēki nevēlas mainīt domāšanu. Es ticu Mācībai, jo caur savu praktisko pieredzi esmu pārliecinājusies, ka Mācībā teiktais ir Patiesība.

     Esmu pavisam vienkāršs un parasts cilvēks, ne ar ko neatšķiros no citiem cilvēkiem. Vienīgā atšķirība no vairuma cilvēku ir tā, ka es ļoti mācos, es cenšos izprast dzīvi, vērot kā Mācībā teiktais izpaužas praksē. Man nepiemīt nekādu īpašu spēju, ja nu vienīgi prasme uztvert Mācībā teikto un izprast kā tas darbojas laicīgā dzīvē. Bet šādas spējas spēj attīstīt ikviens, ja tikai ir gatavs mācīties, tic Dievam, uz To paļaujas un ir gatavs sākt Kalpot Dievam atbilstoši savām iespējām. Es patiešām esmu palīdzējusi cilvēkiem risināt dažādas problēmas, bet nevis tāpēc, ka esmu īpašs cilvēks, bet tikai tāpēc, ka dalos ar gūtajām zināšanām un tās pielietoju praksē. Protams, dažkārt palīdzības sniegšanas brīdī notiek ar cilvēkiem brīnumi, bet tie nav nekādā mērā saistīti ar manām īpašām spējām, tie ir saistīti ar Dieva gribu un vēlmi atalgot manu darbu, lai es ik brīdi justu Viņa klātbūtni, lai es ik brīdi Viņam ticētu un paļautos uz Viņa gribu.