Kas tevi virza mācīties? 19.10.2020

Kad izglītošanās nebija visiem pieejama, tad bērni sapņoja par iespēju iet uz skolu. Mūsdienās iespēja mācīties vismaz Latvijā ir visiem, bet maz ir bērnu, kas uz bērnudārzu un vēlāk uz skolu iet ar prieku, bet ļoti daudz bērnu, īpaši pusaudžu un jauniešu, kas to dara ar lielu piespiešanos un labprāt skolu neapmeklētu, ja vien pieaugušie to atļautu.

Kāpēc izveidojusies tik paradoksāla situācija – kad izglītība nebija visiem pieejama, tad visi par to sapņoja, bet tagad, kad tā ir pieejama bez maksas, tā zaudējusi savu vērtību?

Es nedomāju, ka mūsdienu skolotāji māca sliktāk nekā to darīja 100 gadus atpakaļ tā laika skolotāji. Ir mainījusies bērnu attieksme pret izglītošanās nepieciešamību kā tādu. Kāpēc tā mainījās?

Visu nosaka motīvs mācīties. Mūsdienās bērni mācās, lai izpatiktu vecākiem, sabiedrībai jeb citiem vārdiem sakot, lai parādītu citiem, ka viņi ir vērtība un dabūtu labi atalgotu darbu. Vairāk kā 100 gadus atpakaļ bērni mācījās, lai uzzinātu ko jaunu.

Mūsdienās bērni var izzināt pasauli, skatoties TV, internetā pieejamo informāciju, bet agrāk tādas iespējas nebija, tāpēc motīvs mācīties ir pamainījies. Mūsdienās skolotājiem ir jābūt ļoti atraktīviem, ar lielu izdomu, lai bērnos radītu interesi par priekšmetu, bet arī tas vēl negarantē bērnu interesi.

Lai panāktu, ka bērns vēlas mācīties, ļoti jāpārdomā kā viņu motivēt mācīties. Tanī pašā laikā, ja bērns ir jāmotivē mācīties, tad tas nozīmē, ka pienāks brīdis, kad pieaugušie viņu vairs nespēs motivēt. Līdzīgi tas ir pieaugušajiem darbā, kur darba devējs izdomā dažādus motivēšanas instrumentus, lai darbinieks labāk strādātu. Motivēšanas instrumenti dod rezultātu tikai sākumā, jo pie labumiem ātri pierod.

Lai bērnos saglabātu vēlēšanos mācīties, viņiem ir jāredz sava ieguldītā darba mācīšanās procesā vērtība. Vērtība nav atzīme. Vērtība nav uzslava. Vērtība  ir radīt kaut ko jaunu. Tāpēc bērniem patīk dažādi praktiski vingrinājumi, jo viņi redz kā zināšanas tiek pielietotas praksē.

Tanī pašā laikā mūsdienās darbmācības priekšmeti vairs nav mīļākie priekšmeti kā tas bija vairākus desmitus gadus atpakaļ. Mūsdienās ne visām meitenēm patīk šūt, adīt, tamborēt un puišu vairākumam vairs neinteresē galdniecības un amatniecības prasmes. Kas pamainījies? Viss ir viegli pieejams veikalā un to var ātri rūpnieciski saražot, tāpēc tas vairs nerada interesi.

Tātad cilvēks neapzināti tiecas uz to, kas nav viegli pieejams, jo viņa gars zina, ka attīstība notiek tikai pārvarot grūtības.

Var rasties jautājums, ja jau viss ir tik viegli pieejams, tad varbūt vispār nevajag mācīties? Tomēr izrādās, ka pieejamība nav galvenais iemesls, kāpēc bērni ir zaudējuši motīvu mācīties. Galvenais iemesls, kāpēc bērni ir zaudējuši motīvu mācīties, ir OBLIGĀTĀ IZGLĪTĪBA. Obligātums rada piespiedu enerģiju, kas ir nepatīkama, tāpēc pret to protestē.

Latvijā šobrīd obligātā izglītība ir pamatizglītība jeb 9 klases. Ja mēs pavērojam vidusskolēnus, tad situācija vidusskolās atšķiras no situācijas pamatskolās. Vidusskolās mācās bērni jau ar motīvu apgūt profesiju vai sagatavoties mācībām augstskolā u.tml. Protams, arī vidusskolās ir pietiekami daudz bērni, kuri nevēlas mācīties, bet tas ir tikai tāpēc, ka tā nebija viņu izvēle mācīties tālāk, bet gan vecāku izvēle, kā arī saglabājas problēma, ka bērni neredz mācību priekšmeta vērtību.

Izglītības process tikai iegūtu, ja bērniem būtu iespēja izzināt sevi, dzīvi un Visumu, apzinoties, ka bez fiziskās pasaules eksistē smalkā pasaule, kura lielākai daļai sabiedrības ir neredzama. To sauc par garīgo attīstību. Ja bērni jau no mazotnes izprastu, kāpēc viņus piemeklē dažādas likstas un kā viņu izvēles ietekmē viņu tālāko nākotni un laimes izjūtu, tad viņiem būtu interesanti uzzināt par dzīvi arvien vairāk, kas savukārt motivētu attīstīt arī intelektu un daudzpusīgumu. Lai cilvēks labāk izprastu sevi, viņam nepieciešamas zināšanas ķīmijā, fizikā, matemātikā, bet šobrīd šie priekšmeti netiek mācīti ar domu, lai cilvēks spētu labāk izprast sevi, dzīvi un Visumu. Visi priekšmeti ir virzīti vienā virzienā – materiālās labklājības vairošanai.

Mūsdienu jaunā paaudze jūt, ka materiālā labklājība nav galvenais dzīvē, tāpēc protestē pret esošo iekārtu visādos veidos, arī absurdos. Jaunajai paaudzei nav pieņemama atbilde, ka jāmācās ir tikai tāpēc, lai varētu pēc tam atrast darbu, jo viņi iekšēji jūt, ka jābūt kaut kam augstākam par materiālo labklājību. Viņi nespēj to noformulēt vārdos,  bet izjūtu līmenī viņi tiecas uz kaut ko augstāku, ja tikai pieaugušie ar savu piespiešanu nav viņu gribu salauzuši, kad viņiem viss kļuvis vienaldzīgs un viņi vēlas ļauties tikai baudām.

Dzīves baudītājus atmodina tikai ciešanas, kas ir pēdējā iespēja šiem cilvēkiem apzināties, kas ir dzīves jēga, kāpēc es esmu atnācis iemiesojumā un kā man vajadzētu dzīvot, lai mana dvēsele būtu mierā un sirds tiektos pretī jaunajam, gaišajam, skaistajam jeb mīlestībai. Tāpēc mūsdienās garīgās izaugsmes ceļu sāk cilvēki pēc piedzīvotām sāpēm jeb ciešanām, bet cilvēce varētu nepiedzīvot ciešanas, ja vien būtu pareiza izpratne, kāpēc nepieciešams visu mūžu mācīties un kāpēc nepietiek tikai ar intelekta attīstību?

Mēs esam nākuši iemiesojumā, lai augtu garā jeb paplašinātu savu apziņas līmeni. Jo plašāks apziņas līmenis, jo dzīve interesantāka, un nevienam nekas nav jāizdomā, lai tev būtu interesanti, jo tev pašam ir interesanti dzīvot, jo tava vērtība – interesanta tava iekšējā pasaule. Tāpēc augstas apziņas cilvēkiem nav nepieciešama sabiedrība, jo viņiem ir interesanti vienatnē. To var redzēt jau bērnos, kas labprāt spēlējas vienatnē nevis kopā ar citiem bērniem. Tomēr mūsdienās bez socializēšanās prasmēm arī ir grūti dzīvot, tāpēc visam ir jābūt līdzsvarā.

Skolotājiem jau no bērnības vajadzētu bērniem uzdot jautājumu – kas tevi virza mācīties, kāds ir tavs motīvs mācīties? Dzirdot atbildes, viņi labāk varētu izprast jauno paaudzi un saprastu, ko mainīt izvēlētajā metodikā, lai bērnos nepazaudētu motīvu mācīties un attīstītu pozitīvu attieksmi pret izglītošanos kā tādu.

Ko tu atbildētu uz jautājumu – kā būtu jānotiek mācību procesam, lai tev patiktu mācīties? Atbildes būtu dažādas, bet tieši šī dažādība veicinātu dažādu izglītības iestāžu rašanos, kur atšķirtos saturs. Diemžēl sabiedrība nav gatava atteikties no regulējama, kas bērnam kurā vecumposmā ir jāiemācās. Sabiedrība nav gatava pieņemt patiesību, ka katrs cilvēks var attīstīties ļoti atšķirīgi. Piemēram, ir pieaugušie, kas pusmūžā sāk apgūt mūzikas instrumentu spēli, jo sirds aicina to darīt tikai pusmūžā.

Izglītības sistēma ļoti daudz iegūtu, ja atteiktos no standartiem, bet ļautu katrai unikālajai būtnei, kas ir piedzimusi, izvēlēties savu attīstības ceļu. Standartam ir jābūt kā palīgam, lai pedagogi zinātu uz ko tiekties, bet ne kā prasībai. Kompetenču pieejas attīstība neglābs grūstošo izglītības sistēmu. To var glābt tikai atteikšanās no obligātuma un iespēju došana ļaut izpaust radošo potenciālu. Ja nebūtu obligātums, tad lauku skolām būtu ļoti lielas iespējas piedāvāt to, ko pilsētas skolas nepiedāvā un bērniem būtu lielākas izvēles iespējas atrast savai būtībai vispiemērotāko izglītības iestādi. Pareiza ir doma, ka saturiski jābūt ļoti dažādām izglītības iestādēm, jo bērni ir ļoti dažādi un tas kas der vienam, neder otram. Jāattīsta ir transporta tīkls, lai bērns viegli varētu nokļūt uz to izglītības iestādi, kas viņa būtībai ir visatbilstošākā. Bērnus nesatrauc braukšana transportā. Viņus satrauc viņu būtībai nepiemērotā vide un obligātās prasības viņa attīstībai jeb citiem vārdiem sakot viņu satrauc tas, ka viņu nemīl bez nosacījumiem.

Noņemsim nosacījumus no izglītošanās ceļa, tad mēs ieraudzīsim tik daudz talantus starp mūsu bērniem un piedzīvosim daudz zinātnisko atklājumu, kas, protams, veicinās arī materiālo labklājību, kas vairs nebūs prioritāte, jo prioritāte būs daudzpusīgā attīstība un radošā potenciāla realizēšanas iespējas. Kāpēc mēs paši sev liedzam būt laimīgiem?

Autore: Elvita Rudzāte