Kas vada mūsu dzīvi? 14.10.2021

Kas ir Dievs, vai Tas pastāv, kur To var redzēt vai sajust? Šis jautājums man agrāk sagādāja grūtības, jo zināju, ka sabiedrībā valda ļoti atšķirīgi uzskati un skaidrojumi par Dievu, un daudzi novēršas no tevis brīdī, kad piemini Dievu. Lielo Skolotāju Mācībā ir teikts, lai Dieva vārdu nelieto bez vajadzības. Tanī pat laikā man ir nācies dzirdēt no absolūti neticīgiem izsaucienu: “Ak, Dievs!” Viņi šo izteicienu lieto neapzināti un bija neizpratnē, kad es tam pievērsu uzmanību, sakot neticīgajam Dieva noliedzējam: “Tu taču pats tikko piesauci Dievu, kāpēc noliedz To, ko piesauc?”

Es vienmēr esmu izturējusies ar cieņu pret jebkuras reliģijas pārstāvi, taču pati nepievienojos nevienai no reliģijām. Kāpēc? Sākumā es ļoti pārdzīvoju savu iekšējo pretestību. Man pat bija bail nonākt ellē, bet es sev neko nevarēju izdarīt. Es meklēju atbildi uz šo jautājumu, un tad – 2002.gada janvārī – , kad piedalījos Vīlmas Lūles pēdējā seminārā, es saņēmu atbildi uz šo jautājumu. Es beidzot sapratu, kas ir Dievs; es sapratu to, ka neesmu ateiste, kā līdz šim biju domājusi par sevi, bet gan – ka esmu ticīga; sapratu, ka pievienošanās kādai no reliģijām nav obligāta, lai cilvēks būtu ticīgs un Dieva svētīts. Es sapratu, ka pat būdama nekristīta, arī es saņemu palīdzību no Dieva un Augstākiem Spēkiem.

Ja jūs šajā brīdī sadzirdējāt, ka es aicinu jūs atteikties no reliģijas, tad jūs pārpratāt mani. Katrs cilvēks ir brīvs savā izvēlē. Daudziem cilvēkiem pietrūkst saskarsme ar līdzīgi domājošiem, tāpēc viņiem ļoti labi palīdz iesaistīšanās kādas reliģiskas draudzes darbībā, kur viņi jūtas mīlēti un atbalstīti, kur kopā tiek veiktas dažādas labdarības aktivitātes, kas sniedz piepildījuma izjūtu. Es sajūtu piepildījuma izjūtu veicot tos pienākumus, kurus esmu uzņēmusies un man līdzās ir cilvēki, kas palīdz īstenot Dieva uzticētos uzdevumus. Tieši pildot Dievišķos uzdevumus esmu sajutusi Augstākā Klātbūtni. Ir bijušas pavisam neparastas situācijas, piedzīvoti brīnumi, bet pats svarīgākais, ka es jūtu, ka mani Kāds vada vai ir līdzās kā Padomdevējs. Interesanti ir tas, ka brīžos, kad esmu pat bijusi ļoti tuvu lielas kļūdas pieļaušanai, noticis ir kaut kas negaidīts, un es nevarēju šo kļūdu pieļaut. Pēc laika apzinoties, ka tā būtu bijusi liela kļūda, es jūtos tik pateicīga manas dzīves Pavadonim, ka Viņš pasargāja mani no kļūdas pieļaušanas.

Kas tas vada manu un jūsu dzīvi – Augstāks Saprāts, Dievs, Augstākie Spēki? Lielā mērā mēs paši ar savām izvēlēm nosakām savu likteni, bet kāpēc ir brīži, kad tomēr mums neļauj pieļaut kļūdas? Pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies.

Viens no jautājumiem, kurus zinātnieki mēģina noskaidrot, ir – kā tad radās Zeme un dzīvība uz tās. Arī man skolā mācīja šos jautājumus un zinātniskos izskaidrojumus, bet diemžēl neviens no zinātniekiem nevar pateikt, ka bija tieši tā un ne citādi. Ne zinātne, ne reliģija, ne ezoterika nespēj cilvēkam dot tiešus taustāmus pierādījumus par Visuma dievišķo izcelsmi. Cilvēka attīstības līmenis vēl nav tik augsts, lai izprastu Dievu. Taču ikviens no mums dzīvē ir sajutis situācijas, kad cilvēks ir pilnīgi bezspēcīgs un palīdzība ir jāgaida no Augstākas, mums nezināmas varas. Es Augstāko varu sajutu pavisam tuvu tad, kad mans dēls bija smagi slims, kad redzēju ārstu izmisumu un sapratu, ka man var palīdzēt tikai kaut kas, kam līdz tam brīdim nebiju ticējusi. Tagad es diezgan bieži dažādās savas dzīves situācijās sajūtu Augstāko varu un esmu iemācījusies ar to sarunāties un noskaidrot man nesaprotamos jautājumus.

Es mēģināšu jums izskaidrot to, kas manā izpratnē ir Dievs. Viss esošais ir Dievs. Gan tu, gan es, gan krūzīte, gan zieds, gan plastmasas maisiņš, gan koks, utt. ir Dieva maza daļiņa. Visas šīs daļiņas kopā veido Dievu. Tātad – katrā no mums ir dievišķais.

Dievs nav kaut kāds ārpus no mums pastāvošs spēks, kas vada mūsu dzīvi. Visa dzīve ir vienots veselums, un tāpēc dzīvē ir nepieciešams gan labais, gan sliktais, jo citādi nebūtu attīstības.

Vizuāli tas ir līdzīgi atomiem, kas savstarpēji iedarbojas viens uz otru. Piemēram, es nejauši pagrūžu blakussēdētāju, kurš no šī grūdiena tikpat nejauši nogāž no galda krūzīti, kas, savukārt, aplej citu cilvēku, kurš dusmīgs sāk kliegt, radot baiļu sajūtu istabā esošam bērnam, kurš no uztraukuma piečurā bikses, radot dusmas savai mātei, kura, nespēdama nomierināties, vakarā sakliedz uz savu vīru, atsakot tuvības brīdi, savukārt, vīrs no rīta dusmīgs aiziet uz darbu, sakliedz uz saviem kolēģiem, kuri, savukārt, neapmierināti atnāk mājās, utt. Ar šo piemēru es centos parādīt mūsu savstarpējo mijiedarbību.

Mums jāsaprot, ka ikvienā no mums ir dievišķais un ka mēs visi esam unikāli. Nav otra tieši tāda paša cilvēka pasaulē. Ja mēs sevī atzīsim dievišķo sākotni, tad arī mūsu fiziskais stāvoklis sāks mainīties. Mans Skolotājs Šri Satja Sai Baba, kuru Indijā uzskata par Avatāru jeb Dievu iemiesojumā, ir teicis, ka atšķirība starp Viņu un citiem cilvēkiem ir tikai tā, ka Viņš saprot to, ka ir Dievs, bet citi cilvēki nesaprotot to, ka arī viņi ir Dievs.

Dievs ir realitāte tam, kurš viņu saprot un jūt. Cilvēks, kurš ir aizvēries, apgalvojot, ka nav tādas Augstākās varas vai Dieva, mēģina sevi pasargāt no nezināmā, viņam neizprotamā. Arī šis cilvēks saņem palīdzību no Dieva, kaut arī viņš nevēlas to atzīt.

Visa vienotības izzināšana ir bezgalīgs process. Tas nozīmē, ka neviens nekad to līdz galam neizzinās. Pat viszinošākajam ir daudz, ko mācīties. Ne velti slavenais filosofs Sokrats ir teicis: „Es zinu tikai to, ka nezinu neko”. Arī mani ir pārņēmušas līdzīgas izjūtas – jo tālāk es tieku garīgās izaugsmes ceļā, jo vairāk es saprotu, ka es vēl tik maz zinu. Taču tas nav tik būtiski, ka pēc desmit gadiem es būšu gudrāka un man būs vairāk zināšanu, kurās ar jums dalīties. Šobrīd es nododu jums tās zināšanas, kuras esmu uzkrājusi līdz šim brīdim.

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka Dievs ir kaut kur augstāk – sēž uz mākoņa maliņas un ir pārāks par ļaudīm un visām citām dzīves izpausmēm. Tādā gadījumā cilvēks aizmirst, ka arī viņš ir viena maza daļiņa no Dieva. Šādi cilvēki mīl Dievu kā ideālu, bet Dieva radības nemīl. Tādā gadījumā dzīve kā vienība tiek varmācīgi pāršķelta divās daļās – garīgajā un fiziskajā. Turpmāk neizbēgami seko naids pret visu fizisko kā sliktā iemiesojumu. Tā veidojas reliģiozs priekšstats par dzīvi, kas piespiež mīlēt Dievu, bet cilvēku uzskatīt par mūžīgu grēcinieku.

Cilvēki pieļauj kļūdas, bet pēc tam ir iespēja cilvēkam mācīties ne tikai no savām kļūdām, bet arī no citu kļūdām. Mācoties no šīm kļūdām cilvēks garīgi attīstās. Ikvienu kļūdu cilvēks vienmēr var nožēlot, šādā veidā atbrīvojoties no problēmas.

Es arī kādreiz baidījos no elles, bet tagad esmu sapratusi, ka elle ir tepat uz Zemes – mūsu domās, un to mēs varam piedzīvot, ja neattīstāmies garīgi, t.i., nemācāmies no savām kļūdām. Kā jums šķiet – vai tā nav elle, ja cilvēkam ir smagi jācieš no kādas fiziskas slimības vai jādzīvo ļoti smagos apstākļos? Kad cilvēks nomirst, viņš sajūt svētlaimi. Dievs nevienu nesoda. Dievs visus mīl, bet dažiem cilvēkiem ir grūti tam noticēt, jo viņu ciešanas ir tik lielas, ka viņiem šķiet, ka Dieva nav. Viss sliktais, kas mums jāpiedzīvo, ir mūsu pagātnes rīcības sekas. Mēs paši esam atbildīgi par savu dzīvi. Tāpēc, lai labotu savas iepriekš pieļautās kļūdas, lūgsim piedošanu tiem, kuriem esam nodarījuši pāri, piedosim tiem, kuri mūs ir sāpinājuši, bet galvenais piedosim paši sev savas kļūdas un turpmāk centīsimies savas kļūdas neatkārtot.

Atgriežoties pie jautājuma, bet kas tad vada mūsu dzīvi, esmu nonākusi pie atziņas, ka mūsu dzīvi ar savām izvēlēm vadām mēs paši, bet mums līdzās stāv Augstākie Spēki, kas ir stingri noteiktā Hierarhijā, kuri raugās uz mūsu izdarītajām izvēlēm. Kad Viņi redz, ka tu gatavojies pieļaut kļūdu, Viņi dod zīmes, lai tevi atturētu no kļūdas pieļaušanas, bet ne vienmēr mēs dotās zīmes uztveram. Bet, kad Viņi redz, ka tu pieļaujot kļūdu, vairs nevarēsi pildīt Dievišķos uzdevumus, kurus apņēmies pildīt pirms iemiesojuma, tad Viņi var pat iejaukties situācijā, to izmainot tā, ka tu nevari pieļaut kļūdu. Tā ir īpaša labvēlība un lai tādu saņemtu, iepriekšējās dzīvēs ir jāizdara īpaši labi darbi cilvēces un Dieva labā. Tātad, ja esi nācis iemiesojumā ar svarīgu uzdevumu, lai palīdzētu cilvēcei un Dievam, tad tevi īpaši uzmana un sargā. Bet, ja tu nodosi šo labvēlību, tad piedzīvosi smagas ciešanas un atkritīsi evolūcijā uz zemāku punktu, kas nozīmē, ka būs jānāk iemiesojumā vēl ļoti daudz reižu, lai atgūtu to, ko pazaudēji. Diemžēl tie, kas tev bija līdzās būs jau evolūcijā tālu tikuši uz priekšu un tu vairs Viņus nevarēsi panākt.

Tāpēc novērtējiet to, kas jums ir dots un vieglprātīgi nepalaidiet vējā. Esiet atbildīgi savās izvēlēs un pirms rīkojaties, ļoti padomājiet par to, ko esat nolēmuši darīt, kādas sekas jūsu izvēle radīs. Neskatieties tikai no skatu punkta kā tas būtu izdevīgi tev, bet skaties no skata punkta, kā tas ir vajadzīgs sabiedrībai kopumā, jo tu neesi nācis iemiesojumā, lai būtu labi tev. Tu esi nācis iemiesojumā, lai kļūtu dzīves gudrāks un atdotu sabiedrībai un Dievam maksimumu, ko vari dot.

Autore: Elvita Rudzāte