Justīne jautā: Aprakstīšu situāciju, kuru atcerējos, strādājot ar saviem stresiem. Gāju mākslas skolā, kad man bija gadi 9, biju novilkusi jaku un man bija caurumiņš biksēs uz sāna. To ievēroja viens pusaudzis un skaļi teica: tu no laukiem esi, ka tik nabadzīga, ka nevari atļauties nopirkt necauras bikses? Es pēc tā laika ierāvos sevī un ar nevienu nerunāju. Jutos pazemota un man likās, ka viņš tādā veidā pazemoja arī manu mammu un tēvu, kuri man deva visu. Saprotu, ka mana mācība ir pazemojums. Kas vēl?
Elvita Rudzāte atbild: Ja Justīne aprakstītajā situācijā izjuta kaunu, tad viņas gars vēlējās izprast kauna un lepnības mācības, jo kauns un lepnība veido vienu veselumu.
Ja cilvēkam ir kauns redzamā formā, tas nozīmē, ka viņam ir lepnība slēptā formā. Tikai cilvēks, kas vēlas lepoties ar saviem sasniegumiem, ļoti kaunas, ja viņam tas neizdodas.
Kauns – lepnuma apmetnis. (Bleiks)
Kauns ir dusmu iedīglis cilvēkam uz sevi pašu, kas ietver sevī reakciju uz pretrunu starp to, kas esi īstenībā, un to, kādam tev ir jābūt, un, kāds tu vēlies būt. (Hēgelis)
Tātad ir nepieciešams cilvēkam kļūt pašam, atgriezties pie savas būtības un nedomāt to, ko citi par viņu padomās. Kauns vēlas cilvēkam iemācīt: “Tu esi brīnišķīga Dievišķa būtne. Kāpēc tu tam netici? Notici sev un tad arī citi tev noticēs.”
Katram cilvēkam kauna izjūta ir atšķirīga, jo tā ir saistīta ar vērtību sistēmu. Kauns ir tas, ko mēs uzskatām par kaunu. Citam tas var arī nebūt kauns. Jo vairāk kauns nomoka Dvēseli, jo vairāk cilvēks nevēlas redzēt to, ko kaunoties viņam nācies redzēt.
Ja cilvēkam ir kauns, tas nozīmē, ka viņš sevi uzskata par sliktu. Ja cilvēks jūtas sliktāks, nekā gribētu, viņš no tā kaunas. Ar kaunu viņš to apspiež, t.i., enerģija, ar kuru tiek apspiests stress, ir kauns.
Lepnība ir vēlme būt labākam. Tas ir stress, kas cilvēkam atņem spēju domāt un liek darboties. Lepnība ir akmens enerģija, kas cilvēka ķermeņa orgānos liek rasties akmeņiem un rada visu audu sklerozes. Cilvēka lepnība ir kā akmens. Lepns cilvēks pievelk sev lepnu cilvēku, t.i., tas, kurš vēlas būt labāks, pievelk otru, kas arī grib būt labāks. Rezultātā abi ir kā divi cieti akmeņi, kas viens otram nepiekāpjas. Lepnums cilvēkam māca: „Mīļais cilvēk, lūdzu, atbrīvo mani no sava cietuma. Tu mani ieslodzīji, jo nesaprati, ka cilvēki nav ne labi, ne slikti, cilvēki vienkārši ir cilvēki.”
Ja cilvēks ir nonācis savas lepnības gūstā, ir tikai divas iespējas – ja viņš nav labs, tad viņš ir slikts. Ja viņš nav labāks, tad viņš ir sliktāks. Ja viņš nav vislabākais, tad viņš ir vissliktākais. Tāpēc viņš nedod ceļu konkurentam. Viņam ir jāuzvar par katru cenu. Ja viņš uzvar, tad ir labs un augstsirdīgs gan pret sevi, gan pret citiem. Ja zaudē, tad ienīst gan sevi, gan citus. Arī augstprātība ir lepnības pazīme.