Kategorisma mācība 12.04.2025

Kāda sieviete man uzdeva jautājumu par kategorisma mācību, jo viņa bija sastapusies ar kategorismu no kristiešu puses. Sieviete vēstulē rakstīja: “Pirms pāris gadiem es nonācu kontaktā ar kristietību un sastapos ar  kategorismu, ka viss mans Dieva izziņas ceļš ir meli un, ka patiesība ir tikai Jēzus. Es varu pieņemt, ka kristietība ir viens no ceļiem pie Dieva, vismaz no tās pieredzes, ko iepriekš biju ieguvusi. Nu lūk, arī pēc tam, kad ar kristiešiem piedzīvoju Jēzu, es nevaru teikt, ka Jēzus ir vienīgais ceļš, bet viens no. Man bija nesaprotams arī aicinājums, atteikties no visiem cilvēkiem, kas nekalpo Jēzum, no savas ģimenes, pieredzes, draugiem, zināšanām, jo viss tas neesot no Dieva. Man tā bija vērtīga pieredze.

Šobrīd, kad krīze valda, es atkal sastopos ar šo spiedienu, no viena kristiešu cilvēka, ka Jēzus ir vienīgais, jo tuvojoties pēdējās dienas, kad sāk valdīt antikrists, korona ir viņa ierocis un viss grūst, līdz pat tam, ka tiek teikts, ka jābēg no civilizācijas, un jādzīvo bunkuros.

Es saprotu, ka tuvākie gadi solās būt grūti un cilvēkiem  ir jāatgriežas pie Dieva, uz to aicina visa garīgā pasaulē, bet kur rodas kategorisms, ka Jēzus ir vienīgais ceļš? Un kas man ir jāapgūst kā mācība? Ja mani dara uzmanīgu “spiediens”, “kategorisms”, “ielikšana rāmī”, “mēģinājumi uzspiest”, tad tas nozīmē, ka manī pašā no tā visa kaut kas ir?

Vai arī tiek pārbaudīts mans ceļš, jo mērķis jau visiem ir viens – Dievs, atšķiras tikai ceļš kā to sasniedz. Varbūt kategorisms ir no tā, ka viņi tiešām domā, ka ceļš pie Dieva ir tikai Jēzus, jo citu nemaz nezin? Es varu pieņemt dažādību un to tolerēt, bet kristieši to nespēj, ja neesi ar viņiem, esi pret viņiem – tātad Sātana kalps.”

Sievietes vēstule pievērš uzmanību ļoti svarīgam dzīves aspektam – kategorismam. Viņa ir sastapusies ar kristiešiem, kas savos uzskatos ir bijuši kategoriski. Par laimi visi kristieši nav vienādi. Ir kristieši, kas regulāri lasa portālu domātājs.lv , ieklausās manos padomos un saprot, kāpēc dažus jautājumus mācītāji skaidro savādāk nekā es.

Viņi augstu novērtē mācītāju ieguldīto darbu, apmeklē dievkalpojumus un piedalās baznīcas organizētās labdarības aktivitātēs. Viņi nediskutē ar mācītāju par reinkarnāciju un karmu, jo zina ka mācītāja atbilde būs noraidoša un tā tam arī jābūt, kamēr Pāvests nav izskaidrojis kristiešiem notikumus, kas norisinājās 553.gadā pēc Kristus, kad Konstantinapoles Koncilā tika atcelta reinkarnācija un karma. Dokumentiem par šo faktu noteikti ir jābūt Vatikānā slepeno dokumentu daļā, bet pie tiem piekļūt var tikai ierobežots skaits kristiešu līderu. Patiesību par šo notikumu kristiešiem un pārējai sabiedrības daļai var atklāt tikai Pāvests.

Pat pieņemot, ka informācija par Reinkarnācijas un Karmas likumu izņemšanu no Bībeles, ir nepatiesa, vienalga ir jābūt ļoti ierobežotai domāšanai, lai ignorētu tos pierādījumus, ko zinātnieki jau ir spējuši pierādīt, piemēram, apkopotos bērnu stāstus, kuri precīzi visu pastāsta par savu iepriekšējo dzīvi un viņu ģimenes locekļiem, kuri vēl ir dzīvi. Parasti tie ir bērni, kas iepriekšējā dzīvē ir nomiruši pāragri. Tāpēc viņu stāstīto ir iespējams pārbaudīt.

Kas ir kategorisms? Savā būtībā kategorisms ir perfekcionisms, ka visam ir jābūt tikai tā kā ir pareizi bez jebkādām atlaidēm. Perfekcionisms iekļauj augstu prasību kombināciju par to, kādam cilvēkam pašam ir jābūt un jākļūst. Precīzāk, tā ir “jāvārdība” – jāvar, jādara, jāgrib, jāsasniedz.

Runa nav par to, ko es gribu, bet par to, kas ir jādara, jo kāds to prasa, un tas ir pareizi. Sākumā tas “kāds” ir, piemēram, kritizējošs vecāks, bet vēlāk tas “kāds” ir cilvēks pats. Iezīmējas divi virzieni – procesi, kas notiek cilvēkā pašā, un procesi, kas notiek ārpus viņa – intropersonālā un interpersonālā perfekcionisma komponente. Intropersonālā komponente ir iekšējie personības procesi – uz sevi vērstais perfekcionisms – augstas prasības pret sevi. Interpersonālā komponente ir par attiecībām, un dalās divās daļās: uz citiem orientētais perfekcionists ar augstām prasībām pret citiem un sociālais perfekcionisms – apkārtējie sagaida, ka būšu perfekts.

Perfekcionisms beigās kļūst par vajadzību, no kuras nevar izbēgt; fonā vienmēr būs sajūta – galvenais ir nekļūdīties. Fantāzija par perfekto rada viltus drošības sajūtu.

Tāpēc kategorisms savā būtībā cilvēkam dod viltus drošības sajūtu un tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc daļa cilvēku mēdz būt ļoti kategoriski.

Kategorisma mācība: “Neuzspied savu viedokli pat, ja tas šķiet pats pareizākais. Iemācies paust savu viedokli tā, lai citi to neuztvertu kā spiedienu, atstājot izvēles tiesības. Dievs visiem cilvēkiem ir devis izvēles tiesības, pieprasot atbildību par izdarīto izvēli. Meklē zelta vidusceļu, lai nebūtu jāpieļauj kļūda.”

Vislabāk kategorisma mācību var izprast, padomājot par jautājumiem, kur sabiedrības viedoklis radikāli atšķiras, piemēram, abortu atļaušana vai aizliegšana. Domājot par abortu atļaušanu vai aizliegšanu, es atcerējos kādu mākslas filmu, kur ārsts -ginekologs, kas neatbalstīja abortus, ieviesa slimnīcā sistēmu kā strādāt ar sievietēm, kas bija nolēmušas veikt abortu, panākot, ka lielākā daļa sieviešu atteicās no aborta, bet daļa sieviešu tomēr to veica. Viena sieviete pēc aborta veikšanas iesūdzēja ārstu tiesā, ka viņa vairs nespējot normāli dzīvot, jo vainas izjūta viņu nospiežot, kas nebūtu bijusi, ja pirms aborta veikšanas viņai nebūtu jāskatās uz plakātiem par laimīgiem mazuļiem, jāklausās psihologu ieteikumi utt. Šī sieviete ārsta darbu ar dažādiem plakātiem un sieviešu izglītošanu atturēt sievieti no aborta veikšanas uzskatīja par spiedienu uz viņas izvēli un vainas izjūtas radīšanu, kas patiesībā tā arī ir. Filmā ārstu atlaida no darba un slimnīca pārtrauca sieviešu izglītojošo darbu pirms aborta veikšanas.

Pēc filmas noskatīšanās es ilgi domāju, kā būtu pareizi jārīkojas, lai atturētu sievietes no kļūdas pieļaušanas, jo vairums sieviešu, kas veikušas abortus, mūža nogalē ļoti nožēlo jaunībā pieļauto kļūdu un dusmojas, ka neviens nav viņām izskaidrojis, kāpēc aborts ir smaga kļūda.

Domājot tālāk par abortu atļaušanu vai neatļaušanu, ja sabiedrība atbalstīs abortus, tad tas nozīmēs, ka sabiedrība atbalsta slepkavību. Ja sabiedrība atbalsta slepkavību, tad arī cilvēku nogalināšana kara laikā nav nekas slikts. Ja cilvēku nogalināšana kara laikā nav nekas slikts, tad vai sabiedrība var cerēt, ka pasaulē kādreiz iestāsies miers? Protams, nē. Ne velti Svētā Terēze no Kalkutas ANO konferences laikā teica vārdus: “Kamēr pasaule atbalstīs abortus, tikmēr pasaulē nebūs miers.” Bet kā tad būtu pareizi rīkoties?

Lielais Skolotājs Buda mācīja par zelta vidusceļu. Kāds būtu zelta vidusceļš aborta jautājumā?

Es iesaku šo problēmu risināt pavisam citādi. Ja sieviete nevēlas bērnu dzemdēt kaut kādu apstākļu dēļ, tad piedāvāt sievietei risinājumu, ka viņa tomēr bērnu piedzemdē, bet pēc bērna piedzimšanas, ja viņa nebūs pārdomājusi, tad bērnu pieņem ģimene, kura vēlas bērniņam dot ģimeni. Sieviete nekļūst par slepkavu un bērnam ir dota iespēja piedzimt un augt garā, kas ir galvenā dzīves jēga.

Citiem vārdiem sakot, visās situācijās ir jāmeklē kāds risinājums, nenostājoties kategoriski vienā pusē, mēģinot izprast otru pusi. Atcerieties, ka Dievs nekad nevienu neiedzen stūrī, vienmēr ir kāds risinājums tikai jābūt atjautīgiem, lai to ieraudzītu.

Autore: Elvita Rudzāte