Skaidrojošās vārdnīcās vārds “kauns” tiek skaidrots kā nepatika, mulsums, ko izraisa paša vai cita amorāla, nepieklājīga, arī situācijai nepiemērota rīcība.
Kauns – lepnuma apmetnis. (Bleiks)
Kauns ir dusmu iedīglis cilvēkam uz sevi pašu, kas ietver sevī reakciju uz pretrunu starp to, kas esi īstenībā, un to, kādam tev ir jābūt, un, kāds tu vēlies būt. (Hēgelis)
Kauns mani ir pavadījis, cik vien sevi atceros. Mēģinot atcerēties no kurienes viņš manī ir ienācis, es atceros sevi skolas vecumā, kad vecāki man jau uzticējās, bet es muļķīgi rīkojos un pievīlu viņu uzticību. Tā bija viena spēcīga pieredze, kurā nebija pēriena (kā citos gadījumos), bija tikai saruna, kura mani „paralizēja”. Vēl tagad es ļoti spilgti atceros, ka uz mirkli es jutos sastingusi, manas domas apstājās un es nevarēju sakarīgi parunāt. Protams, ne katru reizi, kad izjūtu kaunu, es tā reaģēju, bet tās ir spilgtākās atmiņas par manām izjūtām. Gadiem ejot šī kauna sajūta manī tikai nostiprinājās un radīja ap mani „sienu”, kuru uzbūvēju, lai sevi sargātu un neļautu sevi nostādīt muļķīgās situācijās, kurās man ir kauns.
Es sevi bieži esmu atturējusi no iespējas pamēģināt kaut ko jaunu, lai tikai nenostādītu sevi muļķīgā situācijā. Manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka manas kļūdas visi apkārtējie uztver kā izgāšanos, padomājot: „Viņa ir stulba?”. Tāpēc es esmu noslēgta, pasīva un nevēlos mainīties.
Izlasot, ka „lepnība un kauns ir viena veseluma divi gali”1 es to nevarēju pieņemt. Kāda lepnība? Man ir kauns, nevis lepnība. Bet tad es aizdomājos, ka man ir grūti palūgt palīdzību. Atceros, ka reiz pati pārbīdīju dzīvokļa mēbeles, lai tikai nebūtu jālūdz kāds palīgā.
Vieglāk ir saprast skaidrojumu, ka „lepnība ir vēlme būt labākam”1. Protams, ka es vēlos būt labāka. Vai tiešām ir kāds, kurš nevēlas? Bet mani šī vēlme bieži vien „paralizē”, jo neļauj doties tālāk. Piemēram, es vēlos pamēģināt jaunu jomu, kurā darboties, un nākotnē to padarīt par savu darbu, bet tajā sfēra kurā vēlētos strādāt, man nav pietiekošu zināšanu. Tā nav tāda joma, kuru es varētu izstudēt augstskolā, lai iegūtu nepieciešamās zināšanas. Lai apgūtu nepieciešamās prasmes, man ir jālūdz kāds no malas, lai dalās ar mani savās zināšanās. Bet man ir kauns to lūgt! Un tā es sevī krāju aizvainojumu uz sevi, ka neko nevaru paveikt un doties uz priekšu, lai būtu labāka.
Noticēt sev ir ļoti grūti! Es varu lasīt un priecāties par citu veiksmes stāstiem, iedvesmoties un cerēt, ka reiz es arī došos uz priekšu! Es zinu, ka kauns un lepnība ir mani skolotāji, un šobrīd es vēl esmu ceļā, lai iegūtu ticību sev un pārliecību, ka varēšu no tiem atbrīvoties.
sending...
