Līga jautā: Kopš bērnības savu mammu atceros, kā pārslogotu, ar daudz ko neapmierinātu sievieti. Ja diena nebija izdevusies, tad, atnākot mājās, neapmierinātība gāzās pāri mums pieciem bērniem. Ir ļoti daudz cēloņi, kāpēc mamma tāda ir, bet ne par to.
Cik vien bieži varu, ar bērniem apciemoju mammu. Līvānu māja, dārzs, pagalms-bērni laimīgi, ka var padzīvoties plašākā teritorijā. Es, savukārt, priecīga, ka varu staigāt plikām kājām, darboties pa dārzu un saimniekot.
Vienmēr ir tā bijis, ka mamma aprunā citus, un ja kaut kas nav labi sanācis-gāž neapmierinātību virsū tam, kurš pagadās pa ceļam.
Visus šos gadus es klusēju, neuzdrošinājos neko teikt, jo saņemtu desmitkārtīgi pretī, vēl arī nievājošu attieksmi. Pārējie 4 bērni gan mēdz ko pateikt.
Pēdējā reizē, kad mammai bija sliktāk ar veselību, sāp rokas, viņa bija ļoti uzvilkta-dzirdēju tekstus par izlaistiem bērniem, par to, ka viņus aizstāvu utt. Pirmo reizi pateicu, ko domāju un skaļi:” Tev neviens uz šīs pasaules nav labs! Kā tikai Tu pati sev!” Tā arī ir patiesība-viens pārāk gudrs, otrs pārāk lēns. Tad viņa sadusmojās vēl vairāk. Vakars tuvojās, un mēs braucām mājās.
Neesmu runājusi 2 nedēļas. Saprotu, ka speru soli- pastāvēt par sevi, bet līdz ar to pretī saņemu aurošanu. Šobrīd neesmu gatava “atkal krist” tur atpakaļ, tāpēc pati sarunas nemeklēju.
Kad būšu gatava-runāt ar mammu, ka mani sāpina tas, ka vērtē mazbērnus tikai pēc tā, ko spēj paveikt viņas mājā-pēc darbiem? Un mazbērni nav naski uz strādāšanu, tā tas ir, kaut mēģinu pa darbiņam deliģēt. Ka man nepatīk nepārtrauktā cilvēku aprunāšana. Vienkārši esot tajā situācijā-pateikt to? Jo, ja es atļaušos neko nedarīt un turpināt klusēt, kā visus iepriekšējos 40 gadus, tad pār mani nāk samazgas. Varbūt to sauc par robežu novilkšanu.
Kaut ko bērni labu izdara, piem., nolasa zemenes. Par to neko nepateiks, bet būs komentārs-kāpēc nav izdarīts kas cits? Visu laiku kaut kas nepatīk. Dzīvo viena, darbu daudz. Pārgurusi. Apstāties neprot.
Ir daudz iemeslu, kāpēc tā tas notiek, bet ko darīt apkārtējiem?
Elvita Rudzāte atbild: Bērna gars izvēlas savus vecākus, lai pārvērstu vecāku slikto labajā. Citiem vārdiem sakot, ja Līgas gars ir izvēlējies tādu māti, tad vispirms Līgai ir jāpadomā, vai viņa neatkārto mātes kļūdas savā ģimenē? Kamēr Līga atkārto mātes kļūdas, tikmēr viņas gars neko no mātes kļūdām nav mācījies.
Lai kādas kļūdas pieļauj vecāki, svarīgi ir mīlēt savus vecākus bez nosacījumiem tikai tāpēc, ka viņi deva iespēju tev piedzimt, jo tev ir iespēja augt garā.
Bērniem ir jāpieņem vecāku trūkumi, jo nav iespējams no malas tos izmainīt. Ja vecākam norādi uz viņa trūkumiem, tad tas ir jādara ar mīlestību, lai vecāks aizdomātos par saviem trūkumiem nevis apvainotos.
Iesaku Līgai lūgt piedošanu savai mammai par to, ka neprata ar mīlestību norādīt uz mammas trūkumiem un aizvainoja mammu.
Ir tāds teiciens: “Gudrākais piekāpjas”. Līgas piekāpšanās būs tad, ja Līga neradīs konfliktsituācijas ar māti un pati mācīsies no mātes kļūdām.
sending...
