Ko darīt ar bezspēcības un vainas izjūtu? 18.01.2013

Māra jautā: Mans dēls ir slims. Cenšos viņa ārstēšanai darīt visu, bet, kas nav manos spēkos, to nevaru izdarīt. Pati visu laiku mokos ar vainas un bezspēcības izjūtu. Ko darīt ar šīm sajūtām, un vai manas domas kaut kādā veidā kavē izveseļošanos? Kā palīdzēt viņam un sev?

Elvita Rudzāte atbild: Sevis vainošana jeb vainas izjūta rodas no bailēm „mani nemīl”. Cilvēka Dvēselē rodas neizskaidrojama vainas izjūta, ja cilvēks dzīvē kaut ko izdarījis nepareizi vai nav paveicis to, kas ticis prasīts, vai nav izlabojis kādu kļūdu. Ja viņš neatbrīvosies no vainas izjūtas, tad piesaistīs sev aizvainojumu. Sevis vainošana ir mācību stundas neizpratne.

Dažkārt cilvēks sevi sāk vainot tāpēc, lai citi viņu nevainotu. Viņš tik ļoti baidās no otra kritiskās piezīmes, ka pats sevi apvaino. Tas nozīmē, ka cilvēkā ir neapzinātas bailes „mani nemīlēs”, ja es pats sevi nesodīšu. Tikai cilvēks aizmirst, ka sevi sodot, viņš var aiziet no dzīves. Patiesībā cilvēka veselību tik daudz neapdraud pret viņu vērstas citu cilvēku dusmas, cik cilvēka paša pret sevi vērstās dusmas. Sevis šaustīšana ir bīstama dzīvībai!

Lai atbrīvotos no vainas izjūtas, ar šo stresu ir jāaprunājas, jālūdz stresam iet projām. Nepietiks tikai ar stresa atbrīvošanu, būtiski ir izprast neapgūto mācību stundu, kuras dēļ vainas izjūta pie jums ir atnākusi. Tā kā vainas izjūta rodas no bailēm „mani nemīl”, tad jāatbrīvo arī šis stress.

Vainas izjūtas atbrīvošanas piemērs

Mīļā vainas izjūta, paldies, ka pie manis atnāci, lai celtu manu garīgo attīstības līmeni. Piedod, ka es tevi piesaistīju, bet citādi es nebūtu kļuvusi gudrāka, es nebūtu sākusi interesēties par garīgo pasauli, apguvusi Piedošanas mācību. Es nebūtu sapratusi, ka manī ir ne tikai vainas izjūta, bet arī bailes „mani nemīl”. Paldies, ka esi mani vedusi pie prāta. Šodien ir tā diena, kad es tevi atbrīvošu no sevis. Lūdzu, piedod man, ka es tevi tik ilgi turēju savā cietumā un nelaidu laukā. Diemžēl es līdz šim nesapratu, ka manī ir vainas izjūta. Tu savu darbu esi izdarījusi, tagad vari būt brīva un iet savu ceļu. Es tevi atbrīvoju no sevis. Lūdzu, ej savu ceļu tur, kur tev ir jāiet. (Mēģiniet domās redzēt, kā vainas izjūta aiziet projām.)

Mīļais ķermeni, lūdzu, piedod man, ka es tev ar savu vainas izjūtu nodarīju pāri. Piedod man, ka tev nācās ciest tikai tāpēc, lai es kļūtu gudrāka.

Lūdzu, piedodiet man visi, kam es ar savu vainas izjūtu esmu nodarījusi pāri (vēlams lūgt piedošanu katram atsevišķi).

Mīļie vecāki, es piedodu jums, ka jūs bērnībā manī pirmo reizi radījāt vainas izjūtu. Es zinu, ka jūs bijāt tikai mani skolotāji un apzināti nevēlējāties manī radīt vainas izjūtu. Es jums no visas sirds piedodu jūsu kļūdas, kad pastiprinājāt manī vainas izjūtu. (Vēlams piedot visiem pārējiem, kas dzīves laikā pastiprinājuši vainas izjūtu vai veicinājuši pieļaut kļūdas).

Es piedodu pati sev, ka esmu tāda, kāda esmu. Es tikai mācos. Es esmu skolniece, kura no savām kļūdām mācās. Es mīlu sevi! Es piedodu sev visas savas kļūdas.

Lai kādu kļūdu jūs būtu pieļāvuši, vienmēr mēģiniet atrast savas rīcības cēloni un lūgt piedošanu visiem tiem, kam ar savu rīcību esat nodarījuši pāri, un piedot visiem, kuri jūs uz šo rīcību ir mudinājuši. Pats galvenais ir savas kļūdas piedot pašam sev. Mēs visi kļūdāmies, tāpēc mums visiem ir nepieciešama piedošana. Katra pieļautā kļūda ir mūsu neapgūtā mācību stunda, kuru mēs cenšamies apgūt. Mēs nepiedzimstam ideāli, mēs piedzimstam, lai mācītos un garīgi attīstītos. Katra saprastā kļūda cilvēku garīgi attīsta un rada sirdsgudrību. Nākamajā dzīvē izprastās kļūdas vairs neatkārtosiet.

Māra nedrīkst sevi vainot dēla slimībā, jo dēls arī caur slimību apgūst savas neapgūtās mācību stundas. Dēla slimība Mārai ir nepieciešama, lai viņa labāk izzinātu sevi un izprastu dzīvi. Tiklīdz viņa būs apguvusi neapgūtās mācību stundas, viņa pateiksies Dievam par grūtajiem pārbaudījumiem un dēlam, ka viņš caur savām ciešanām ir palīdzējis mātei labāk izprast sevi un dzīvi. 

Bezjēdzība ir gaušanās par dzīves problēmām un atteikšanās tās risināt, sastopoties ar neveiksmēm vai pretestību. Bezjēdzība ir pilnīgas iztukšotības izjūta. Bezjēdzības izjūta ir vissarežģītākais stress. Tas neparādās uzreiz, nerada emociju lavīnu, bet klusē, jo ir taču bezjēdzība. Aiz bezjēdzības slēpjas neapmierinātība, kam sākums meklējams vainas izjūtā. Gaušanās noved pie bezjēdzības. 

Kā veidojas bezjēdzība? Kad aplami domājošs cilvēks iesprūst bezizejā, viņš domās vai, runājot skaļi, sāk čīkstēt, meklēt vainīgos un nekādi nespēj apstāties. Šāds bezjēdzības, apātijas un depresijas stāvoklis psiholoģijā ir ieguvis nosaukumu – pārdegšanas sindroms. Pēc būtības tās ir dusmas, kas cilvēku iznīcina dvēseliski, t.i., dusmas, „ka es neesmu sasniedzis to, ko gribēju” vai dusmas „viss ir pretēji tam, kā es gribu”. Tas ir brīdis, kad cilvēkam bezpalīdzībā nolaižas rokas.

Līdz slimībām mūs noved mūsu prāts. Prātam ir divi poli – garīgais un fiziskais. Mūsu materiālās vēlmes, izaudzējot maksimāli lielu mūsu fizisko spēku, ir pacentušās noliegt Gara eksistenci. Iznākums ir bezjēdzība. Cilvēkam, kurš izjūt bezpalīdzību, jāzina, ka pienācis laiks atrast bezjēdzības jēgu. Bezjēdzība tiecas iemācīt, ka aiz tās šķietamās domu neesamības un bezizejas slēpjas diženākās domas. Bezjēdzība parādās, lai sniegtu jums iespēju atklāt savas dzīves lielākās iespējas.

Bezjēdzība nozīmē dzīvot bagātībā un nomirt aiz bezjēdzības. Lai bagātais varētu ieraudzīt dzīves jēgu, viņam jāatbrīvojas no bagātības. Tas ir jāizdara pareizi. Atbrīvošanās no bagātības nav bagātības uzdāvināšana vai atdošana vienkārši tāpat, bez noteiktas jēgas. Atteikšanās no bagātības nozīmē, ka cilvēks sev piederošo, kas pēc būtības viņam nav nepieciešams, iegulda noderīgi. Tie, kuriem ir daudz liekas naudas, bieži to bez domāšanas ziedo pašas ziedošanas dēļ – lai demonstrētu savas iespējas. Ja ir iespēja ziedot, tas jādara pārdomāti, lai tas sabiedrībai patiešām nestu labumu. Ja bagātais iemācās pareizi ziedot, viņš savai dzīvei ierauga jēgu, viņu vairs nenomoka bezjēdzības izjūta, jo viņš ir atradis sev jaunu, vērtīgu nodarbi.

Tie cilvēki, kuri izpratīs tagadējās cilvēces krīzes būtību, apmierināti ar dzīvi dzīvos arī turpmāk, jo viņi zina, ka pēc liela sliktā vienmēr nāk liels labais. Tie, kuri atradīs bezjēdzības jēgu, tiem fiziskā nāve tik ātri nedraud.

Lai atbrīvotos no bezjēdzības izjūtas, ir jāsarunājas ar šo stresu līdzīgi kā ar citiem stresiem.

Bezjēdzības izjūtas atbrīvošanas piemērs

Mīļā bezjēdzības izjūta, paldies, ka pie manis atnāci, lai celtu manu garīgo attīstības līmeni. Piedod, ka es tevi piesaistīju, bet citādi es nebūtu kļuvis gudrāks, es nebūtu sācis interesēties par garīgo pasauli, apguvis Piedošanas mācību. Es nebūtu sapratis, ka manī ir ne tikai bezjēdzības sajūta, bet arī neapmierinātība un vainas izjūta. Paldies, ka esi mani vedusi pie prāta. Šodien ir tā diena, kad es tevi atbrīvošu no sevis. Lūdzu, piedod man, ka es tevi tik ilgi turēju savā cietumā un nelaidu laukā. Diemžēl es līdz šim nesapratu, ka manī ir stress – bezjēdzības izjūta. Mīļā bezjēdzības izjūta, piedod man, ka es nepratu saskatīt iespējas, kuras tu man vēlējies parādīt. Tu savu darbu esi izdarījusi, tāpēc tagad vari būt brīva un iet savu ceļu. Es tevi atbrīvoju no sevis. Lūdzu, ej savu ceļu tur, kur tev ir jāiet. (Mēģiniet domās redzēt, kā bezjēdzība aiziet projām.)

Mīļais ķermeni, lūdzu, piedod man, ka es tev ar savu bezjēdzības izjūtu nodarīju pāri. Piedod man, ka tev nācās ciest tikai tāpēc, lai es kļūtu gudrāks.

Lūdzu, piedod, dzīve, ka es biju tik liels muļķis un nenovērtēju tavas mācību stundas, ka dusmojos uz tevi, iegūstot bezjēdzības izjūtu. Es biju neapmierināts tikai tāpēc, ka vēlējos saņemt no tevis vairāk, nekā tu spēj dot. Es nezināju, ka došanai ir jāiet pa priekšu, ka vispirms man ir jādod dzīvei, tikai tad es saņemšu no tevis dubultā. Lūdzu, piedod, dzīve, man, ka neprotu tevi mīlēt bez nosacījumiem.

Lūdzu, piedodiet man visi, kam es ar savu bezjēdzības izjūtu esmu nodarījis pāri (vēlams lūgt piedošanu katram atsevišķi).

Mīļie vecāki, es piedodu jums, ka jūs manī jau bērnībā radījāt bezjēdzības izjūtu. Es zinu, ka jūs bijāt tikai mani skolotāji un apzināti nevēlējāties manī radīt bezjēdzības izjūtu. Es jums no visas sirds piedodu jūsu kļūdas, kas pastiprināja manī bezjēdzības izjūtu.

(Vēlams piedot visiem pārējiem, kuri dzīves laikā pastiprinājuši bezjēdzības izjūtu vai veicinājuši kļūdu pieļaušanu).

Es piedodu pats sev, ka esmu tāds, kāds esmu. Es tikai mācos. Es esmu skolnieks, kurš no savām kļūdām mācās, es darīšu visu, lai apgūtu mācību stundas. Es mīlu sevi! Es piedodu sev visas savas kļūdas.

Nav tik svarīgi, ko jūs runājat un kādā secībā, svarīgi ir to darīt no visas sirds ar mīlestību. Tad pozitīvs rezultāts būs garantēts.

Kā Māra var palīdzēt dēlam? Ja Māra atbrīvosies no saviem stresiem, izpratīs savas neapgūtās dzīves mācību stundas, sūtīs dēlam mīlestības enerģiju un lūgs Dievam palīdzību, tad viņa palīdzēs sev un savam dēlam. Es nezinu kāda ir Māras dēla slimība, bet pārmaiņas Māras dzīvē noteikti būs uz pozitīvo pusi.