Jeļena jautā: Esmu liela izmisumā un garīgi ļoti nogurusi no sava tēva. Es esmu viņa meita, un katru dienu viņu kopju. Viņam tik bieži liekas, ka zvana pie durvīm. Viņam ir daudz slimību, arī demence. Manā skatījumā, tas ir, ka viņam nāk pakaļ, un, ka viņam jādodas uz citu paralēlo pasauli, bet viņš kategoriski atsakās un turpina dzīvot. Viņam ir 86 gadi. Ir man blakus dzīves draugs, kas aizliedz viņu likt pansionātā. Jo tur viņš būs svešā vidē un starp svešiem cilvēkiem. Bet, ir jautājums, cik ilgi es izturēšu šo murgu dzīvojot viņam līdzās un kopjot šādu cilvēku, kuram smadzenes palēnām atmirst, tā man teica ārsts, ka viņam atmirst smadzenes un šis process ir neatgriezenisks.
Un, vēl, esmu ļoti jūtīga pēc dabas, un gandrīz visu ņemu pie sirds, līdz ar to man noteikti bojājas veselība, it sevišķi kopjot savu tēvu, jo kopju tagad pret savu gribu no pagājušā gada. Un jūtu, ka nespēju to vairs izturēt, viņš daudz ko neēd, jo laikam zūd apetīte, ka arī zobu maz mutē, tādu gulašu vispār vairs nespēj saēst. Visu laiku par viņu jārūpējas. Ir sajūta, ka drīz varbūt nomiršu es, neviss viņš. Man ir 50 gadu. Pēc loģikas man vēl vajadzētu dzīvot.
Tagad saprotu, cik tas ir briesmīgi grūti aprūpēt kādu slimnieku 24h un tā līdz kamēr Dievs viņu paņems pie sevis. Jau kuro reizi viņš jautā, kur ir palicis viņa brālis. A, brālis jau sen ir miris, pats viņu apglabāja, bet neko no tā neatceras. Ticu, ka pēc nāves nekas nebeidzas. Lūdzu dodiet atbildi, ko tas nozīmē, ka jautā par brāli utt. Sajūta tāda, ka mirušie radinieki viņu jau sen gaida, bet viņš pretojas un mocās tālāk. Pats ar sevi jau ir apnicis pat filmas viņu vairs neinteresē, grūti man ar viņu! Kā lai šai situācijā rodu risinājumu. Mans glābiņš ir veikali, arī tirgus. Kad izeju ārā no mājas esmu priecīga, jo tad es atslēdzos no šī slimnieka. Ko darīt?
Elvita Rudzāte atbild: Iesaku Jeļenai padomāt, vai tajā laikā, kad viņa bija zīdainis, kas 24 h/diennaktī bija jāaprūpē, vai viņas vecāki atteicās to darīt? Vai tad, kad zīdainis raudāja visu nakti un n-naktis pēc kārtas vecāki atpūtās?
Tagad ir pienācis laiks mainīties lomām un parūpēties par savu tēvu. Dievs tēvu neņem pie Sevis tieši tāpēc, lai dotu iespēju Jeļenai mācīties un mainīt attieksmi pret savu slimo tēvu.
Risinājums ir tikai viens – sāc ar mīlestību pildīt meitas pienākumu un ar līdzcietību izturies pret tēva dīvainībām, jo tev ir jāsaprot, ka viņam ir garīgi traucējumi un viņš pasauli uztver pavisam citādi.
Neviens nezina kādas kuram būs vecumdienas. Arī Jeļenas tēvs spēka gados nedomāja, ka kādreiz piedzīvos to, ko piedzīvo. Vienmēr atcerieties par cēloņu-seku likumu – ko sēsi, to pļausi.
Ja tomēr nespēj par tēvu parūpēties ar mīlestību, tad atrodi citas iespējas, kas var par tavu tēvu parūpēties, bet atceries, ka var pienākt laiks, kad iespējams kādam būs jādomā, ko darīt ar tevi, kad vairs nespēsi parūpēties pati par sevi. Tad tu saņemsi tieši tādu aprūpi kādu būsi pelnījusi un nevarēsi nevienu vainot, ka pret tevi neizturas tā kā tu to gribētu un tu nedzīvo sev tīkamā vidē, jo par visām pagātnē pieļautām kļūdām ir jāmaksā.
Lai samazinātu savu jutīgumu, tev ir jāmācās izprast dzīve – dzīves likumus un mācības. Jo labāk izpratīsi dzīvi, jo vieglāk pārvarēsi dzīves grūtības. Mēs esam nākuši iemiesojumā, lai augtu garā jeb paplašinātu apziņas līmeni, bet to var izdarīt tikai tad, ja pārvari dzīves grūtības nevis izvēlies vieglāko ceļu. Tev ir jāizdara izvēle, kādu ceļu turpināsi iet – ciešanu ceļu vai mācības ceļu. Dievs visiem ir devis brīvo gribu izdarīt izvēles, bet par katru izvēli ir jāuzņemas atbildība. Tāpēc neviens neizbēg no soda, ja pieļāvis kļūdu, bet Dievs jau nav tas, kas soda, jo cilvēks pats ar savu kļūdaino izvēli pagātnē soda sevi tagadnē.
sending...
