Ko darīt, ja es īsti nesaprotu, kur ir problēma? 25.10.2017

Eva jautā: Lasot ‘Domātājs’ materiālus, es saprotu, ka ar manu dzīvi nepavisam nav viss kārtībā, kā ārēji pašai šķiet. It kā nenotiek nekas dramatisks, nejūtu pastāvīgas dusmas vai aizvainojumu, un it sevišķi kopš lasu par to, cik ļoti apkārtējie “spoguļo” tevi pašu un dod mācībstundas, dzīve liekas pat dubultā interesanta, taču tas ir līdz brīdim, kad saproti, cik daudz lietu ir jāsakārto. Pašai šķiet, ka viss ir daudz maz labi, bet ķermeniskie signāli saka, ka ne tuvu un ir pat diezgan kritiski (aizlikts deguns ar asiņu piejaukumu, krustu sāpes, labu laiku bija pat astes kaula sāpes, pēdu sāpes pēc pamošanās, mēle ar robiņiem, kuņģa dedzināšana, sausa āda, hroniski pazemināts asinsspiediens, kopš dzimšanas kreisā acs redz sliktāk utt.).

Ko darīt, ja es īsti nesaprotu, kur ir problēma? Piemēram, ķermenis signalizē, ka manī ir slēpts aizvainojums. Mēģinu
saprast, kur tas radies, jo it kā nejūtu, ka būtu uz kādu apvainojusies. Un pat ja iedomājos, ka iespējams konkrētā situācija ir kaut ko tādu radījusi, tad sen jau esmu to attaisnojusi. Piemēram, esmu mājās ar pāris mēnešus veciem dvīnīšiem un ar trīsgadnieku, vakarā jau jūtos diezgan nogurusi un vēlētos lielāku vīra iesaisti, bet vīrs pēc darba
paņem grāmatu palasīt, nevis paņem kaut vienu bēbi padzīvoties. Uz brīdi ir neliela dusma (neko nesaku), bet pēc tam saprotu, ka viņš visu dienu ir bijis darbā, kas ir atbildīgs un stresains, un arī viņš ir noguris un grib veltīt laiku mazliet sev, kas ir saprotami, un bez manis un zīdaiņiem ir vēl trīsgadnieks, kurš vakaros ir vairāk uz vīra pleciem.

It kā viss labi, situācija atrisināta, bet iespējams, ka kaut kas iekšā sēž. Un to visu caurvij tas, ka mani darbi un domas
(noteikti arī ķermenis) parāda, ka ļoti cenšos patikt visiem (tātad bailes, ka mani nemīl), gribu parādīt, ka esmu laba mamma, laba sieva, tāpēc visas grūtības pieņemu kā pašsaprotamas. Un ja es vīram palūgtu palīdzēt, viņš arī palīdzētu, bet tā kā es saprotu, ka arī viņam gribas kādu atslodzi un tajā brīdī viņš pats savas intereses atliktu malā, es vienkārši cenšos pati tikt galā. Bet laikam jau tas, ka ar prātu izskaidroju situāciju, neatbrīvo mani no tā paša
aizvainojuma, vai pareizi? Bet kā rīkoties? Noķert aizvainojuma brīdi un strādāt ar piedošanu? Man būtu jocīgi lūgt domās piedošanu vīram, ja viņš neko nav izdarījis. Man ir jālūdz piedošana par to, ka sajutu aizvainojumu uz viņu?

Esmu apjukusi. Kā rodas apslēptās emocijas? Tad, ja es ar prātu izskaidroju situāciju un to pieņemu? Kā lai pareizi saprotu, ka šo esmu sev ieskaidrojusi ar prātu, nevis no sirds pieņēmusi? Piemēram, man ļoti patīk kārtība, patīk tīrīt, kārtot, ārkārtīgi patīk galarezultāts, un nekad neesmu spējusi kaut ko uzsākt, ja apkārt valda haosiņš. Tad nu dažbrīd ir kaitinoši, ja savācu lietas ne tikai aiz sevis un bērniem, bet arī aiz vīra. Bet no otras puses pilnīgi saprotu un pieņemu, ka tā ir mana problēma, ja nepatīk nomesta zeķe.. ej un paņem, ja pašai traucē, jo tikpat labi varu neskatīties uz to zeķi. Bet nē, traucē un gribētu, lai man tik bieži nav jāsavāc lietas aiz vīra. Un kopumā var redzēt, ka vīrs pa šiem gadiem ir ļoti mainījies un pašam sāk kaitināt nekārtība apkārt, kas ir, manuprāt, labi, bet no otras
puses uzveļu sev atbildību vēl cītīgāk kārtot, lai vīrs ir apmierināts, kur sākas jau mana nākamā problēma.

Pēdējā laikā tā ir ar visu – ja kāds paslavē, cik labi tieku ar visu galā, tad uzlieku sev pienākumu turpināt tikt galā, lai vai ko tas prasa. Pieļauju, ka teiksiet, ka man jāapgūst mācība neizpatikt citiem, bet neesmu droša, ka saprotu, ko tas nozīmē. Jo es taču nevaru dzīvot neņemot vērā citu intereses un vajadzības, tāpēc nesaprotu, kur ir robeža starp, piemēram, ikdienas mammas pienākumiem/nečīkstēšanu, cieņu pret citiem un savu spēku un interešu respektēšanu. Jo it kā jau nav nekas tāds, ar ko nevarētu tikt galā. Nav jāiet strādāt uz lauka, jāvāra autiņi utt., mūsdienās viss ir salīdzinoši viegli. Arī mazulīši ir mierīgi, bet manas miega stundas diennaktī nepārsniedz
4-5, un tomēr – acis nekrīt ciet un lai cik dīvaini neliktos – jūtos labi. Laikam jau lielais jautājums ir – ar ko sākt?

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēks, kas ar prātu pieņem, bet nepieņem ar sirdi, faktiski ir vardarbīgs pret sevi, un tieši tāpēc rodas dažādas veselības problēmas.

Ar sirdi cilvēks spēj pieņemt tikai tad, kad izprot neapgūto mācību, ko konkrētā situācija māca. Ar to arī jāsāk, jāuzdod sev jautājums, ko nepatīkamā situācija māca? Labi, ja atbildi sniedz sirds, bet ne visiem tā tas būs, un šajā brīdī talkā jāaicina prāts, kam ir zināšanas, bet zināšanas var gūt tikai apgūstot Dievišķo Zinātni. Jo labāk cilvēks pārzina Dievišķos likumus un mācības, jo vieglāk viņš ar prātu spēj izdomāt atbildes. Kad atbilde ir pareiza, tad sirds iegavilējas un cilvēks atveras piedošanai gan citiem, gan sev.

Piemēram, Eva raksta, ka nespēj atrast aizvainojumu, bet tālāk apraksta situācijas, kurā ir uzņēmusi aizvainojumu. Ar prātu viņa sevi nomierina, jo izprot vīra rīcību, bet sirds ir nemierā, jo nav saprasta neapgūtā mācība, un tieši tāpēc ķermenis signalizē ar veselības problēmām, lai neļautu cilvēkam novērsties no neapgūtās mācības.

Viena no Evas neapgūtām mācībām ir izprast kaunu un lepnību, kas proporcionāli veido vienu veselumu. Diez vai kāds viņas vēstulē pamanīja šo īpašību pazīmes, bet es tās pamanīju tieši tāpēc, ka viņa neizprot, ko nozīmē izpatikt citiem. Nelielais apraksts par viņas kārtības mīlestību norāda uz vēlmi lepoties, jo brīdī, kad vīrs no viņas ir iemācījies būt kārtīgs, viņa kārtības latiņu ir pacēlusi vēl augstāk, jo vēlas lepoties vīra acīs, cik laba viņa ir sieva, ka viņš bez viņas nevar iztikt. Aiz vēlmes izpatikt, viņa zaudē Dievišķo enerģiju, kas rada nogurumu, bet tā kā viņa sev ir iestāstījusi, ka nedrīkst justies nogurusi (kauns negrib to pieļaut, jo viņai ir jālepojas ar sevi), tad talkā nāk ķermenis, kas to signalizē caur astes kaulu un pēdām. Arī kuņģis bļauj, ka viņa grib lepoties ar savu darbu un jūtas vainīga, ka viss neizdodas tā kā iecerēts.

Es ieteiktu Evai nepārdzīvot, ka uzreiz visu nesaprot (pārdzīvo tie, kas grib lepoties ar panākumiem). Galvenais ir mācīties un iet uz priekšu. Prātu var attīstīt, bet vēl svarīgāk ir atgriezties ticībā pie Dieva. Tikai cilvēks, kas ir izdarījis izvēli atgriezties pie Dieva, spēj uztvert Dievišķā Zinātnē rakstīto gan ar prātu, gan ar sirdi. Iesaku Evai klausīties e-seminārus “Ceļš pie Dieva”.