Ko darīt, ja mājās pieaug neapmierinātība? 01.07.2014

Ilona jautā: Gandrīz 2 gadus pie manis ar vīru dzīvo arī mana mamma, liekas, ka lielāko dzīves daļu mums ir bijušas labas attiecības, bet pēdējā pusgada vai gada laikā man ir kļuvusi kaitinoša viņas klātbūtne, jo viņa visu laiku ir ar kaut ko neapmierināta, ja lūdz mans vīrs vai es ko izdarīt, viņa tā vietā labāk sēž istabā pie datora. Vai arī, kad brīvdienās esmu pa mājām es jūtos kā kalpone, jo man ne tikai savs vīrs jāaptekalē, bet arī mamma.Tā kā pelnu ievērojami vairāk par savu vīru un mammu, tad visi saimnieciskie izdevumi saistībā ar rēķinu nomaksu un lielāko daļu arī pārtikas iegādi ir uz manis. Es visu dzīvi esmu bijusi cilvēks, kas ir pats par sevi, man neprasās, ka izņemot manu vīru vēl kāds būtu manā privātajā telpā – mājā, gan man, gan vīram patīk, ka no rīta mājās ir klusums, lai katrs no mums var noskaņoties darbam, bet tas nav iespējams, ja visu laiku turpat ir arī mamma. Nezinu kā atrisināt šo situāciju, jo ar katru brīdi neapmierinātība mājās tikai pieaug.

Elvita Rudzāte atbild: Mēs cits citam esam spogulis jeb skolotājs. Tas, kas man nepatīk un kaitina otrā cilvēkā, tā īpašība atklātā vai slēptā formā piemīt arī man. Ja pareizi uztvēru Ilonas sāpi, tad sapratu, ka Ilonai nepatīk mammas neapmierinātība. Tas nozīmē, ka arī Ilonā pieaug stress neapmierinātība. Neapmierinātība pieaug tad, kad netiek apmierināta kāda vēlme. Iesaku Ilonai padomāt kādu vēlmi vai vēlmes Ilona nespēj īstenot un par to jūtas neapmierināta? Mamma ir tikai atgādinājums Ilonai, ka Ilonā pieaug stress neapmierinātība.

Otrs nozīmīgs fakts ir Ilonas neprasme būt pateicīgai par to, kas viņai ir dots. Ilona labi pelna, viņai ir ģimene, māja un droši vien citi labumi, bet viņā aug neapmierinātība, ka viņas dzīvē viss vairs nenotiek tā kā viņa grib. Es gribu vai negribu ir vēlmes. Pateicība ir ļoti svarīga cilvēciskā vērtība, kuru iespējams ir pienācis laiks izprast arī Ilonai. Tos, kuri nenovērtē šo milzīgo vērtību, māca ar to, ka sāk ņemt nost labumus, lai cilvēks beidzot tos sāktu novērtēt.

Lai atrisinātu radušo situāciju, Ilonai ir jāsāk strādāt ar sevi, izprotot savas neapmierinātības cēloņus – savas vēlmes un jāsamazina vēlmes līdz minimumam. Ja Ilonā mazināsies stress neapmierinātība, tad tas mazināsies arī viņas ģimenes locekļos. Pat, ja Ilona atrisinās dzīves apstākļus tā, ka viņas mamma dzīvos citur, tas neatrisinās viņas neapmierinātības problēmu, noteikti atradīsies kāds, kas viņai par to atgādinās, tas var būt kolēģis, kaimiņš u.tml.