Ko darīt, ja valsts likumdošana ir pretrunā Dievišķajiem likumiem? 11.03.2015
Aigars jautā: No vienas puses Dievišķie likumi māca, ka ir jāpilda tās valsts likumi kurā dzīvojam, bet no otras puses, ja mēs apzināmies, gan to kā nodokļu nauda tiek iztērēta (piemēram nanoūdens gadījums), gan to, ka liela daļa nodokļu vai likumu ir visai absurdi ar domu no iedzīvotājiem izspiest kur vien un par ko var, piemēram, ja es savā īpašumā gribu tikt pie tīra ūdens un rakt dziļāk par 20 metriem, man izrādās ir jāmaksā nodoklis par patērēto ūdeni, nemaz nerunājot par absurdo iespējamo Eiropas sēklu aprites likumu. Tātad kā šajā visā būt saskaņā ar Dievišķajiem likumu “pildīt tās valsts likumus kurā dzīvo” apzinoties, ka liela daļa likumu un nodokļu ir ar mērķi paverdzināt cilvēkus un vairot lielo korporāciju peļņu? Sanāk absurda situācija – no vienas puses Dievišķais likums “pildīt valsts noteiktos likumus” un no otras puses vairāki absurdi likumi, kuriem pakļaujoties un bez ierunām izpildot mēs vistiešākajā veidā kļūstam aizvien nebrīvāka un manipulējamāka sabiedrība.
Elvita Rudzāte atbild: Es piekrītu, ka dažādu valstu likumdošanās ir arī absurdi, bet mūsu Gars pirms iemiesošanās izvēlējās vietu kur piedzimt, zinot kādi absurdi šajā vietā sagaida. Visam ir divas puses. Arī muļķīgam lēmumam ir savā labā puse, tikai jāprot to ieraudzīt.
Piemēram, jo vairāk valsts pieņems muļķīgus lēmumus, kurus iestrādās likumdošanā, jo ātrāk panāks to, ka tie tiks mainīti, par tiem tiks diskutēts, cilvēki vairāk domās līdzi tam, kas notiek, kļūs aktīvāki utt.
Ja mēs redzam, ka kaut kas notiek nepareizi, tad mums ir kaut kas jādara, lai situācija mainītos uz pozitīvo pusi. Ja cilvēks neko nedara, tikai kritizē, tad viņš uzņemas bezdarbības karmu. Savukārt rīcībai, kuru viņš izvēlas, lai risinātu problēmu, ir jābūt saskaņās ar Dievišķajiem likumiem.
Es saprotu, ka daudzi dusmojas uz valsts un pašvaldību iestāžu vadību, ka nelietderīgi tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda. Es ieteiktu nevienu nenosodīt, un atstāt Dieva ziņā, kādā veidā Viņš lems šos pārkāpumus parādīt atbildīgajām amatpersonām. Es ieteiktu iztēloties sevi viņu vietā un padomāt, ja mani kāds kārdinātu ar viegli iegūstamu naudu, vai es šo pārbaudījumu izturētu?
Reiz man bija iespēja noskatīties uz spēcīgu cīnītāju, kurš asi kritizēja ierēdņu lēmumus un negodīgā veidā iegūtu naudu. Tad dzīve viņam pašam piespēlēja iespēju iegūt negodīgā veidā naudu un viņš ne mirkli nedomājot šo iespēju vēlējās izmantot, aizmirstot, ka tikai pirms neilga laika citus par šādu rīcību bija kritizējis.
No malas ir viegli kritizēt, bet izdomāt tādus risinājumus, kuri apmierinātu visas puses, tas ir ļoti grūti. Tāpēc sabiedrība un valsts vadība mainīsies uz labo pusi tikai tad, kad mēs paši mainīsimies. Katrs, kas strādā ar sevi, ap sevi izstaro gaismu. Jo vairāk cilvēku strādās ar sevi, jo augstāks būs vidējais valsts iedzīvotāju apziņas līmenis, jo labāk tiks pārvaldīta mūsu valsts.
Es personīgi nodokļu samaksu uztveru kā savu ziedojumu valstij. Protams, ka pareizi būtu, ka katrs pats izlemtu cik ziedot valstij un kādām aktivitātēm. Pagaidām pie esošā Latvijas iedzīvotāju apziņas līmeņa, šāds risinājums nav iespējams. Tāpēc es akceptēju nodokļus tādus, kādi viņi šobrīd ir.
Arī man bija pārbaudījums, pašvaldība piestādīja man sodu par pārpurvojušos zemes gabalu, kuru es nepļauju un ļauju tam aizaugt ar kokiem. Es samaksāju sodu pat nesadusmojoties uz pašvaldību, jo zinu, ka es daru labu darbu. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā daudzi biznesmeņi izved kūdru, iznīcina purvus, neapzinoties par sekām, kas mūs sagaida. Jo mazāk Latvijā būs purvi, jo vairāk Latvija tiks pakļauta aplūšanas riskam. Valsts politika ir pēc iespējas visas zemes apstrādāt, neapzinoties to, ka graudaugu audzētāji, kas apstrādā lielākās zemes platības, patiesībā zemi saindē ar minerālmēsliem, lai tikai būtu lielāka ražība. Esošā likumdošana attiecībā par Latvijas pļavām un purviem arī ir pretrunā Dievišķajiem likumiem. Es šo absurdu apzinos, par to es runāju publiski, arī ar atbildīgajām amatpersonām, lieku cilvēkiem par to sākt domāt, bet nekurnēdama maksāju sodu, jo šobrīd ir tāda kārtība. Es priecājos, ka es varu saglabāt Dievam kaut vai nelielu zemes gabalu neskartu, es redzu kādi aizsargājami augi tur ir sākuši augt, jo cilvēks viņiem netraucē to darīt, es redzu kā dzīvība tur atgriežas. Tāpēc es priecājos, ka varu kaut ko izdarīt labu Dievam, kaut arī tas man rada finansiālus zaudējumus.