Ko darīt – šķirties vai dzīvot kopā pienākuma pēc? 05.04.2013
Sieviete jautā: Es nezinu, vai tas man ir dzīves eksāmeniņš, mācībstunda, vai kas…Laikam gan jau viens, gan otrs…
Viss sākās ar to, ka nejauši vīra telefonā izlasīju īsziņu, kas bija kā atbildes vai nu uz viņa zvanu vai sms, bet tā nepārprotami liecināja par tuvām attiecībām ar iespējamu nākotni, bet vēl ne par intīmām…Es biju ļoti nomākta tai brīdī, kad to izlasīju ( bija vēl vakars)…jā, es zinu…nav labi skatīties un pārbaudīt vīra lietas…jā, es zinu…ļoti sen nebiju to darījusi, bet tovakar tas telefons gluži vai pats prasījās nonākt manās rokās…
Nu lūk…izlasīju….kādu brīdi sēdēju un domāju….tad nenoturējos paņēmu A4 lapu un uzrakstīju, ka vēsture atkārtojas ( reiz vīrs mani zemiski krāpa…laikā, kad man dzima mūsu bērns, bet tas jau ir cits stāsts)…ka viņa rīcība ir zemiska un pretīga, ka štrunts ar mani, bet salauzt bērna sirsniņu ( mūsu dēliņam ir 5 gadi) spēj tikai cilvēks, kuram nav sirds, es pateicos par 5 laulības gadiem, pateicu, ka tagad viņš savu laulības gredzenu var pārdot….Tas arī viss – to visu uzrakstīju un iespraudu pie TV – lai no rīta izlasa. Tā tas arī notika.
Es savā ziņā pat jutos draudīgi mierīga. Iepriekšējo reizi, kad manā dzīvē ienāca šī krāpšanas epopeja, es ķēros pie pudeles, ārdījos, un rezultātā tas visu pasliktināja – man bija dubultslikti. Vairāk kā gadu es viņam neticēju…es visu laiku uztraucos, par „ja nu”. Tad man apnika uztraukties un domāt par to, kas būs, ja būs. Turpināju dzīvot, bet pēc tās epopejas manī kaut kas ļoti sabruka…šī man nav pirmā laulība – bet otrā. Īsumā par pirmo – vīrs bija daudz vecāks par mani, es viņu ārkārtīgi mīlēju, bet acīmredzot ar nosacījumiem, jo pēc kāda laika es sāku no viņa gaidīt pretmīlu, ko nesaņēmu. Lai vai kā, bet tomēr var just vai cilvēks tevi mīl vai nē. Tā nu es nesagaidījusi pretmīlu no viņa, nenormāli, līdz depresijai, to pārdzīvoju, un lai man būtu vēl jautrāk – ķēros pie pudeles lielos daudzumus, un citiem ( diviem) vīriešiem. Sākumā man bija viens mīļākais, tad vēl viens. Tā nu es sāku krāpt vīru, ar kuru, jāsaka, ka biju gluži vai apsēsta.
Mēs izšķīrāmies. Tādus pārdzīvojumu nenovēlu nevienam. Pagāja apmēram 2 gadi, kamēr gandrīz vai nodzēros, bet beigu beigās savācos, un sāku atkal dzīvot, cik nu labi mācēju, nepazīdama piedošanas mācību.
Turpinot šodienas „ epopeju” gribu dalīties pārdomās, kā arī izprast, kā lai dzīvoju tālāk.
Pirmā reakcija man bija milzīgs pārsteigums par savām jūtām, jo es biju neparasti mierīga. Atļaušos pateikt, ka aptuveni mazliet vairāk par gadu „pazinu” piedošanas mācību. Es nedusmojos, es neārdījos, es negribēju dzert, es negribēju ļauni priecāties un tīksmināties par sevis pazemošanu.
Es daudz lasīju, meditēju…mēģināju piedot vīram, sarpatu, ka esmu vien daļēji vainīga, jo nemīlu viņu tik ļoti, lai viņš būtu man uzticīgs ( lai gan viņš pateica, ka tur nekas neesot, un es ticu…ka vēl nav….). Es zinu, ka nespēju ražot mīlestību, ka nelieku viņam justies mīlētam, ka viņš ir atsāts novārtā, jo visu veltu bērnam un sev, ne viņam, guļu arī ar bērnu, jo vienīgi no viņa jūtu patiesu mīlestību. Mans vīrs ir vairāk kā otrajā plānā. Es nezinu, vai tas, ko viņš man izdarīja pirms 5 gadiem ir noteicošais – varbūt neesmu viņam līdz galam piedevusi, lai gan smagi strādāju pie tā, vai ir cits iemesls….nezinu. Bet nu nav man tās beznosacījuma mīlestības. Noteikti ne tāda, kāda pret manu pirmo vīru.
Sākumā vienā ziņā es priecājos, ka viņš mani krāpj, vai grasās to darīt. Es pat tīksminājos, ka varēšu ar bērnu dzīvot pie saviem vecākiem Rīgā, un viņš viens pats laukos. P.s. – mēs darba dienas pavadam pie maniem vecākiem, jo viņi pieskata manu bērnu, bet brīvdienas pavadam laukos, kur mums pašiem ir dzīvoklis. Pēc kādas stundas tīksmināšanās, es sapratu, ka esmu laukus iemīlējusi, nevis kā agrāk – ienīdu tos. Nāk vasara, bērnam tik ļoti patiktu vakarus un savā ziņā brīvdienas pavadīt dārzā, man arī, jo Rīgā tā īsti nav kur likties. Respektīvi sāku filozofēt par visām priekšrocībām. Vēl minēšu, ka neoficiālas šķiršanās gadījumā, savā ziņā finansiāli es nebūtu uz sēkļa, pat labāk kā tagad. Es daudz domāju par materiāliem labumiem – pat tagad, kad dvēsele sāp, esmu spējīga domāt par dzīvokļa kredītu un rēķiniem, kas man nebūtu jāmaksā šķiršanās gadījumā. Izdomājos visu ko….tad man atkal uzmācās vainas apziņa, ka neliekos par vīru ne zinis…palikšu viena, nevienam nevajadzīga, ka ja arī vecumdienās kādu atradīšu, ta tas man tik ļoti nodarīs pāri, ka nespēšu ne atjēgties par nesaprastajām mācību stundām, un dabūšu simtkārtīgi pa ādu. Nobijos. Mēģināju piedot….rezultātā pēc dienas klusēšanas, runāju ar vīru, prasīju viņam kas viņu neapmierina, kāpēc viņš ir nelaimīgs, kāpēc mēs vispār esam kopā – bērna dēļ un viss, vai arī ir cits iemesls….Atbildes: dzīvojot kopā ar maniem vecākiem viņš jūtoties kā cietumā ( piekrītu – es arī), un dzīvojot ar mani ne tikai bērna dēļ, bet arī tāpēc, ka viņam esot sieva. Ne vārda, ka mani mīl – NEKAD – nekad viņš mani neapskauj, nesamīļo. Es reizi pa reizēm to daru, bet nu vair arī ne…laikam gaidu to pašu atpakaļ, nesaņemu un apvainojos. Mēs parunājām, vienojāmies, ka biežāk brauksim uz laukiem, es apraudājos, apskāvu viņu, turēju viņa roku, bet siltumu nesajutu, lai gan es domāju par mīlestību, sūtīju to viņam, bet nejutu no viņa neko…
Šodien es nezinu vai darīju pareizi it kā dodama viņam iespēju…varbūt viņš to nemaz negrib, un mana sirds saka, ka tā īsti negrib ar…
Ko lai es daru, ka esmu tik aizvērta mīlestībai? Es cītīgi strādāju ar piedošanu, es strādāju ar bailēm “mani nemīl”, es piedodu, ….es nezinu par ko esmu izpelnījusies Dieva žēlastību, ka sms nebija intīma, jo kas to zina, kāda būtu mana rekacija, tad, ja tā būtu intīma.
Mani satrauc sekojošais: es par daudz domāju par nākotni – kā būtu, ja būtu, es jūtos nodota, es jūtos pazemota, man liekas, ka man aiz muguras notiek manis apsmiešana un aprunāšana, man ir bailes palikt vienai, es gribu šķirties, es negribu škirties – tāpēc, ka tā īsti nekas vēl noticis nav, lai gan domāju, ka notiks…un drīz…es nezinu.
Es negribu krāmēt mantas un izvākties no laukiem, es nezinu vai spēšu ar vīru būt draugi bērna dēļ. Es nezinu vai gribu dzīvot ar bērnu pie saviem vecākiem, lai gan man nebūtu uzreiz citas izvēles.
Un vēl pirms dažām dienām es jutos laimīga….biju izdomājusi nelielu biznesiņu papildus ienākumiem….un še tev…
No otras puses es priecājos par šo eksāmenu, jo es savā dzīvē atkal biju aizgājusi mazliet par tālu…smēķēju, piektdienas vakaros mazliet par daudz iedzēru, un tas mani satrauca….
Es nezinu kā nolikt šo eksāmenu…..
Pirms kāda laika man nolūza mati galvas labajā pusē…un nolūza pamatīgi…nekad tā nebija bijis….manam bērniņam ( 5 gadi) ļoti svīst kājiņas…kā tas ir izskaidrojams? Paldies…
Ak es piemirsu minēt, ka neesmu bez grēka, emsu meklējusi vīriešu kontaktus, bet ne reizi neesmu bijusi tuvu krāpšanai ( sava otrā vīra)…lai gan domās esmu gan….es lūdzu piedošanu par savām netīrajām domām…
Es 2 dienas lasīju 3 grāmatu, jo tā vienīgā man bija paņemta līdzi uz laukiem….es daudz ko sapratu, bet no daudz kā man ir bailes….es nezinu kas ir labāk – iet pa grūto piedošanas ceļu, vai ļauties dzīvei un „iet pa straumi, lai notiek kas notikdams”…bail, ka nenodzeros…bail, ka ar mani kas nenotiek un bērns ( nedod Dievs) paliks bez mammas, bail no atbildības, kāda man būs uzņemoties visu pēc manu vecāku nāves, jo viņi vairs nav nekādi jaunie…bail, ka palikšu viena…Ak Dievs, cik esmu bailīga. Mani uztrauc negatīvās domās – jo tās ir negatīvas domas ( lasīju par tām)….dzinu ārā no galvas, bet šodien vairs viena nezinu atbildes uz jautājumiem….
Es baidos, ka izdarīju nepareizi – ka mums vajadzēja padzīvot šķirti….varbūt bailes mani piespieda it kā mēģināt „laboties”…
Es nezinu ko lai daru….bet vienu es zinu – es ticu piedošanas mācībai, jo lai kādi būtu apstākļi, man patika mana reakcija.
P.s. un man vēl jātiek galā ar dikti daudz problēmām – darbu, attieksmi, mīlestību…
Šogad mana vēlēšanās bija mīlestība…
Elvita Rudzāte atbild: Paldies par atklāto vēstuli. Jūs esat daudz sapratusi un esat uz pareizā ceļa. Es noteikti neiesaku šķirties, bet neiesaku arī dzīvot kopā tikai pienākuma pēc. Jums ir jāattīsta mīlestība pret vīru, bet vēl svarīgāk ir iemācīties būt laimīgai pašai savai sirdī, t.i., nedrīkst laimi ielikt cita cilvēka rokās. Šobrīd Jūs savu laimi esat ielikusi sava bērna un vīra rokās. Tā arī ir vislielākā kļūda.
Ļoti būtiska kļūda ir tā, ka Jūs guļat kopā ar savu bērnu un nevis vīru. Bērnam ir jāizaug patstāvīgam. Ja bērns guļ kopā ar vecākiem, tad viņā attīstās nepārliecinātības un neticības sev izjūta. Vēlāk tā būs liela problēma, tāpēc pirmais, ko iesaku, pārtrauciet gulēt kopā ar bērnu un sāciet gulēt kopā ar vīru. Bērnam paskaidrojiet, ka tētim pietrūkst mammītes mīlestības un tāpēc svarīgi ir gulēt kopā ar tēti. Bērns to sapratīs, jo bērnam nav lielāka sapņa kā redzēt, ka vecāki mīl viens otru. Pat, ja starp Jums un vīru nav intīmu attiecību, tomēr svarīgi ir gulēt vienā gultā, jo, guļot vienā gultā, savstarpējais enerģētiskais lauks saplūst kopā un veido vienu veselumu. Tas ir ļoti svarīgi, lai Jūs varētu attīstīt pret vīru mīlestību tālāk.
Ikdienu, pēc iespējas biežāk domās apskaujiet vīru un sūtiet viņam savu mīlestības enerģiju. Tikai negaidiet neko pretī, jo tā Jūs nobloķējat vīra vēlmi atbildēt uz Jūsu jūtām. Neko nedariet ar aprēķinu (es mīlu, lai saņemtu mīlestību ir aprēķins), jo tad visas Jūsu darbības nevainagosies ar pozitīvu rezultātu, bet tieši otrādi – var izsaukt negatīvu rezultātu. Saprotiet, ka Smalkajā plānā visas Dvēseles mīl viena otru, tas nozīmē, ka jūsu vīrs Jūs ļoti mīl pat, ja viņš to neapzinās. Pirms iemiesošanās jūsu abu Gari vienojās, ka jūs kopā veidosiet ģimeni, ka Jūs gribēsiet apgūt beznosacījuma mīlestību un prasmi būt laimīgai pašai savā sirdī, nenoveļot ne uz vienu par to atbildību, un jūsu vīrs piekrita būt sliktais, lai Jūs labāk varētu apgūt šīs mācības. Viņa Dvēsele atceras, ka viņš Jūs ļoti mīl, tāpēc viņš nevēlas šķirt laulību, bet viņam tik ļoti laicīgajā dzīvē pietrūkst mīlestības, ka viņš meklē kādu avotiņu no kura varētu kaut sauju mīlestības pasmelties. Jūs to visu saprotat. Attīstiet mīlestību pret vīru, meklējot viņā labās īpašības, pierakstiet tās, un ik rītu un vakarā gulēt ejot, pārlasiet šo lapiņu. Bet viņa sliktās īpašības uzrakstiet uz lapiņas un sadedziniet. Vīrietis ir kā spogulis, kurš atspoguļo sievietes mīlestību. Brīdī, kad viņš sajutīs Jūsu beznosacījuma mīlestību, viņš noteikti mainīsies. Varbūt izmaiņas nebūs redzamas ārēji, bet iekšēji noteikti tās būs notikušas. Gudra sieviete tās pamana. Iemācieties skatīties uz vīru ar sirds acīm, tad arī Jūs pamanīsiet notiekošās izmaiņas.
Tā kā jūsu vīrs jūtas pie jūsu vecākiem kā cietumā, tad šis viedoklis ir jārespektē, t.i., kopā plānojiet, kā jūs varētu mainīt ikdienu, lai jūs varētu dzīvot patstāvīgi, bez vecāku palīdzības. Uzsāciet savu biznesiņu par kuru sapņojāt. Realizējiet savus sapņus, bet pats svarīgākais – attīstiet mīlestību pret vīru un iemācieties būt laimīga pati savā sirdī, neko negaidot ne no viena. Tad viss sakārtosies it kā pats no sevis.
Ik rītu, kad pamostaties, pasakieties Dievam, ka Viņš Jums ir devis vēl vienu iespēju attīstīties un izlabot savas kļūdas. Sajūtiet visu, kas Jums ir apkārt, kā dzīves būtnes. Tā nav iedoma, tā ir patiesība. Sajūtiet savstarpējo saistību. Saprotiet, ka pat teorētiski nav iespējams, ka Jūs esat vai kādreiz varētu palikt viena, jo viss Jums apkārt ir Dievišķā dzīvība. Pat tuksnesī smiltis ir Dievišķā dzīvība.
Jūsu dēla kāju svīšana ir saistīta ar abu vēcāku neapmierinātību ar ikdienas dzīvi. Bērns mēģina vecāku dusmas izvadīt laukā, uzņemoties uz sevi vecāku stresus. Jūsu mati labajā pusē lūzt no lielā Dvēseliskā pārdzīvojuma, ka Jūs neprotat atrisināt savas problēmas. Jūs to protat un daudz jau esat izdarījusi lietas labā. Kā jau teicu, Jūs esat uz pareizā ceļa, bet ceļš ir ļoti garš ar pārbaudījumiem. Nebaidieties no tiem, pieņemiet tos kā izaicinājumu, jo tikai caur tiem Jūs varat garīgi attīstīties. Atbrīvojiet no sevis visus stresus: bailes “mani nemīl”, vainas izjūtu, neapmierinātību, pazemojuma izjūtu u.c. Jautājiet savai sirdij, ko nepatīkamā situācija Jums māca? Pat, ja nesaņemsiet atbildi, ziniet, ka atbilde eksistē, tikai tā ir jāmeklē. Lai Dievs Jums palīdz!
sending...
