Ko darīt tālāk? 01.04.2020

Linda jautā: Es nevaru saprast kāda būs mana nākamā dzīve, ir daudz bažu un neskaidrību. Šajā iemiesojumā man viss padevās lēnāk. Bet man nebija izvēles, kurā dārziņā iet, bet bija jāiet tajā, kurā bija vieta. Arī skolā bija jāiet tajā, kurā lika, bet man lielas klases nepatika, jo tad katram nebija individuāla pieeja un negaidīja tos, kuri netika līdzi mācību vielai, bet tika steidzināti tik līdz pārējiem. Nereti gadījās, ka citi skolotāji, piemēram, svešvalodu, nesaprata latviski paši, bet mācīja svešvalodu un, ja kaut ko pajautāja, kas nesaprasts, tad neatbildēja, jo nemācēja pateikt un tad bija vēl grūtāk mācīties. Mācību vielas apguve kavējās un tas veicināja daudz stresa, papildus tam vēl nedraudzīgi klasesbiedri, kas dara pāri, tāpēc mācīties bija ļoti grūti un skola likās kā katorga. Viss skolas laiks, sākot no dārziņa, pamatīgi iedragāja imūnsistēmu, veselību, nervus un nespēju mācīties, jo gribējās tikai tikt prom no turienes, bet skolotāji domāja, ka negrib mācīties. Tas ļoti aizvainoja.

Tā, dienu no dienas, uz skolu gāju ar bailēm un riebumu, trīcēju kā apšu lapa. Faktiski var teikt, ka viss laiks skolā pa lielam bija veltīgi izmests vējā. Tagad tiem apcēlājiem un populārajiem ir lieliskas dzīves, veiksmīgi cilvēki karjerā un ir savas dzīves, bet man ir grūtības tikt galā ar sevi un sabeigtie nervi. Man viss sagādā mocības, ir grūti, ir iekavētais, kurš tagad jāapgūst, bet nav laika, jo ir vēl visas citas jomas dzīvē jāsakārto un jaunas prasmes jāmācās, jo tehnoloģiju laikmets, viss attīstās, mainās, bet es uz priekšu netieku un tas manī raisa paniku. Principā esmu sadragāta personība, ko veicināja mūsu izglītības sistēma. Ne man veselība fiziskā, ne man nervi stipri, ne es varu kļūt patstāvīga, ne atrast darbu, jo visur ir tik daudz prasību, ka pat zemi kvalificētu darbu nespētu veikt, jo prasmes tādas nav. Viss iekavētais man jāatgūst tagad, bet principā ir jau par vēlu,viss notiek ļoti lēni un grūti man, jo, ja kaut kur varētu mācīties vai strādāt, tad ir daudzi citi apstākļi, kas norāda, ka es tur neiederos. Fiziskās veselības stāvoklis ietekmē arī manu veiktspēju un ir darbi, kur šie trūkumi ir lieli trūkumi un tie neder, lai strādātu tādās jomās vai mācītos profesiju, kas man patīk. Šie cilvēki neapjauš kādas ciešanas man nodarījuši un kā tas ietekmējis manu dzīvi pilnīgi visās jomās, viņi nezin kā ir, kad jau mazs bērns katru dienu domā, ka labāk būtu nomirt. Un tad iedomājieties kā ir ,ja tā bērns jūtas visu savu dzīvi.

Pagātni izmainīt nevar un nākotne neizskatās cerīga. Nevienam negribu atriebties un nevēlu ļaunu, bet manus gadus tas vairs atpakaļ neatgriezīs, zaudētos nervus un veselību arī nē, kas tikai turpina pasliktināties un arī līdzekļu tam nav, kredītus ņemt nevaru, darbu dabūt nevaru, es pat nevaru iedomāties kā sevi nodrošināšu. Ja vēl visa šī dēļ iegūšu invaliditāti fiziskā ķermeņa problēmu dēļ, tad laime augstākā mērā. Esmu emocionāli vāja, fiziski vāja, turklāt nopietnas veselības problēmas turpina attīstīties.

Lasīju Jūsu rakstā, ka cilvēks uz nākamo dzīvi paņem līdzi to sirdsgudrību, apdomību, raksturu, prasmes un talantus kādi izkopti šajā dzīvē. Tas nozīmē, ka, ja šajā dzīvē man ar valodām švaki, švaki ar fiziku, ķīmiju, matemātiku, ar tehnoloģijām, veselību, trūkst citu prasmju, jo nav bijuši līdzekļi, lai attīstītu vēl kaut ko vai, ja ir, tad nebija laika, jo tik daudz iekavētā jau līdzi velkās, ka visu nespēju viena vilkt, piedzimšu tieši šajā pašā vietā, laikā un ar tik zemām prasmēm un visiem pārējiem defektiem, problēmām? Es labprāt būtu attīstījusi talantus tālāk tos, kuri man padevās bērnībā un ļoti patika, bet tolaik vecākiem nebija līdzekļu, lai vestu uz tiem pulciņiem un tagad es to vairs nevaru darīt,jo mani defekti un trūkumi tajos nederot. Tik daudz asaru izliets un jo projām raudu par zaudēto laiku un lielas bailes par nākotni. Agrāk gribēju ģimeni, bet es dēļ tā, ka pat par sevi vairs nemāku atbildēt, tad kur nu vēl par bērnu un nebūtu viņam ko dot. Dzīvot nabadzībā, stresā, trūkumā un bailēs negribētu savam bērnam. Tātad nākamajā dzīvē atkal piedzimšu nabadzīgā valstī, trūcīgos apstākļos, ar zemu intelektu, neattīstītiem talantiem un  prasmēm, kuras tagad pat mazi bērni labāk par mani prot. Jūtos kā vecs cilvēks, draugu maz, citi izvairās no manis vai šķībi skatās un nepieņem, jo mans dzīves gājums citādāks, nav pilns cv, ar kuru varētu lepoties. Varbūt pat  kāds lielāks audzējs ir izveidojies, jo dīvains stāvoklis un ir vēl citi mazie audzēji, kuri jāuzrauga, lai nekļūst ļaundabīgi, bet tam visam vajag līdzekļus un tas nozīmē, ka arī turpmāk bezdarbs, jo pa slimnīcām vien jādzīvo būs un operācijas
jātaisa. Šo gribēju izstāstīt, jo varbūt kāds lasītājs aizdomāsies, kādas sekas var atstāt uz citiem fiziska un emocionāla vardarbība, un pārdomās vai šādi rīkoties vajag un ko tas spēj nodarīt citiem.

Ja pareizi saprotu, tad nākamajā dzīvē man viss būs jāsāk no jauna no tās pašas vietas, kurā būs apdzisusi mana dzīvība. Tādā gadījumā pat asaras birst, jo vēlreiz šo nevēlos piedzīvot un dzīvot šādos apstākļos, ar šādām pašam zināšanām. Mana dvēsele ļoti, ļoti, ļoti skumst un pārdzīvo un ar bažām gaida nākotni un nākamo iemiesojumu, jo
jau šajā brīdī ir daudz, kas nepagūts, neizdarīts, neizpausts. Esmu nogurusi sisties pa dzīvi, gribējās arī man laimīti
izbaudīt, nevis problēmas un ciešanas vien. Arī es gribēju dzīvot normālu dzīvi, justies brīvi skolā, būt draudzīgā vidē, kurā atvērtos un spētu izkopt talantus līdz pilnībai, nevis domāt kā tikt ātrāk prom no skolas, lai tikai man nav jācieš elle. Lakam jau kā piedzimu ar raudāšanu, tā arī aiziešu ar sāpēm, nevis prieku. Un tagad tie, kuri bija tie izredzētie, populārie un veiksmīgie no bagātajām ģimenēm, kuriem visur vienmēr bija priekšroka, strādā nozarēs, kur man pie viņiem nāktos iet, jo sniedz attiecīgus pakalpojumus, būs iemesls vēl vairāk pasmieties un parunāt cik zemu esmu kritusi, kādā stāvoklī es esmu un kāda ir mana dzīve, jo nekur tālu neesmu tikusi. Tāds nogurums no visa
un pašai no sevis, ka vairs nespēju ne gulēt, ne ēst un sāku jau izdilt.

Tā nav domāta žēlošanās, bet gribēju tikai izkratīt sirdi, jo tad paliek vieglāk, jo nav jau cita kam. Un manas dzīves pieredze varbūt kādam noderēs, lai nepieļautu šādas kļūdas savās dzīvēs, jo domām un vārdiem ir lielāks spēks nekā cilvēki vispār apzinās. Ne velti Latvija ir to valstu sarakstā, kurā ir augsts pašnāvību skaits. Diemžēl arī tagad nesen
pašai zināmu, citiem zināmu  un nepazīstamu cilvēku (tos gadījumus pa TV rādīja) dzīvības izdzisa vai gandrīz izdzisa un ne jau aiz labas dzīves. Būsim iejūtīgāki viens pret otru, atbalstīsim un nevērtēsim pēc kaut kādiem saviem iedomu tēliem, jo kas pašam liekas sīkums, citam var sagraut visu dzīvi un novest viņu līdz smagam solim.

Paldies par labo darbu, ko Jūs-Elvita darāt. Kaut man būtu tāda mamma kā Jūs. Gribētos būt tik stiprai, talantīgai, zinošai, mērķtiecīgai un drosmīgai kā Jūs. Bet laikam tas ne šajā dzīvē  notiks. Jūs man kalpojat kā labs piemērs.

Elvita Rudzāte atbild: Iesaku Lindai pārstāt sevi salīdzināt ar citiem, pārstāt apskaust un nosodīt citus cilvēkus, pārstāt vaidēt par savu dzīvi, bet sākt rīkoties, lai tā kļūtu labāka. Nevienam vaimanas nepalīdz, arī Lindai tās nepalīdz, bet tieši otrādi, ļoti kaitē garīgajai veselībai. Ja pašai pietrūkst spēka un zināšanu kā to izdarīt, tad iesaku doties pie vietējās pašvaldības sociālā dienesta, kas novērtēs Lindas situāciju un zinās kā vislabāk palīdzēt. Ja pašvaldība nespēj palīdzēt, tad iesaku internetā iepazīties ar dažādām nevalstisko organizāciju iespējām palīdzēt. Latvijā ir ļoti daudz nevalstiskās organizācijas, kas visdažādākos veidos palīdz cilvēkiem, kā arī ir izveidotas vairākas kopienas, kur pieņem cilvēkus bez jebkādiem nosacījumiem, nodrošinot viņu eksistenciālās vajadzības un palīdzot attīstīties.

Es nepieņemu atrunas, ka manā gadījumā kaut kas nav iespējams. Viss ir iespējams, ja tikai ir vēlēšanās pārvarēt grūtības un mācīties no dzīves dotajām mācībām.