Ko Dievs saka par to, ka cilvēks izdara pašnāvību? 12.10.2020
Raita jautā: Ko Dievs saka par to, ka cilvēks izdara pašnāvību? Kā tas ietekmē meitu, ja tēvs 84 gadu vecumā pakaras?
Elvita Rudzāte atbild: Dievs visiem ir devis brīvu gribu un saprātu. Pašnāvību cilvēks veic, jo neredz jēgu dzīvot vai dzīve viņam ir kļuvusi par smagu. Tā ir bēgšana no problēmām, tikai cilvēks nezina, ka viņš nevar aizbēgt no problēmām, tāpēc šāda rīcība tiek uzskatīta par nesaprātīgu. Kad cilvēks veic pašnāvību, tā ir viņa brīva griba, viņš domā, ka dzīvē pēc pašnāvības beigsies uz visiem laikiem, bet viņš maldās – dzīve turpinās tikai pēc šādas kļūdas pieļaušanas tā ir ļoti grūta, vēl grūtāka nekā pirms pašnāvības.
Atgādināšu, kas notiek pirms cilvēks nāk iemiesojumā un kas notiek pēc nāves. Cilvēks ir svētā trīsvienība – Gars, Dvēsele un Ķermenis. Smalkajā plānā uzturas Gars, tāpēc to sauc par Garu pasauli. Rodas jautājums, bet kur tad ir Dvēsele? Dvēsele ir Garā. Lai vieglāk būtu to izprast, iztēlojieties, ka Gars ieelpo gaisu un izelpo gaisu. Brīdī, kad cilvēks piedzimst fiziskajā plānā, Gars izelpo Dvēseli, veidojot ap cilvēku auru, kas ir cilvēka Dvēsele. Brīdī, kad cilvēks mirst, Gars ieelpo Dvēseli (saplūst ar to kopā) un dodas uz Smalko plānu. Gara un Dvēseles saplūšanas process ir sarežģītāks un mūsu prātam vēl grūti izprotams, bet pietiek ar to, ka mēs saprotam, ka notiek Gara un Dvēseles saplūšana. Savukārt fiziskais ķermenis tiek apglabāts Zemes klēpī, kur viņš lēnām satrūd un saplūst ar Zemi, kas ir Dievs.
Pašnāvības gadījumā arī cilvēka Gars saplūst kopā ar Dvēseli un atstāj fizisko ķermeni, kurš tiek apglabāts Zemes klēpī. Atšķirība ir tikai tā, ka Gars dodoties uz Smalko plānu, apstājas pirmā Smalkā plāna līmenī – Astrālā plānā, jo tālāk šo Garu Augstākie spēki nelaiž, jo cilvēks ir pieļāvis smagu kļūdu (atņēmis pats sev dzīvību), kuru pienācis laiks viņam izprast. Astrālajā plānā viņš redz visu savu iepriekšējo dzīvi, visas savas kļūdas, redz kā tās ietekmēja citu cilvēku dzīvi. Visu to redzot, Garā esošā Dvēsele to visu ļoti pārdzīvo. Gars saprot, ka viņš veica pašnāvību, lai aizbēgtu no problēmām, bet patiesībā viņš tagad ir spiests visu laiku uz tām skatīties un ciest. Kristietībā to sauc par atrašanos ellē. Savā būtībā ciešanas, kuras izcieš Dvēsele pēc pašnāvības ir elle. Tieši tāpēc kristietībā pašnāvība tiek uzskatīta par lielu grēku.
Pašnāvnieka Gars Astrālajā plānā uzturas 1-3 gadus, kas ir ciešanu pilni, un atkal nāk iemiesojumā, izvēloties citu fizisko ķermeni un piedzimšanas brīdī. Tikai nākamajā dzīvē cilvēkam ir jāsastopas ar vēl grūtākiem dzīves apstākļiem nekā iepriekšējā dzīvē, jo neapgūtās mācības no iepriekšējās dzīves ir jāapgūst jaunos, vēl grūtākos apstākļos.
Ja cilvēks veic pašnāvību, tad cilvēka Garam tiek atņemta iespēja turpināt apgūt praktiskās mācības, kuras viņš izvēlējās apgūt nākot iemiesojumā. Tā kā gars aizgāja no dzīves tā arī nesapratis savas mācības, tad viņš tās nodod tālāk savai ģimenei, kas nozīmē, ka ģimenes locekļi mentālā līmenī saskarsies ar līdzīgām problēmām kā pašnāvnieks.
Ja cilvēks veic pašnāvību, viņa Dvēsele ļoti daudz cieš, gan atrodoties Astrālajā plānā, gan atrodoties fiziskajā plānā. Tie ir gadījumi, kad sakām, kāpēc bērniņam nav tā paveicies ar vecākiem, kāpēc viņam tā jācieš vecāku vai sabiedrības dēļ? Savukārt ķermenis pašnāvības brīdī jūtas kā jauna, darboties spējīga manta, kas priekšlaicīgi izmesta mēslainē. Ķermenis ir cilvēka labākais un uzticamākais draugs. Nogalinot ķermeni ir jāsaprot, ka tiek nogalināts vienīgais īstais, patiesais un uzticamais draugs, kas bija gatavs kalpot tik ilgi, līdz Dievs sauks Garu pie Sevis.
Ko Dievs saka par to, ka cilvēks izdara pašnāvību? Dievs nav kaut kas atrauts no cilvēkiem. Katrs cilvēks ir daļa no Dieva. Ja viena daļa pati sev atņem dzīvību, tad cieš viss ķermenis, jo viss ir savstarpēji saistīts. Citiem vārdiem sakot, ja cilvēks izdara pašnāvību, viņš sāpina Dievu, rada karmu sev un savai ģimenei. Tautas valodā to sauc par lāsta uzlikšanu ģimenei jeb zinātniskā valodā runājot, viņš rada ļoti sliktu enerģiju, kas apņem visu ģimeni un turpinās nākamajā dzīvē. Pašnāvnieks ne tikai nevar aizbēgt no savām problēmām, bet vēl tās pastiprina, lai nākamajā dzīvē caur ciešanām izprastu uz visiem mūžiem, kāpēc nedrīkst sev atņemt dzīvību.
Pašnāvības laikā radīto negatīvo enerģiju var dzēst tikai saņemot Dieva žēlastību, bet to var ģimene saņemt tikai ar apzinātu garīgās attīstības ceļu – pareizām izvēlēm jeb ikdienā ievērojot Dievišķos likumus; labiem darbiem jeb kalpošanu Dievam; nožēlojot pieļautās kļūdas un izprotot neapgūtās mācības; ik dienas veicot garīgo praksi; piedodot un lūdzot piedošanu un apgūstot Dievišķo zinātni jeb Lielo Skolotāju doto Mācību.