Ko ķermenis vēlas pateikt? 18.12.2024

Sintija jautā: Atkal vēršos pēc palīdzības. Saņēmos un izdarīju tā kā ieteici.

Uzrakstīju uz lapas, no kā bail, kas sadusmo. Atklāju, ka mani sadusmo, aizvaino, ka jūtos tā, ka vīrs mani neciena. Tas izpaužas tā, ka es kaut ko stāstu un viņš pārtrauc un runā par kaut ko citu, vai arī dara kaut ko paralēli un neatbild uz to, ko stāstu. Mani tas ļoti aizskāra, jo dialogs ir veids, kā izjūtu kopīgumu attiecībās. Tāpēc noteikti mācība atnāca tieši šādā veidā. Lai būtu kā uz pieres rakstīts, ka tagad garām nepalaidīsi!

Tad rakos dziļāk. Sāku interesēties, kas vispār ir cieņa? Domātājs.lv mājaslapā par to bija daudz aprakstīts. Tad mācība bija rokā!

Es sapratu, kāpēc piedzīvoju no tēva neskaitāmus nicinājumus, naidu, rupjības, – man tagad tik žēl, ka viņa garam man vajadzēja tik drausmīgas situācijas rīkot, lai es mainītos, bet diemžēl tad es nebiju tik zinoša kā tagad.

Kā arī  no vienaudžiem apcelšanu, seksuālu izmantošanu, krāpšanu un tamlīdzīgi..  Skolotāji nekad neieklausījās utt. Tajā momentā es vienmēr jutos necienīta. Es sapratu, ka mans pirmais partneris, kurš nekad manī neklausījās, neuzklausīja, aiz muguras rakstījās ar citām meitenēm, fiziski darīja pāri un sauca mani rupjos vārdos, patiesībā man mācīja cieņu. Es uzreiz sajutos tik atviegloti un muļķīgi reizē, tik muļķīgi, ka smiekli sāka nākt, ka cik tālu man bija jāaizdzīvojas, lai beidzot saprastu mācību. Nu tas bija noticis.

Momentāli izjutu, ka man daudz mazāk prasās salds, arī mazāk ēst gribās. Es uzrakstīju 1 vēstuli visiem tiem, kas man mēģināja mācīt cieņu. Interesanti bija tas, ka es pavēroju kā notikums aiz notikuma, katrs nākamais tikai smagāks un smagāks. Tagad es pat esmu pateicīga, ka man bija tāds pirmais partneris, kura gars bija tik neatlaidīgs, kad pat pēc vairāk kā 12 gadiem mani uzmeklēja, kurš gan manipulēja, krāpa, meloja, fiziski sāpināja, pazemoja gan manu mūzikas gaumi, gan apsaukāja, neklausījās manī, visur vainoja mani.. jo es saprotu, ka viņš mācīja manam garam kā ir jāciena, kā nevajag darīt. Tagad ar šausmām iedomājos, ko viņa garam vajadzēs izdzīvot, ka man tā nācās darīt.

Viņa gars bija tik neatlaidīgs, ka pat to vienu un to pašu mācību atnāca man parādīt pat vairāk kā pēc 12 gadiem! Interesanti, ka mēs pat sejā esam līdzīgi. Es sajutu, ka gara līmenī patiesībā mēs es ļoti, ļoti tuvu, kaut arī tieši viņš bija tas, no kura es piedzīvoju daudzas traumatiskas pieredzes. Traumas! Nu tās ir svētības!

Šodien viņam iet ļoti grūti dzīvē. Protams katrs savas laimes kalējs, bet tik un tā ir skumji, ka vienam otrs ir jāsāpina, lai vestu pie prāta.  Es gan neuzskatu, cik sevi redzu, ka tik vāji cienītu citus, bet laikam mans gars grib pamatīgāk izprast cieņu.

Lasot par cieņu es sapratu, ka patiesībā cieņa ir ļoti daudzšķautnaina, jo cieņa krustojas ar ne egoistiskām darbībām, rīcībām, atsacīšanās no savtīguma un savām interesēm, vēlmēm.

Uzrakstīju vēstuli, kurā rakstīju visus atgadījumus no dzīves kuri nāca prātā sakarā ar necieņu.  Lūdzu piedošanu katram kurš nāca mācīt man cieņu, jo tās situācijas bija skarbas, taču tagad ir pat līdzjūtība to cilvēku gariem.. Kāda brīvība saprast un sajust kāpēc viss bija tā un ne citādāk!

Man gan bija grūti piedot ķermenim, jo nespēju sajust, kā tas ir piedot ķermenim? Es centos, rakstīju, ka lūdzu piedošanu ķermenim, jo aiz necieņas, ko izjutu tik ļoti bieži, manī pat attīstījās mazohisms. Man neizdevās ķermenim piedot no sirds, bet gara līmenī man izdevās.

Tagad saprotu, cik patiesībā daudz bija jāpiedzīvo, lai saprastu tikai vienu mācību, ko vēlējās saprast mans gars!

Es sajutu, ka tiešām tie, kas mūs sāpina, garā mūs ļoti, ļoti mīl..

To pat loģiski var saprast-  kā var mācīties no cilvēka, kas iet pa spalvai?  Pirms vīra man bija ilglaicīgi attiecības ar puisi, ar kuru bijām ļoti, ļoti līdzīgi. Un beigās, palika garlaicīgi. Kopumā attiecības gāja ļoti mierīgi ar maz strīdiem, pretenzijām. Viens otra teikumus un domas pabeidzām.. Tagad atzīstu, ka es neko nemācījos, jo nebija situācijas, kas spoguļotu kaut ko nepatīkamu, lai domātu. Tik atceros, ka bija pakļauts tumsas spēkiem, bet es no tā sāku atteikties un tad viņš nolēma, ka nevajag neko turpināt, jo kļūstam pārāk dažādi.

Vīrs man ir līdzīgs pirmajam partnerim un tēvam, bet ne ar tik vardarbiskām iezīmēm.

Par cieņu es neko agrāk vispār nezināju un gadiem ilgi sastapos ar necieņu no dažādiem cilvēkiem. Tagad mācos izprast cieņu visās tās niansēs. Pēc vēstules rakstīšanas, vēstuli sadedzināju nevienam neparādot, taču pēc tam izjutu, ka mans ķermenis ir ļoti auksts un miegs izteikti nāca virsū. Neatkarīgi cik silti saģērbos, es salu. Palika silti tikai tad, kad gaļu ieēdu, lai gan nemaz negribējās. Tad palika siltāks, bet ķermenī ir tāda noguruma izjūta.  Ko ķermenis vēlas pateikt? Kā iemācīties piedot ķermenim?

Un ko nozīmē, ka ķermenī izteikti nāk radošā enerģija, kaut arī agrāk vienmēr bija tās trūkums?

Paldies par neizsakāmi lielo palīdzību, ka tu palīdzi dvēselēm atrast ceļu uz īstajām mājām!

Elvita Rudzāte atbild: Ja ķermenis ir ļoti auksts, tas nozīmē, ka asinsrite nestrādā tā kā vajag, kas savukārt nozīmē, ka cilvēkam pietrūkst mīlestības enerģijas. No Sintijas vēstules nekļuva skaidrs, vai viņa tikai lūdza piedošanu pāridarītājiem vai arī piedeva pāridarījumus. Viņas ķermeņa reakcija parādīja, ka kavējoties atmiņās un strādājot ar piedošanu, viņa aktivizēja tā laika sajūtas, kad jutās ļoti nemīlēta. Tāpēc ļoti svarīgi ir ne tikai lūgt piedošanu, bet arī piedot pāridarījumus un piedod pašai sev sevis necienīšanu, kā arī sūtīt mīlestību tiem, kam esi lūgusi piedošanu vai piedevusi. Tikai mīlestība sasilda.

Ja ļoti nāk miegs, tas nozīmē, ka nepieciešams atpūsties un uzkrāt spēkus.

Nav skaidrs, kāpēc Sintija ēda gaļu, ja viņai to negribējās? Parasti cilvēks ēd to, ko ķermenis pieprasa vai arī to, kas ir pieejams. Ja Sintija ēda gaļu kaut arī viņai to negribējās, tad ir jāveic analīze, kāpēc viņa tā darīja? Tur slēpjas neapgūtā mācība.