Ko lai es saku meitai? 07.04.2018

Mamma jautā: Vakar aizvedot meitu uz bērnu dārzu (4.gadi) viņai draudzene teica “es ar tevi nedraudzēšos, jo tu smējies”. Nedomāju, ka meita būtu par viņu smējusies, jo ir diezgan draudzīga un mīļa. No rīta iegājām bērnu dārzā ar audzinātāju un otra meitene ar tēti lēnāk nāca no muguras. Neliels situācijas apraksts, lai saprastu ka nebija nekāds starpgadījums un apvainošana. Mana meita samulsusi atbildēja “ar visiem ir jādraudzējās”. To es gan neesmu teikusi, bet tas droši vien nāk no bērnu dārza. Es neuzskatu, ka ar visiem un visu laiku ir jādraudzējās, pēc sajūtām, bet nesaku, lai arī ar kādu nedraudzējās. Kad un ar ko gribās, ar to ir jādraudzējās. Arī stāstu, ka visi nevar gribēt ar viņu draudzēties un, ka arī viņa citreiz nevēlās ar kādu draudzēties.

Meitene iegāja grupiņā un mēs vēl palikām ģērbtuvē. Redzēju, ka viņa samulsusi ar sāpošu sirdi. Klusām sāka arī raudāt. Teicu, lai nepārdzīvo, ka draudzene šodien negrib ar viņu draudzēties, katrs dara kā grib un viņai tak vēl ir arī citi draugi. Pirms tam vēl viena meitene teica “es gan ar viņu draudzēšos”. Meita grupiņā komunicē ar visiem gan citām meitenēm, gan puišiem, bet visbiežāk spēlējās (pēc pašas nostāstiem) ar divām meitenēm – vienu, kas negribēja draudzēties un otru, kas gribēja draudzēties.

Iegājām kopā grupiņā apsveicinājāmies un meitene, kas negribēja draudzēties jau bija pienākusi un rādīja meitai savu kleitu. Pateicu audzinātājai, ka meita saskumusi, jo viņas draudzene negribēja ar viņu draudzēties, lai vienkārši ir lietas kursā kāpēc saskumusi. Arī draudzenei pateicu, ka meita noskumusi, jo viņa negrib ar viņu draudzēties. Varbūt vēlāk viņas paspēlēsies?! Nepārmetu neko draudzenei, arī neprasu nekādu savādāku attieksmi. Katrs tiešām var un grib savādāk.

Stāsts nav par bērniem un viņu attiecībām, bet par manu attieksmi. Ko lai es saku meitai? Kāpēc kāds negrib ar viņu draudzēties? Ko lai viņa atbild, kad kāds saka “es nedraudzēšos ar tevi”? Un kāpēc viņu tas tik ļoti uztrauca? Domāju, ka ģimenē mīlestības viņai pietiek. Vienmēr ieklausos viņā, samīļoju un cenšos ņemt vērā viņas viedokli. Vai sirds sāpes rodas no bailēm “mani nemīl” vai vēlēšanās izpatikt? Kur tādas viņā ir radušās? Vai tas ir uzvedības modelis ko viņa kopē no manis vai citiem bērniem?

Vēl ir viena meitene ar kuru viņa ļoti gribētu draudzēties, bet viņai ir cita draudzene. Reizēm spēlējās un reizēm nē, un arī par to viņa pārdzīvo. Kāpēc vispār cilvēki “pielīp” pie tiem, kas negrib ar viņiem pavadīt laiku kopā?

Elvita Rudzāte atbild: Cilvēkiem ir grūti noticēt, bet gan bērnudārzos, gan skolā satiekas tie bērni, kam ir saglabājusies no iepriekšējām dzīvēm gan labā, gan sliktā karma. Īpaši liela pievilkšanās notiek pie cilvēka, ar ko ir slikta karma, jo ir pienācis laiks karmu atstrādāt un šī atsrādādašana notiek caur negatīvu situāciju. Tieši tāpēc bērnudārza grupiņā satiekas bērni, kur kāds var sāpināt. Šajā gadījumā sāpināšana notiek caur atsacīšanos draudzēties.

Ko var darīt vecāki un pedagogi? Par draudzību ir jārunā atbilstoši bērna vecumposmam, lai bērni izprastu, kas ir patiesa draudzība un kas ir savtīga draudzība, kāda ir patiesas draudzības vērtība un kādas ir savtīgas draudzības sekas. Pirmsskolā ļoti labi palīdz pasakas, kas apskata šo tēmu.

Sokrata tautskolas izdotajā grāmatā “Bērnu un jauniešu tikumiskā audzināšana”, ko Izglītības kvalitātes valsts dienests ir pasludinājis kā aizliegtu grāmatu bērnu audzināšanā, ir publicētas pasakas, draudzības attīstībai.

Viens no piemēriem: Pasaka par zvēru karalisti. Pedagogs stāsta, iesaistot bērnus, uzdodot tiem jautājumus (ar slīpiem burtiem ir norādīti pedagoga jautājumi bērniem):

“Zvēru karalistē visi zvēri dzīvoja draudzīgi. Taču reiz, sensenos laikos, tā nebija. Zvēri darīja, ko gribēja- lielākie darīja pāri mazākajiem, stiprākie – vājākajiem. Reiz zvēru karalis bija izgājis laukā no  sava mājokļa paskatīties, kā tad dzīvo viņa pavalstnieki.

Kā jūs domājat, ko karalis ieraudzīja, izejot laukā no sava mājokļa?

Vai visi zvēri bija laimīgi un jutās labi?

Kuri zvēri nebija laimīgi?

“Tā tas vairs nevar turpināties,” teica karalis, kad bija izstaigājis savu karalisti. “Kaut kas ir jādara, bet kas?” Domāja, domāja un izdomāja, ka jāpasauc gudrie padomdevēji. Bet ko tad  saukt?

Lūgt, lai bērni nosauc dzīvniekus, kuri būs padomdevēji.

Un tā valdnieks sasauca savus gudros padomdevējus, un nu visi ņēmās gudrot, ko  darīt, lai visi  karalistes iemītnieki būtu laimīgi. Pēdējais ieradās vecais krauklis, stiepdams līdzi vecu, putekļiem noklātu grāmatu. “Krā, krā, es zinu, kas mums jādara!” krauklis noķērcās sveiciena vietā. “Nu, nu?” visi nepacietīgi gaidīja, ko krauklis teiks. Krauklis uzlika savas brilles un atvēra grāmatu.

Viņš šķīra vienu lapu pēc otras, nevarēja atrast, jo nebija atzīmējis, kurā lapā tad bija gudrais padoms. (Bērni ar kustībām šķir iedomātas grāmatas lapas.) ”Atradu!” iesaucās krauklis un sāka lasīt: “Nedari otram to, ko negribi, lai dara Tev- tas ir galvenais un pats svarīgākais likums”. ”Tas ir viss?” klausītāji bija neizpratnē, ”Kā tad tas mums palīdzēs?  Tie jau ir tikai vārdi. Neviens taču mums to nevar piespiest ievērot!”

“Krible-krable bums: sliktais nāk atpakaļ jums.” Tikko krauklis bija izlasījis buramvārdus, karalistē sāka notikt neredzēti brīnumi- vājākie darīja pāri stiprākajiem, mazākie lielākajiem. Augu dienu ķildas, raudas, asaras…

Kā jūs domājat, vai tagad karalistē viss noritēja labi?

Vai visi bija laimīgi?

Īpaši neganti izturējās mazie zaķēni pret saviem kādreizējiem pāridarītājiem vilcēniem. Krauklis piegāja klāt raudošajam vilcēnam un jautāja, par ko viņš raudot. “Man zaķēns ļoti stipri iesita, skaties, ķepiņa visa piepampusi,” žēlojās vilcēns. ”Bet vai tu atceries, kas notika vakar?” jautāja krauklis. “Nekas jau tāds nenotika, es tikai pieliku kāju priekšā skrejošam zaķēnam. Kā viņš kūleņoja!” ar lepnumu atcerējās vilcēns. “Bet vai tu atceries, kā raudāja zaķēns, viņš stipri sasitās, un viņam sāpēja tieši tāpat, kā tagad tev,” atgādināja krauklis. “Jā, bet esmu spēcīgāks, kā gan zaķēns spēja nodarīt man pāri?”  Un krauklis pasauca arī zaķēnu un teica : “Redzat to lielo grāmatu man rokās?” ,,Jā”, atbildēja zaķēns un vilcēns. “Šeit ir ierakstīts pats svarīgākais zvēru karalistes likums, ko daudzi ir piemirsuši,” teica krauklis. “Jā, bet kāds tas ir, vai tu vari mums pateikt?” vienā balsī iesaucās zaķēns un vilcēns. “Varu, bet pirms es to nolasu, jums jāapsola, ka ievērosiet šo likumu.”

“Jā, jā, mēs apsolām!” sauca zaķēns un vilcēns. Krauklis dziļi ievilka elpu un kā lielāko noslēpumu pačukstēja “Likums skan – nedari otram to, ko tu negribi, lai kāds dara tev. Vai sapratāt?”

“Jā, jā sapratām,” teica vilcēns un zaķēns. “Tad apsoliet, ka viens otram un arī citiem pāri nedarīsiet!”  Abi zvēriņi zvērēja, uzlikuši labo ķepiņu  uz sirds.

Kur zvēresta laikā zvērēni turēja savu labo ķepiņu?  Kas bija rokā krauklim?

Kad zaķēns un vilcēns savu apņemšanos bija apstiprinājuši ar zvērestu, krauklis teica: “Un tagad skrieniet un katrs izstāstiet saviem draugiem par likumu. Turpmāk šis likums būs jāievēro visā karalistē, kā tas jau kādreiz ir bijis.”

Tā tas arī notika. Zaķēns un vilcēns izauga un arī saviem bērniem pastāstīja par likumu. Karalistē valdīja miers. Tas notika sensenos laikos.”

Patiesa draudzība ir spēja draudzēties ar otru cilvēku bez nosacījumiem, pieņemot šī cilvēka trūkumus. Savtīga draudzība ir draudzība, kas ir spēkā tikai tajā laikā, kad tas ir izdevīgi. Savtīga draudzība beidzas, kad izdevīgums ir beidzies. Tāpēc grūtās dzīves situācijās ir visvieglāk pārbaudīt, kas ir tavi patiesie draugi.

Vecākiem un pedagogiem ir jāmāca bērniem piedot tiem, kas viņus sāpina, paskaidrojot, ka sirds dziļumos neviens nevēlas sāpināt, tā vienkārši notiek gadījumos, kad cilvēks nesaprot ko dara, kad nesaprot, kā viņa attieksme sāpinās otru cilvēku. Ja viņš to izprastu, viņš noteikti tā nedarītu. No visām problēmām var atbrīvoties ar piedošanu. Bērni ir ļoti atvērti piedošanai, tāpēc nepieciešams tikai bērnam pastāstīt kā to vislabāk izdarīt.

Piedošanas piemērs:

“Es piedodu draudzenei, ka viņa ar mani pašlaik nevēlas draudzēties (piedošana notiek domās).

Es piedodu sev, ka situācija ar draudzeni, mani tik ļoti sāpināja. Es neesmu slikta meitene, es tikai neapzināti pieļāvu kļūdu, kuru tagad ļoti nožēloju un turpmāk centīšos to neatkārtot. (piedošana domās).

Mīļais, Dievs, lūdzu, palīdzi man atjaunot attiecības ar draudzeni! Tu jau zini, kāpēc viņa uz mani ir apvainojusies, bet es negribēju viņu sāpināt, man vienkārši tā nejauši sanāca, kad viņa manus smieklus uztvēra kā pasmiešanos par viņu. Man ļoti žēl, ka tā sanāca. Es turpmāk būšu uzmanīgāka ar vārdiem un savu uzvedību. (lūgšana domās).

Mīļā mana draudzene, lūdzu, piedod man, ja es neapzināti esmu tevi sāpinājusi, kad tev likās, kas es par tevi pasmējos. Es nevēlējos tevi izsmiet, man vienkārši tajā brīdī bija jautri, un es domāju, ka es tevi iepriecināšu. Lūdzu, piedod man šo situāciju. Es ļoti priecāšos, ja arī turpmāk mēs varēsim būt draudzenes (piedošana skaļi draudzenei).”

Ja bērni pratīs lūgt piedošanu un piedot, tad viņi ātri iemācīsies risināt grūtas dzīves situācijas, kas ir svarīga prasme visas dzīves laikā, pasargājot sevi no slimībām.