Ko māca bailes no nākotnes? 06.08.2019

Rozālija jautā: Šobrīd klausos Jūsu e-lekcijas par Piedošanas mācību. Pēc tam, kad noklausījos lekciju par baiļu sniegtajām mācībām, man radās šāds jautājumus: Ko māca bailes no nākotnes un bailes no kaut kā jauna dzīvē?

Elvita Rudzāte atbild: Bailes no nākotnes liecina par atrašanos ļoti tālu no Dieva, jo cilvēks uz To nepaļaujas jeb citiem vārdiem sakot, netic, ka Dievs viņa dzīvi vada un kontrolē. Bailes no nākotnes norāda uz dzīves neizpratni, pieķeroties zināmajam. Bailes no nākotnes apliecina, ka cilvēks vēlas dzīvot komforta zonā, kur viss ir zināms, baidoties iepazīt jauno, kas iespējams priekš cilvēka būtu labāks. Tā ir dzīvošana nebrīvē, neprasme izprast, kas ir patiesa brīvība un līdz ar to mīlestība, jo tikai brīvs cilvēks spēj patiesi mīlēt.

Piemēram, es Sirdsapziņas skolā novēroju šādu fenomenu: lai attīstītu bērnos mīlestību pret visu dzīvo radību, mums Sirdsapziņas skolas pagalmā ir trušu būris, kur dzīvo divi truši.  Būris ir pietiekami liels, lai truši varētu kārtīgi izskrieties, skrienot pa būri uz riņķi, bet tomēr man vienmēr ir žēl, ka viņi ir nebrīvē. Truši ir pieraduši pie bērniem, kas katru darba dienu par viņiem rūpējas, nesot ēdamo. Viņi pat atļauj bērniem sevi noglaudīt un bērni paši prot attaisīt un aiztaisīt trušu būri. Kādu dienu pedagogi nepamanīja, ka kāds bērns pirms aiziešanas mājās, atvadoties no trušiem, bija atstājis būri vaļā. Trušiem bija iespēja aizbēgt visu nakti, bet viņi to neizdarīja. No rīta, kad pedagogs ieradās darbā, bija vērojama interesanta aina – abi truši bija izbāzuši no būra galvas, skatījās, kas notiek apkārt, bet palika būrī. Viņiem bija iespēja aizbēgt, bet kāpēc viņi šo iespēju neizmantoja? Tāpēc, ka viņi ir pieradināti dzīvot nebrīvē jeb citiem vārdiem sakot, viņiem ir radīti komforta apstākļi un viņi baidās tos zaudēt, jo nezina, kā tas ir skriet brīvībā pa mežu un pļavām, kur gan uzglūn lapsas un citi plēsīgie zvēri.

Tieši tāpat uzvedas cilvēki, kas ir pieraduši pie komforta apstākļiem, ko uzskata par drošību, un nevēlas neko mainīt pat, ja dzīves un darba apstākļi viņus neapmierina. Ja viņi zinātu kādu prieku dod viss jaunais, kādu laimes izjūtu sniedz pārvarētās grūtības un grūtību laikā izprastās dzīves gudrības, viņi noteikti ļautos jauniem izaicinājumiem un mācītos izprast dzīvi.

Daudzus gadus atpakaļ man bija laiks sauļoties, braukt ekskursijās, baudīt dzīvi, bet es toreiz neizjutu tādu piepildījuma izjūtu, kādu izjūtu tagad, kad man jāstrādā garas stundas, nav brīvdienu un atvaļinājumu. Esmu pateicīga Dievam, ka esmu sapratusi savu misiju un uzdevumus.

Kad cilvēks pilda savu misiju un uzdevumus, viņā ir sajūta, ka viņš dzīvo jēgpilnu dzīvi. Kad cilvēks tikai bauda dzīvi, viņā ir tukšuma izjūta un vēlēšanās sevi apliecināt un pierādīt. Man arī daudzus gadus atpakaļ bija šādas vēlēšanās, un tagad es zinu, ka apmierinot šīs vēlēšanās, tās nespēj dot to, ko cilvēks saņem tad, kad sāk kalpot Dievam jeb citiem vārdiem sakot, dara labus darbus sabiedrības un planētas Zeme labā. Tomēr ceļš pie Dieva patiešām ir ērkšķiem kaisīts. Daudz grūtību ir jāpārvar un jo tuvāk esi Dievam, jo grūtību pakāpe pieaug. Daudzi cilvēki neiztur jau pašas pirmās grūtības ar kurām saskaras, un tās parasti ir ar ekonomisku raksturu. Tāpēc šie cilvēki savā attīstībā atkrīt atpakaļ, un kādam šis kritiens ir tik smags, ka šajā dzīvē vairs nepieceļas.

Cilvēks, kas baidās no nākotnes, vienmēr izvēlēsies vieglāko ceļu, lai tikai nebūtu jāpiedzīvo grūtības, tādējādi apstādinot sevi attīstībā. Tāda ir viņa izvēle, jo viņš netic, ka pārmaiņas cilvēkam spēj dot vairāk laba nekā sliktu. Tāpēc ir tik svarīgi mācīties – apgūt Dievišķo zinātni, kuru esmu centusies skaidrot tik labi cik protu savos e-semināros. Tomēr vislabāk Dievišķo zinātni var apgūt no pirmavota, lasot svētos rakstus, svēto cilvēku sarakstītās grāmatas un mācības, kuras pierakstījuši sūtņi un pravieši, piemēram, Bībele, Korāns,  Gudrības Vārds, Dzīvā Ētika u.c.

Arī es kādreiz baidījos no nākotnes, bet tagad vairs nebaidos un katru dienu uztveru kā brīnumu, kas man kaut ko jaunu atklāj. Es esmu laimīga un arī tu varētu būt laimīgs, ja tikai paļautos uz Dieva gribu un izmantotu visas Dieva dotās iespējas, apzinoties, ka būs jāsaskaras ar grūtībām, kas tev palīdzēs augt garā. Atceries un notici teicienam – viss, kas notiek, notiek tikai uz labu.