Lauma jautā: Esmu atpazinusi, ka ciešu no bailēm nokavēt. Es vēlētos saprast, ko šīs bailes man cenšas iemācīt. Vai varu palūgt Jūsu domas?
Manuprāt, šīs bailes attīstījās skolas gados. Es mācījos diezgan lielā skolā un bieži vien bija situācijas, kad pirms fizikas vai matemātikas kontroldarbiem bija garais starpbrīdis, bet, ņemot vērā, ka bijām daudz klases, skolēni, vienkārši nepaspējām izstāvēt garās rindas un paēst. Tad bija izvēle – iet uz kontroldarbu neēdušiem vai paēst un kavēt kontroldarbus. Testi un kontroldarbi bija apjomīgi, sarežģīti un bieži vien 40 minūtēs nebija iespējams izpildīt visus uzdevumus. Tas viss kopumā veicināja šo baiļu rašanos. Jāsaka, ka tieši tā dēļ, ka bija jāpaspēj, esmu iedzīvojusies netikumā – ātra ēšana. Šobrīd, kad ēdu, sev atgādinu, ka man tas jādara mierīgi, neskrienot.
Interesantākais, ka man bija un joprojām ir draudzene, kura visu darīja pēdējā brīdī. Viņu nesatrauca tas, ka var nokavēt. Arī man mamma ir cilvēks, kura pēdējā brīdī dodas, piemēram, uz sabiedrisko transportu. Vai es pareizi saprotu, ka šo cilvēku esamība manā dzīvē atgādina, ka man ir jāpārstāj steigties?
Vēlāk šīs bailes pastiprināja situācijas darba vidē. Arī šobrīd es daru darbu, kur ir īsi termiņi un bieži vien tie tiek kavēti, ko veicina tas, ka darbos ir iesaistītas vairākas nodaļas, no kurām, piemēram, vienā nodaļā šobrīd strādā tikai divi cilvēki. Es saprotu citu nodaļu kolēģu noslogotību un neko nepārmetu. Es pieņemu to, ka situācija ir tāda, kāda tā ir. Sāpīgu situāciju padara tas, ka vadītāja ir neiecietīga par kavētiem termiņiem. Viņa dusmojas, ja kaut kas tiek
kavēts. Tas visvairāk izpaužas tajos brīžos, kad kādam no “lielās vadības” ir jādodas uz kādu sanāksmi, bet viņam nepieciešamā informācija no kolēģiem vēl nav saņemta. Kā būtu pareizi raudzīties uz situāciju darbā no garīgā viedokļa? Visbeidzot, ko tad īsti māca bailes nokavēt?
Elvita Rudzāte atbild: Visa sabiedrība šobrīd steidzas. Maz būs cilvēku, kas varēs teikt, ka viņi visu dara mierīgi, bez steigas un spriedzes izjūtas. Tas viss ir tikai tāpēc, ka sabiedrība ir aizmirsusi par galvenajām vērtībām. Šobrīd sabiedrības galvenā vērtība ir materiālais nodrošinājums, kas ir laicīga vērtība. Vairums sabiedrības pat nezina, kāda atšķirība ir starp laicīgām vērtībām un mūžīgām vērtībām, un ļoti maz uzmanības pievērš mūžīgām vērtībām.
Atgādināšu, ka laicīgās vērtības ir pārejošas – darbs, ķermenis, nauda, manta utt. tas viss kaut kad beidzas. Savukārt mūžīgās vērtības ir paliekošas un tiek paņemtas līdzi uz nākamo dzīvi un tās ir – mīlestība, dzīves gudrība, izprastās mācības utt.
Cilvēks, kas ir izpratis mūžīgās vērtības un tām seko, maz pievērsīs uzmanības laicīgām vērtībām. Darbu viņš veiks ar mīlestību, bet nesatrauksies, ja citi to kritizēs. Pat, ja viņš kaut ko nokavēs, viņš zinās, ka ir darījis visu iespējamo, lai darbu paveiktu laikā. Viņš zina, ka dzīvē patiesībā neko nevar nokavēt un dažkārt ir veselīgi kaut ko nokavēt, lai redzētu, ka tas nemaz nav svarīgi. Piemēram, vadītājs nesaņem laikā nepieciešamo informāciju, un iespējams ļoti labi bez tās iztiek, kas nozīmē, ka šo informāciju apkopot nemaz nav lietderīgi. Ja vadītājs, nesaņemot vajadzīgo informāciju, konstatē, ka viņš bez tās nespēj pieņemt pareizus lēmumus, tad šī situācija vadītājam apstiprina, ka šo informāciju nepieciešams apkopot, jo tā dod pievienoto vērtību un ir jāorganizē darbs tā, lai informāciju varētu saņemt laikā.
Man kā vadītājai ir bijusi pieredze, kad esmu saviem padotajiem prasījusi atskaites, kuru gatavošanai viņiem pietrūcis laiks. Kad atskaites nesaņēmu laikā, konstatēju, ka neizjutu to trūkumu un sapratu, ka to pieprasīšana bija tikai manas vēlmes, jo es jau bez visām atskaitēm zināju kāda ir situācija.
Ko māca bailes nokavēt? Novērtēt laika vērtību, t.i., ieguldīt laiku tikai lietderīgā darbā, kas palīdz sabiedrībai un cilvēkam augt garā, netērējot laiku muļķībām, baudām, izklaidēm, novērtējot katru minūti, ko Dievs ir dāvājis. Mēs neviens nezinām, kad mums iespēju dzīvot uz Zemes atņems, tāpēc ir svarīgi katru dienu nodzīvot ar pievienoto vērtību.