Ko māca lepnība un kauns? 19.04.2024

Cilvēks var kļūt bezjūtīgs, ja viņā mājo negatīvās īpašības lepnība un kauns. Tāpēc lepnības un kauna kopēji sniegtā mācība ir saglabāt cilvēcību.

Lepnība un kauns ir viena veseluma divas puses. Veselumam vienmēr ir redzamā un slēptā puse. Ja lepnība ir redzama, tad kauns ir slēpts un otrādi, ja kauns ir redzams, tad lepnība tiek slēpta. Tātad, ja cilvēks jums šķiet lepns, tad ziniet, ka viņam par kaut ko ir milzīgs kauns, ko viņš cenšas neizrādīt jeb, ja cilvēks jums šķiet kautrīgs, tad ziniet, ka iekšēji viņš vēlas ar kaut ko lepoties.

Lepnība ir vēlme būt labākam. Lepnība atņem cilvēkam spēju domāt un liek darboties. Lepnība ir akmens enerģija, kas cilvēka ķermeņa orgānos rada akmeņus un visu audu sklerozes, jo cilvēka lepnība ir kā akmens. Lepns cilvēks pievelk sev lepnu cilvēku, t.i., tas, kurš vēlas būt labāks par citiem, pievelk otru, kas arī grib būt labāks par citiem. Rezultātā abi ir kā divi cieti akmeņi, kas viens otram nepiekāpjas.

Lai cilvēks atbrīvotos no lepnības, viņam ar to jāaprunājas kā ar vislabāko draugu un jāiztēlojas kāda lepnība izskatās. Lepnības izskats jums daudz ko pateiks priekšā par to, ko līdz šim neesat sapratuši. Lūdziet lepnībai, lai tā iet projām. Sakiet, ka esat tai devis brīvību. Ja lepnība nevēlas iet prom, tas nozīmē, ka tās ir jūsu bailes, kuru dēļ lepnums radies. Lepnība baidās no kauna, t.i., nokļūt kaunā. Lepnība ir dzīves enerģija, kurai nepieciešama brīvība.

Cilvēkā, kurā ir lepnība, sirds dziļumos slēpjas bailes “mani nemīl”. Tieši tāpēc cilvēks vēlas sevi apliecināt un ar sevi lepoties vai šausta sevi par neizdošanos, jo zemapziņas līmenī viņš cieš no ļoti lielām bailēm “mani nemīl” vai mani nemīlēs, ja es kaut ko izdarīšu nepareizi.

Ja cilvēks ir nonācis savas lepnības gūstā, ir tikai divas iespējas – ja viņš nav labs, tad viņš ir slikts. Ja viņš nav labāks, tad viņš ir sliktāks. Ja viņš nav vislabākais, tad viņš ir vissliktākais. Tāpēc viņš nedod ceļu konkurentam. Viņam ir jāuzvar par katru cenu. Ja viņš uzvar, tad ir labs un augstsirdīgs gan pret sevi, gan pret citiem. Ja zaudē, tad ienīst gan sevi, gan citus. Arī augstprātība ir lepnības pazīme.

Iztēlojies lepnību kā cilvēku un uzklausi lepnības teikto: „Mīļais cilvēk, lūdzu, atbrīvo mani no sava cietuma. Tu mani ieslodzīji, jo nesaprati, ka cilvēki nav ne labi, ne slikti, nav pārāki vai niecīgāki par citiem cilvēkiem, cilvēki vienkārši ir cilvēki ar savu labo un slikto. Katram cilvēkam ir savi talanti un spējas. Katrs cilvēks ir unikāls. Tāpēc priecājies par to, ko Dievs ir devis tev, nesalīdzini sevi ar citiem un neuzskati ka esi pārāks vai niecīgāks par citiem.”

Ja cilvēkam ir kauns, tas nozīmē, ka viņš sevi uzskata par sliktu. Ja cilvēks jūtas sliktāks, nekā gribētu, viņš no tā kaunas. Ar kaunu viņš to apspiež, t.i., enerģija, ar kuru tiek apspiests stress, ir kauns. Nelaime tā, ka cilvēks, kas kaunas, viņš piesaista sev apvainotājus, kas viņu par kaut ko kritizē. Tieši tāpēc Ieva sastapās ar vīra vecāku kritiku, jo ar savu kaunu to provocēja un provocē vēl jo projām.

Kauns ir tumsas enerģija. Kaunīgums un kautrīgums liek cilvēkam dzīvot kā pusmirušam. Kauna paturēšana sevī kļūst par apkaunošanu. Apkaunošana ir nogalināšana. Sevis apkaunošana ir sevis nogalināšana. Citu apkaunošana ir citu nogalināšana. Tas, kurā mīt kauns, saskata otrā savu kaunu un sāk otru apkaunot, lai mazinātu savu kaunu. Vecāki apkauno bērnus par katru mazāko prasmi, ko viņi vēl nav apguvuši, jo kaunināšana ir visdrošākais līdzeklis savu vēlmju apmierināšanai. Ja viņi zinātu, ka kauns ir nāves enerģija un apkaunošana ir nogalināšana, tad viņi nenogalinātu savus bērnus. Bērnu saukšanai pie kārtības pieaugušie izmanto iebaidīšanu, draudot, ka citi par slikto uzvedību uzzinās. Mazs bērns nekaunas ne no kā, jo daba vēl nav radījusi neko tādu, no kā būtu jākaunas. Jo lielāks viņš izaug, jo vairāk viņam jākaunas, jo viņam liek kaunēties.

Katram cilvēkam kauna izjūta ir atšķirīga, jo tā ir saistīta ar vērtību sistēmu. Kauns ir tas, ko mēs uzskatām par kaunu. Citam tas var arī nebūt kauns. Jo vairāk kauns nomoka Dvēseli, jo vairāk cilvēks nevēlas redzēt to, ko kaunoties viņam nācies redzēt. Tā kā tikai aklam cilvēkam ļauts neredzēt redzamo kaunu, viņš kļūst akls.

Ja cilvēkam ir kauns, tas nozīmē, ka viņš sevi uzskata par sliktu. Ja cilvēks jūtas sliktāks, nekā gribētu, viņš no tā kaunas. Ar kaunu viņš to apspiež, t.i., enerģija, ar kuru tiek apspiests stress, ir kauns. Visas slimības rodas no stresu apspiešanas. Kamēr es jūtu kaunu, tikmēr es cenšos būt labāks un labāks. Ja kauna enerģija pieaug, cilvēks mirst. Ja neatbrīvo kauna izjūtu, nav iespējams izveseļoties. Kauns aptur jebkādu kustību.

Kauns nogalina, bezkaunība nē. Mūsu bezkaunība ir vēlme kļūt labākam. Ja cilvēks kaunas no kauna, tad viņš kļūst bezkaunīgs. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, lai dzīvotu.

Iztēlojies kaunu kā cilvēku un uzklausi kauna teikto: „Mīļais cilvēk, lūdzu, atbrīvo mani no sava cietuma. Tu mani ieslodzīji, jo nesaprati, ka cilvēki ir nākuši iemiesojumā, lai pārvarot grūtības un izprotot pieļautās kļūdas, kļūtu dzīves gudrāki. Cilvēks ir daudz zaudējis, ja viņš ne reizi nav piedzīvojis neveiksmi, jo katra neveiksme ir jaunas iespējas sākums. Arī bērns, kad mācās staigāt, bieži krīt un atkal ceļas līdz iemācās staigāt bez pieturēšanās. Tieši tas ir jāiemācās tev – piecelties pēc katra kritiena. Rezultātu nenosaka cilvēks. Rezultātu nosaka Dievs, lai cilvēki neapstātos savā attīstībā. Tāpēc nenoniecini sevi, ja tev kaut kas nav izdevies. Atceries, ka katra neizdošanās tikai pārbauda tava gara stiprību – vai būsi gatavs pārvarēt grūtības? Atgriezies pie savas būtības un nedomā, ko citi par tevi padomās, ja piedzīvosi neveiksmi. Tu esi brīnišķīga Dievišķa būtne. Kāpēc tu tam netici? Notici sev un tad arī citi tev noticēs.”

Ja atbrīvosities no savas kauna izjūtas, lepnības un bezjūtības, jūsu dzīve kļūs patīkamāka un jūs varēs saukt par īstu cilvēku. Jūs sāksiet labāk saprast citu cilvēku kļūdaino rīcību, būsiet atvērti piedošanai un jums nebūs bailes īstenot savus sapņus lai kāds būtu rezultāts. Jūs katrā neveiksmē saskatīsiet jaunu iespēju, kas būs virzītājspēks jūsu profesionālajai un garīgajai izaugsmei.

Autore: Elvita Rudzāte