Ko māca materiālo labumu zaudēšana? 21.03.2015
Aigars jautā: Kā saprast, kad materiālo lietu zaudēšana ir kā sekas tam, ka mums ir nepareiza attieksme pret materiālo pasauli un, kad tas ir kā pārbaudījums/eksāmens vai esam apguvuši materiālisma mācību stundu, piemēram, pārbaudījums vai materiālo lietu zaudēšana spēj ietekmēt iekšējo laimes un miera sajūtu?
Pirms dažiem mēnešiem aizrāva minimālisma ideja un tieši tad arī “nejauši”‘ savā grāmatu plauktā atradu pirms vairākiem gadiem pirktu, bet vēl nelasītu Lūles Vīlmes grāmatu, kurā bija plaši stāstīts par vēlmēm un vajadzībām. Pārsteidzoši, ka samazinot vēlmes iegūstu aizvien lielāku iekšējo brīvības sajūtu un mieru. Pēc būtiskiem mantu un izdevumu samazinājumiem, esmu nonācis līdz jautājumam vai man ir vajadzīga tik liela māja, kā arī pie esošās mājas/vietas vairs īsti nekas netur (jeb vairs neizjūtu tai pieķeršanos) un labi justies varētu pat mazā vienistabas dzīvoklī, jo laimes sajūtai un apmierinātībai ar dzīvi ir mazs sakars ar īpašumiem, kas mums pieder vai nepieder. No otras puses, tajā vietā, kur esam katrs nonākuši, ir taču kāda nozīme, piemēram, neapgūtās mācības, kas jāapgūst vai cilvēki, kas ir vai vēl būs jāsatiek. Kā nenokļūdīties pieņemot tādu lēmumu kā pārdot (vai arī nepārdot) māju?
Elvita Rudzāte atbild: Darbu, naudu un mantu mums dāvā Dievs. Viņam var būt dažādi nodomi kāpēc Viņš mums to dāvā, bet jebkurā gadījumā Viņš vēlas, lai mēs apsaimniekodami savu mantu kaut kādā veidā palīdzētu arī citiem.
Kad 90’tos gados atgrieza īpašumus, tad arī es mantoju daļu savu senču īpašumu. Tie bija zemes gabali. Sākumā es nezināju ko ar tiem iesākt. Biju tāda pilsētas jaunkundze, kurai lauku darbi bija sveši un neinteresēja. Toreiz es nezināju, ka tā ir Dieva dāvana, tomēr sirdī jutu, ka tie nav jāpārdod, bet jāsaglabā nākotnei. Bija tā saucamie “treknie gadi”, kad par zemes pārdošanu varēja dabūt milzīgu naudu. Arī mani uzmeklēja pircēji, kas gribēja nopirkt manus zemes gabalus, bet es pat neuzsāku sarunas, jo iekšēji jutu, man viņi ir jāsaglabā, kaut arī nebija ne jausmas kā viņus izmantot.
Tikai 2007.gadā es sajutu, ka man šie īpašumi ir dāvāti no Dieva, ka Dievs gaida, lai es īstenotu kādus Viņa plānus. Tad vienu zemes gabalu ziedoju Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parka izveidošanai. Tikai dažus gadus atpakaļ sapratu, ka vēl cits man piederošs zemes gabals būtu ideāls sociālās uzņēmējdarbības attīstībai. Un visbeidzot nāca informācija arī par atlikušo zemes gabalu izmantošanas iespējām, lai pildītu Dieva plānu. Pagaidām man nav finansiālu resursu, lai īstenotu idejas, kuras man ir ienākušas galvā, bet par to es arī neuztraucos, jo zinu, ka Dievs man iedos naudu tajā brīdī, kad redzēs, ka mans apziņas līmenis ir sasniedzis to pakāpi, lai es varētu īstenot idejas, kuras esmu apzinājusies.
Tāpēc es ieteiktu visiem, kuriem ir īpašumi, paskatīties uz tiem ar citām acīm, padomāt kā es ar tiem varu izdarīt kaut ko labu sabiedrības labā? Ja Dievs redzēs, ka tu savus īpašumus neizmanto tā kā Viņš ir iecerējis, tad visticamāk Viņš pēc laika tev tos atņems un atdos citam, kurš īstenos Viņa plānus. Ja jūti, ka īpašums tev ir apgrūtinājums, tu vari no tā atbrīvoties to pārdodot, bet tad rūpīgi padomā, kur liksi iegūto naudu, vai tavs ieguldījums nesīs kādam kādu labumu?
Ja Dievs mums pret mūsu gribu atņem materiālos labumus, tas nozīmē, ka mēs saskaramies ar pārbaudījumu, caur kuru mūsu apziņas līmenim ir jāpakāpjas augstākā pakāpē. Piemēram, pagājušā vasarā es piedzīvoju pārbaudījumu Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā, kad naktī nezināmos apstākļos nodega Mīlestības altāris. Toreiz es nezināju, ka tā bija ļaunprātīga rīcība. Es domāju, ka ir noticis nelaimes gadījums, kaut arī pieļāvu domu, ka kāds varēja tā rīkoties ļaunprātīgi. Patiesību es uzzināju stipri vēlāk, un to man atklāja Augstākie spēki, sniedzot skaidrojumu kāpēc ļaundari tā rīkojās.
Dievs palīdzēja ļoti ātri Mīlestības altāri atjaunot. Tā Viņš rīkojās, jo redzēja, ka es šo pārbaudījumu izturēju. Es nedusmojos, es tikai koncentrējos uz mācību, kas man bija jāsaprot šī nelaimes gadījuma laikā. Mācība, kuru sapratu bija sekojoša: “Cilvēkam ir tendence kādam pieķerties, kādu padarīt par elku, uzskatot to par savu galveno mīlestības objektu un neredzot, ka mīlestība ir visapkārt katrā dzīvā radībā un lietā. Pārmēru labais rada slikto. Pārspīlētas mīlestības enerģija veicina zaudējumu un ciešanu piedzīvošanu. Izceļot kādu vērtību, nepieciešams ieraudzīt blakus esošās citas vērtības un atcerēties, ka mīlestība ir visur un visā!”
Esmu pateicīga nelabvēļiem par šo neapzināti sniegto mācību, tā ir ļoti vērtīga. Tad, kad Augstākie spēki man atklāja patiesību, es atkal sevi pārbaudīju, ko es jūtu pret šiem cilvēkiem, kuri apzināti darīja ļaunu. Es biju pārsteigta, jo es nejutu pret viņiem ne dusmas, ne naidu, jo sapratu, ka viņi nesaprata ko dara. Viņi tikai izpildīja uzdevumu, kuru viņiem deva viņu līderis. Viņi neapzinājās, ka šī kļūda atgriezīsies pie viņiem atpakaļ ļoti sāpīgā formā, un cik es zinu, tad daļēji tā jau ir atgriezusies. Man bija žēl šo cilvēku, kuri ir nokļuvuši tumsas spēku varā, man gribējās kaut kā viņiem palīdzēt izkļūt no šīs tumsas.
Vēlāk, kad uzzināju, ka arī mana dzīvība ir apdraudēta, tad es sapratu, kādu mācību Augstākie spēki vēlas, lai es apgūstu personīgi. Tā ir ļoti grūta mācība, bet Jēzus to mācīja jau 2000 gadus atpakaļ: “Iemīliet savus ienaidniekus.” Es nesapratu kā var mīlēt savus ienaidniekus? Tagad es caur savu pieredzi esmu, ja ne pilnībā, tad daļēji noteikti apguvusi šo mācību. Es neizjūtu naidu pret cilvēkiem, kuri pārstāvot tumsas spēkus vēl Sokrata tautskolai un man personīgi ļaunu. Es spēju sūtīt mīlestību viņu Dievišķajai daļai, jo arī šie cilvēki, kaut arī kalpo tumsas spēkiem, ir Dieva instrumenti, caur kuriem cilvēce attīstās. Es esmu viņiem ļoti pateicīga, ka viņi uzņemoties uz sevi karmu, palīdzēja man augt Garā. Es patiešām jūtu kā ir cēlies mans apziņas līmenis, kā es sāku saprast jautājumus, kurus agrāk neizpratu, kā es jūtu savus Skolotājus un sadzirdu Viņu teikto. Par to es saviem nelabvēļiem saku milzīgu Paldies un es patiešām nezinu cik ilgs laiks būtu pagājis, lai es sasniegtu šo apziņas līmeni, ja es nebūtu piedzīvojusi tik smagus pārbaudījumu – apzināties, ka tevi vēlas nogalināt!
Tagad es priecājos par katru nodzīvoto dienu, manas aktivitātes pieaug un idejas ko kā darīt ir pilna galva. Es lūdzu tikai Dievam, lai Viņš atļauj man dzīvot, lai es varētu īstenot saprastās idejas. Man vienmēr ir paticis dzīvot, bet tagad es dzīvei redzu pavisam citu vērtību. Tāpēc man ir tik žēl to cilvēku, kuri grimst depresijā un nevēlas dzīvot, jo viņi nav ieraudzījuši patieso dzīves laimi. Tajā pašā laikā es ar pazemību pieņemšu Dieva gribu, lai kāda tā būtu.
Es piekrītu Aigaram, ka cilvēks kļūst arvien laimīgāks, kad viņš samazina savas vēlmes un izprot, kas patiešām ir vajadzības. Vēl laimīgāks viņš kļūst tad, kad viņš spēj izšķirt laicīgo un pārejošo no mūžīgā un paliekošā. Bet augstāko laimes izjūtu cilvēks sasniedz tad, kad viņš saprot, ko Dievs no viņa gaida un ar prieku sāk īstenot Dieva gribu, palīdzot cilvēcei atgriezties pie Dieva.