Ko māca pāridarītāji un dzīves grūtības? 20.02.2020

Ikviens cilvēks dzīvē ir sastapies ar pāridarījumu un dzīves grūtībām. Maz ir cilvēku, kas zina, ka ikviens pāridarījums ir dzīves tests vai dzīves eksāmens, ko nepieciešams nokārtot, lai augtu garā. Tāpēc ļoti daudzi cilvēki dusmojas uz saviem pāridarītājiem un dzīves grūtības uzskata par netaisnīgām.

Dzīve nav un nedrīkst būt viegla, jo citādi cilvēks neattīstītos. Taču cilvēkam uz grūtībām ir jāmācās raudzīties pareizi. Ko tas nozīmē? Jāmācās izprast, ko dzīves grūtības viņam māca. Katrā negatīvā situācijā ir redzama vai slēpta mācība. Tikai maz ir cilvēku, kas spēj raudzīties uz negatīvo situāciju kā uz savu dzīves testu vai eksāmenu un no tās kaut ko mācīties.

Atšķirība starp testu un eksāmenu ir smaguma pakāpē. Dzīves testi parasti ir vieglāki pārbaudījumi nekā dzīves eksāmeni. Pie tam katrs dzīves tests un dzīves eksāmens ir jānokārto 7 reizes.

Dzīves tests vai dzīves eksāmens ir nokārtots tad, ja cilvēks ir mierīgi uztvēris negatīvo situāciju, spējis no tās kaut ko mācīties gan laicīgā, gan garīgā nozīmē. Piemēram, ģimenē tēvs cieš no alkohola problēmas. Ja sieva dusmosies uz savu vīru par dzeršanu, tad viņa dzīves eksāmenu nenokārtos un problēma turpināsies. Ja sieva pieņems situāciju ar pazemību un ar mīlestību mēģinās savam vīram palīdzēt, izprotot, kāpēc vīram ir vēlme pēc alkohola, palīdzēs viņam atbrīvoties no skumjām, kas rada vēlēšanos pēc alkohola, kā arī lūgs palīdzību Augstākajiem Spēkiem, tad viņas vīrs meklēs iespējas, lai atbrīvotos no netikuma, jo sieva ar savu mīlestību dos viņam spēku pārvarēt kārdinājuma situācijas.

Dzīves pārbaudījumi nevar būt viegli kārtojami. To nokārtošana prasa attīstīt gudrību, pazemību, pacietību, mīlestību un piedošanu. Tas patiešām nav viegli, bet tiem, kam ir izdevies nokārtot dzīves pārbaudījumus, tie atzīst, ka tas ir bijis tā vērts. Piemēram, smagi slimnieki, kam ir izdevies atveseļoties, pēc atveseļošanās skatās uz dzīvi ar pavisam citām acīm, jo ir sapratuši savas neapgūtās mācības. No smagas slimības nevar atveseļoties tikai ar medicīnas palīdzību. Lai atveseļotos no smagas slimības, nepieciešams saņemt Dieva žēlastību un izprast savas neapgūtās mācības. Brīdī, kad Dievs redz, ka cilvēks ir sapratis un kļuvis dzīves gudrāks, slimība atkāpjas. Ja slimība neatkāpjas, tas nozīmē, ka vēl palicis kaut kas nesaprasts.

Nav iespējams tik ātri visu saprast. Tam ir nepieciešams laiks. Ja visu varētu viegli saprast, tad bērniem nevajadzētu skolā mācīties 12 gadus un nebūtu attīstīta mūžizglītība, kas nepieciešama, jo cilvēkam ir jāmācās visu mūžu. Patiesībā jau mācīšanās process ir ļoti interesants, ja cilvēks patiešām vēlas augt garā jeb paplašināt savu apziņas līmeni. Ja cilvēks vēlas tikai atbrīvoties no savas problēmas, tad mācīšanās efektivitāte ir zemā līmenī un tā var cilvēkam šķist pietiekami sarežģīta. Tāpēc tik svarīgs ir motīvs, kāpēc esi gatavs sākt strādāt ar sevi.

Cilvēkam var sākumā būt motīvs strādāt ar sevi, lai atrisinātu tikai savu problēmu. Taču risinot savu problēmu, izprotot savas mācības, viņš var sākt saprast, ka ar to ir par maz, ka darbs ir jāturpina arī pēc tam, kad problēma ir atrisināta. Simboliski runājot, cilvēkam it kā sāk vērties vaļā vārti. Jo vairāk viņš mācās, jo vairāk vārti atveras un dzīve šķiet arvien interesantāka un taisnīgāka līdz pienāk brīdis, kad cilvēks saprot, ka viss, kas ar viņu notiek – gan labais, gan sliktais, ir absolūti taisnīgi. Tanī brīdī iestājas miers jeb iekšēja miera izjūta, jo nemieru rada tikai netaisnīguma izjūta.

Lai izprastu neapgūtās mācības, ir jāiepazīst Dievišķie likumi un mācības, kas ir aprakstīti Svētajos rakstos, Bībelē, Korānā, Dievišķo Valdoņu dotajās Mācībās un Svēto cilvēku sarakstītajās grāmatās. Kādā jautājumā var būt pretrunas, bet tās nevajag nosodīt, bet gan censties izprast, kāpēc radušies pretrunīgi viedokļi un tas palīdzēs augt garā.

Svarīgi, lai cilvēks pēc grūtību pārvarēšanas kļūst gudrāks un labāks. Svarīgi, lai starp viņu un pāridarītājiem nepaliek aizvainojumi. Katrs pāridarītājs ir tikai instruments Dieva rokās, lai cilvēku vestu pie prāta. Tāpēc nevajag uz pāridarītāju raudzīties kā uz slikto, bet gan kā uz savu skolotāju no kura kaut kas ir jāmācās. Tiklīdz esi kļuvis gudrāks, arī pāridarītājs sāk mainīt savu attieksmi pret tevi, jo arī viņš kaut ko sāk mācīties.

Atcerieties, ka sirds dziļumos neviens nevēlas jums nodarīt pāri, jo sirds dziļumos ir tikai mīlestība. Pāridarījumi notiek tikai tāpēc, lai abas puses no negatīvās situācijas kaut ko mācītos. Tiklīdz tu saproti savu mācību, tā spēj uz situāciju noraudzīties mierīgi un iespējams pat iemīlēt savu pāridarītāju. Ne velti Jēzus mācīja: “Mīliet savus ienaidniekus”. Lai iemīlētu savu ienaidnieku, ir jāredz savā ienaidniekā labais jeb gaišais, kas katrā cilvēkā pastāv. Nav pasaulē absolūti negatīvu cilvēku. Ir tikai cilvēki, kas vīlušies mīlestībā un savu mīlestības avotu ir aizvēruši, nodarot citiem ļaunu, taču arī šos cilvēkus var atmodināt un to parasti izdara Dievs vai Dieva izvēlēti cilvēki.

Pastāv teiciens: “Dzīve ir skaista”. Dzīve patiešām ir skaista, ja cilvēks mācās, aug garā un atgriežas ticībā pie Dieva.

Autore: Elvita Rudzāte