Ko man darīt ar bailēm par savu dzīvību? 23.09.2022

Madara jautā: Pirms gulētiešanas es pārbaudu gan to, vai ārdurvis ir aizslēgtas, gan arī to, vai ir izslēgta plīts. Es saredzu problēmu tajos brīžos, kad, lai arī esmu pārbaudījusi un redzu, ka durvis ir aizslēgtas un plīts ir izslēgta, manī rodas urdoša vajadzība vēlreiz iet visu pārbaudīt. Kad es to daru, iekšēji izjūtu bailes par savu drošību un tādu kā neuzticību sev. Bez maz vai: “A, ja nu gadījumā esmu kļūdījusies un tomēr plīts nav izslēgta un durvis nav aizslēgtas…”.

Citiem vārdiem izsakoties, es baidos par savu dzīvību.

Vai tas varētu būt saistīts ar piedzīvotiem 2 negadījumiem tīņu gados?

Pirmajā negadījumā skolēnu autobuss nonāca sadursmē ar smago kravas mašīnu. Toreiz man nedaudz asiņoja kreisais celis, bet tas ātri sadzija bez paliekošām sekām. Vissmagāk cieta autobusa šoferis un skolotāja.

Otrajā negadījumā es gandrīz noslīku (kaut kā pareizi neizvērtēju viļņu lielumu un iegāju peldēties), bet, lai arī atminos sevi jau atrodamies ārpus ķermeņa, šī pieredze man atmiņā palikusi kā ļoti mīloša un mierpilna pieredze. Man nekas nesāpēja. Tajā telpā jeb dimensijā, kurā pabiju, pirms mani izglāba cilvēki, bija liels miers un daudz mīlestības.

Pēc šīs pieredzes man nav bailes peldēties.

Lai arī cik dīvaini tas neliktos, ūdens man saistās ar mīlestību un mieru… ar tiem elementiem, kurus pastiprināti toreiz izjutu.

Ko man darīt ar bailēm par savu dzīvību?

Kāpēc man viņas joprojām ir, neskatoties uz to, ka man bija iespēja pieredzēt un saprast, ka nekas nebeidzas, ka es turpinos arī pēc tam, kad notiek nelaime ar fizisko ķermeni? Kas vēl nav saprasts, izprasts?

Toreiz tas bija viens moments, kad es izslīdēju no sava ķermeņa, un pāreja bija harmoniska.

Tobrīd man bija sajūta, ka es esmu ietīta mīlestības segā.

Nenoliegšu, ka manī ir milzīga vēlme dzīvot un iziet šīs zemes pieredzi.

Elvita Rudzāte atbild: Lasot Madaras vēstuli, man radās priekšstats, ka viņa nevis baidās zaudēt dzīvību, bet baidās kaut ko neizdarīt pareizi. Respektīvi viņa baidās kļūdīties, tāpēc vairākas reizes pārbauda, vai visu izdarījusi pareizi. Tas, ka viņa pārbaudi veic it kā savas drošības dēļ, tomēr ir pretrunā teiktajam par peldēšanos ūdenī, kur viņa patiešām nelaimes gadījumā gandrīz zaudēja dzīvību. Ja viņa patiešām baidītos zaudēt dzīvību, tad viņa baidītos no visa, kas var apdraudēt dzīvību.

Cilvēks, kas baidās kļūdīties, ir pārmēru prasīgs pret sevi, un šis prasīgums dzen cilvēku darīt arvien labāk un labāk. Ja kaut kas tomēr neizdodas tā kā iecerēts, tad viņā ir liels kauns, kas savukārt liecina par slēptu vēlēšanos ar kaut ko lepoties, jo lepnība ar kaunu sastāda vienu veselumu 50:50. Veselumam vienmēr ir redzamā un slēptā puse. Ja lepnība ir redzama, tad kauns ir slēpts un otrādi. Tātad, ja cilvēks jums šķiet lepns, tad ziniet, ka viņam par kaut ko ir milzīgs kauns, ko viņš cenšas neizrādīt jeb, ja cilvēks jums šķiet kaunīgs, tad ziniet, ka iekšēji viņš par kaut ko slēpj savu lepnību.

Tomēr visu stresu pamatā ir bailes “mani nemīl”, jo cilvēks baidās, ka viņu nemīlēs, ja viņš pieļaus kļūdas.

Tātad Madarai ir jāizprot bailes “mani nemīl”, prasīgums, kauns un lepnība mācības:

Bailes “mani nemīl” māca mīlēt, negaidot neko pretim. Ja cilvēks mīl, negaidot kā tiks novērtēta viņa dotā mīlestība, tad viņš jūtas brīvs. Ja cilvēks dzīvo gaidās, ka viņa doto kāds pamanīs un novērtēs, tad nākas piedzīvot vilšanās situācijas un katra mazākā kļūme šajā cilvēkā izsauc stresu bailes “mani nemīl”.

Bailes “mani nemīl” uzdevums ir atgādināt cilvēkam, ka viņu mīl Augstākie Spēki, Dievs un cita dzīvā radībiņa, piemēram, kāds mājdzīvnieks vai istabas augi vai bērzs pie mājas. Nelaime ir tā, ka cilvēki šo mīlestību nepamana, jo ar mīlestību saprot tikai tuvinieku doto mīlestību. Arī Madara slīkšanas nelaimes gadījumā sajuta mīlestību, tomēr viņa neizprata kā panākt šīs jūtas laicīgajā dzīvē.

Jo augstāk attīstīts gars, jo mazāk viņā ir gaidas un viņš kļūst par devēju. Tāpēc tik svarīgi ir paplašināt apziņas līmeni. Laimīgs cilvēks ir devējs, t.i., tāds cilvēks, kas spēj nesavtīgi dot, neko negaidot pretim. Šāds cilvēks neapvainosies uz tuviniekiem, kas viņa doto nepamana vai skaļi nenovērtē (nepaslavē). Šāds cilvēks izjutīs prieku par iespēju kādam palīdzēt. Cilvēks, kas ir izpratis Dievišķo Došanas-ņemšanas likumu un ikdienā to praktizē, nejūt bailes “mani nemīl”, jo viņš ir piepildīts ar to mīlestību, kuru viņš dod citiem.

Tātad galvenā mācība, ko stress bailes “mani nemīl” māca ir nesavtīga mīlestības došana, kas piepilda pašu cilvēku ar mīlestību un tāpēc viņš neizjūt mīlestības trūkumu. Pat, ja tuvinieki pret šo cilvēku izturas noraidoši, viņš vienalga jūtas laimīgs, jo viņš ir mīlestības devējs.

Prasīgums attīstās cilvēkiem, kuri cieš no bailēm “mani nemīl”.  Prasīgs cilvēks nav apguvis elastību un izpratis, ka dzīvē nekas nav perfekts. Viņš nepieņem novirzes no normas. Viņš nesaprot, ka neviens cilvēks nav labāks vai sliktāks par citu cilvēku, ka cilvēkus nevar salīdzināt pēc noteiktām normām un katrs cilvēks ir unikāls. Viņam ir jāmācās ieraudzīt katra cilvēka unikalitāti.

Prasīgi ir cilvēki, kas ļoti baidās saskarties ar kritiku, ļoti vēlas izpatikt citiem, kas norāda, ka viņi ļoti cieš no bailēm “mani nemīl”. Līdzīgs piesaista līdzīgu. Ja tu ciet no bailēm “mani nemīl”, tad visticamāk piesaistīsi darba devēju, kas arī cieš no bailēm “mani nemīl”, lai redzētu, kā tas izskatās no malas.

Katram cilvēkam ir kādi trūkumi. Arī darbā, lai kādas sistēmas neieviestu, no problēmām vai kļūdām neviena darba vieta nav pasargāta. Tas norāda, ka pilnīgs perfektums nav iespējams un ir jāsaprot, kāpēc tas nav iespējams. Ja cilvēki būtu perfekti, tad viņiem vairāk nevajadzētu attīstīties. Ja darba vieta būtu perfekta, tad arī tai vairs nevajadzētu attīstīties, bet bez attīstības mirst cilvēks un darba vieta. Tāpēc dzīvē notiek tik daudz pārmaiņu, ka gribēdams nevari būt perfekts un arī darbā ir situācijas, ka gribēdams nevari izdarīt visu tā, lai būtu perfekti. Visās dzīves situācijās ir jābūt ļoti elastīgam.

Iztēlosimies koku, kas ir perfekti taisns un stingrs. Kad pūtīs liels vējš, viņš lūzīs, bet koks, kas nav perfekti taisns un ir lokans, piemēram, vītols, tad liela vēja gadījumā tas locīsies uz visām pusēm, bet nenolūzīs. Tāpēc arī dzīvē cilvēki, kas vēlas, lai viss būtu perfekti, piedzīvo situācijas, kad paši kaut kādu iemeslu dēļ pieļauj kļūdas un viņi tās ļoti pārdzīvo, jo ir dzīvojuši pēc principa visu izdarīt pareizi.

Dievs mīl mūs visus tādus kādi esam, tomēr tas nenozīmē, ka Viņš atbalsta mūsu pieļautās kļūdas. Par kļūdām mums būs jāsamaksā atbilstoši nodarījumam un par to lemj Dievs, jo tikai Viņš redz, cik lielā mērā mēs nožēlojam pagātnē pieļautās kļūdas.

Dievs gaida, lai mēs tiecamies uz priekšu, attīstāmies un kļūstam dzīves gudrāki. Ja mēs ieslīgstam laicīgās dzīves labumu baudīšanā, tad agrāk vai vēlāk Dievs mūs aptur, un dažiem šis brīdis ir ļoti sāpīgs, bet tas ir saistīts tikai ar to, ka cilvēks pats labprātīgi neattīstās.

Prasīgums un tiecība uz priekšu ir divi dažādi jēdzieni. Prasīgums pieprasa. Tiecīgums aicina. Pieprasīšana rada protesta dusmas. Aicinājums iedrošina pamēģināt ko jaunu un nezināmu.

Prasīgums māca atteikties no neelastības, apgūt prasmi mīlēt bez nosacījumiem un dzīvē virzīties uz priekšu nevienu par viņa pieļautajām kļūdām nenosodot, bet gan sniedzot savu palīdzīgo roku, lai kļūdas vairāk netiktu atkārtotas.

Kauns (kaunīgums un kautrīgums) liek cilvēkam dzīvot kā pusmirušam. Kauna paturēšana sevī kļūst par apkaunošanu. Apkaunošana ir nogalināšana. Sevis apkaunošana ir sevis nogalināšana. Citu apkaunošana ir citu nogalināšana. Tas, kurā mīt kauns, saskata otrā savu kaunu un sāk otru apkaunot, lai mazinātu savu kaunu. Vecāki apkauno bērnus par katru mazāko prasmi, ko viņi vēl nav apguvuši, jo kaunināšana ir visdrošākais līdzeklis savu vēlmju apmierināšanai. Ja viņi zinātu, ka kauns ir nāves enerģija un apkaunošana ir nogalināšana, tad viņi nenogalinātu savus bērnus. Bērnu saukšanai pie kārtības pieaugušie izmanto iebaidīšanu, draudot, ka citi par slikto uzvedību uzzinās. Mazs bērns nekaunas ne no kā, jo daba vēl nav radījusi neko tādu, no kā būtu jākaunas. Jo lielāks viņš izaug, jo vairāk viņam jākaunas, jo viņam liek kaunēties.

Katram cilvēkam kauna izjūta ir atšķirīga, jo tā ir saistīta ar vērtību sistēmu. Kauns ir tas, ko mēs uzskatām par kaunu. Citam tas var arī nebūt kauns. Jo vairāk kauns nomoka Dvēseli, jo vairāk cilvēks nevēlas redzēt to, ko kaunoties viņam nācies redzēt. Tā kā tikai aklam cilvēkam ļauts neredzēt redzamo kaunu, viņš kļūst akls.

Ja cilvēkam ir kauns, tas nozīmē, ka viņš sevi uzskata par sliktu. Ja cilvēks jūtas sliktāks, nekā gribētu, viņš no tā kaunas. Ar kaunu viņš to apspiež, t.i., enerģija, ar kuru tiek apspiests stress, ir kauns. Visas slimības rodas no stresu apspiešanas. Kamēr es jūtu kaunu, tikmēr es cenšos būt labāks un labāks. Ja kauna enerģija pieaug, cilvēks mirst. Ja neatbrīvo kauna izjūtu, nav iespējams izveseļoties. Kauns aptur jebkādu kustību.

Lepnība ir vēlme būt labākam par citiem. Tas ir stress, kas cilvēkam atņem spēju domāt un liek darboties. Cilvēka lepnība ir kā akmens. Lepns cilvēks pievelk sev lepnu cilvēku, t.i., tas, kurš vēlas būt labāks, pievelk otru, kas arī grib būt labāks. Rezultātā abi ir kā divi cieti akmeņi, kas viens otram nepiekāpjas. Lepnums cilvēkam māca: „Mīļais cilvēk, lūdzu, atbrīvo mani no sava cietuma. Tu mani ieslodzīji, jo nesaprati, ka cilvēki nav ne labi, ne slikti, cilvēki ir unikāli un tos nevar savā starpā salīdzināt.”

Ja cilvēks ir nonācis savas lepnības gūstā, ir tikai divas iespējas – ja viņš nav labs, tad viņš ir slikts. Ja viņš nav labāks, tad viņš ir sliktāks. Ja viņš nav vislabākais, tad viņš ir vissliktākais. Tāpēc viņš nedod ceļu konkurentam. Viņam ir jāuzvar par katru cenu. Ja viņš uzvar, tad ir labs un augstsirdīgs gan pret sevi, gan pret citiem. Ja zaudē, tad ienīst gan sevi, gan citus. Arī augstprātība ir lepnības pazīme.

Ja tomēr Madaras iekšējā izjūta vairāk ir bailes par savu dzīvību, tad tas nozīmē, ka viņai nav pietiekamas izpratnes, kas notiek pēc nāves, jo cilvēks baidās tikai no nezināmā.

Ko Madarai darīt ar bailēm par savu dzīvību? Atbilde: turpināt izzināt sevi un dzīvi, apgūstot Lielo Skolotāju doto Mācību. Jo labāk izpratīsi kā notiek cilvēka pāreja no fiziskās pasaules uz smalko pasauli un kā notiek reinkarnācija, jo mierīgāks būs prāts un lielāka spēja ar pazemību pieņemt visu, kas dzīvē ar tevi notiek.