Ko man māca kāmīša ienākšana mūsu ģimenē? 30.12.2024

Sintija jautā: Pamanīju, ka visas dzīves situācijas kaut ko māca, bet ne vienmēr ir viegli izprast.

Es vienmēr esmu vēlējusies dzīvniekus. Esmu ar tiem uzaugusi. Diemžēl vietā kur dzīvoju ar vīru, dzīvniekus turēt nedrīkstu, bet pavisam nejauši uzzināju, ka būrī dzīvojošos iemītniekus droši drīkstu uzturēt.

Pamanīju sludinājumu, kur cilvēks atdot kāmīti, jo izaudzis lielāks, nekā gaidīja, un saimniece nolēma, ka neiegādāsies kāmīša lielumam atbilstošu būri (visu šo laiku kāmītis dzīvoja nelielā kastē), ne arī visu pārējo. Žēl kļuva mazā dzīvnieciņa. Sāku meklēt informāciju par kāmjiem. Sapratu, ka sabiedrība  daudz ko pārprot par kāmjiem, ka daudzi nezinot nodara sāpes. Piemēram, būrim jābūt ir lielam, kaut arī kāmītis ir maziņš. Zoo veikalos esošie būri lielākoties nav piemēroti nevienam kāmim. Arī lietas, ko tur pārdod, var nodarīt pāri, jo ne visi ražotāji tiešām domā par dzīvnieka vajadzībām.

Uzzināju, kas vēl sāpina mazo draudziņu, tik žēl palika.. Jo patiesībā kāmītim vajadzīgi mierīgi apstākļi.  Kāmīti bieži vien vecāki nopērk bērniem, bet kāmītim ļoti traucē skaļas balsis, klaigas, asas, negaidītas kustības un it īpaši- modināšana dienas laikā, lai gan kāmītis ir vakara/ nakts dzīvnieks.

Vēlāk kļuva tikai skumjāk, jo uzzināju, ka pat, ja cilvēki laistu dzīvnieciņu brīvā dabā, vairs nebūtu kāmjiem kur atgriezties, jo tiek izpostītas viņu īstās mājās. Jo vairāk es tādu informāciju uzzināju, jo lielāks kamols kaklā ķērās. Tā es divas dienas pavadīju meklējot informāciju vēl un vēl, lai izdarītu maksimāli labus dzīvnieciņa apstākļus. Es aizmirsu gan ēst, gan dzert, gan visu pārējo, jo fokusējos, lai mirklī, kad paņemu dzīvnieku, viņam ir labi.

Ar vīru nolēmām paņemt pie sevis to nabaga kāmīti.

Mirklī, kad vajadzēja braukt pēc dzīvnieciņa, man sākās trīce ķermenī, smagi elpot un negaidīta caureja.

1. jautājums – Kāpēc tā varēja notikt?  Vai vainas apziņa, ka dzīvnieciņam tik smagi veselu gadu gājis, deva man trīci un grūtības elpot, pēkšņu caureju?

Iegādājāmies lielu būri, un visu, kas mazajam draugam nepieciešams. Izrādās, kāmītis visu laiku dzīvojis kastē, ar saplīsušu ūdens pudelīti, bez iespējām apmazgāt kažociņu, bez mantiņām lai izklaidētos, bez graužamām lietām, tikai vienu akmentiņu.

Kāmītis uzreiz sāka staigāt pa rokām, ziņkārīgs. Es rakos informācijās vēl un vēl.

Iegādājāmies mantiņas, ko piedāvāt kāmītim, taču vajadzēja labiekārtot viņa jauno būri.  Tajā momentā man viņš bija jāieliek kastē, tur, kur agrāk dzīvoja.

Sākumā pat vecajā, šaurajā mājiņā negāja, vienkārši turpat aizmiga. Man tik žēl palika mazais dzīvnieciņš, bet sapratu, ka man viņa būris jāsakārto, jāsaliek visas mantiņas, lai viņam ir labi. Tad viņš iegāja savā šaurajā, vecajā mājiņā un aizgriezās projām. Man pilnīgi sirds lūza, kamols kaklā uzgāja un raudāt gribējās, ka mazajam tā jācieš.

Pēc tam, kad ieliku jaunajā būrī,  kāmītis izstaigāja būri, uzreiz sāka veidot ligzdu jaunajā mājiņā, taču drīz vien sāka trīcēt un baidīties. Es lasīju, ka kāmim vajadzīgs laiks un tas ir stress, bet es sāku justies slikti, ka viņam  ir slikti. Man pat grūti bija uz viņu sākt skatīties.  Es cenšos darīt visu, lai kāmim ir labi. Es sāku aizmirst par savu dzīvi, jo ir svarīgi, lai kāmim ir labi. Tad es sāku justies slikti, ka kāmis ir spiests dzīvot būrī, un viņš nevar izvēlēties kad doties ārā, kad nē.

Tad uzzināju, ka kāmītis baidās no trokšņiem, piemēram, gaisa attīrītājs vai sausinātājs, kas man ir jāizmanto diezgan bieži. Plānoju, varbūt pārvietot viņu citā telpā. Taču vienā telpā ir par gaišu un par daudz smaržu, otrā telpā ir vairāk tumsas, bet vēsāks. Nav iespējams būri novietot tā, lai viņam būtu perfekts komforts.

Turklāt arī jaunais būris, kas ir diezgan plašs un augsts, nav ideālais variants, jo kāmim patīk ļoti rakt. Tātad būrim jābūt pēc iespējas vairāk vietām novietot pakaišus kur ierakties. Ideāli ir 40 cm, minimums ir 15 cm dziļums. Mans būris ir ar minimumu 15 cm. Kad kāmis dzīvoja kastē pie vecās saimnieces, kāmim gandrīz nebija vispār ko rakt. Apzinos, ka tagad taču ir labāk. Tomēr, vienalga nav miers, jo uzzināju, ka ja ir 40 cm liela rakšanas iespēja kāmim, tad kāmis kļūst mierīgāks un  laimīgāks, jo var apmierināt savus dzīvnieku instinktus. Perfekti ir, ja ir būris vismaz 80 cm garš no stikla, ideāli ja vairāk par 100 cm. Man nav ļoti daudz vietas dzīvoklī, bet ir būris ar 80 cm garumu. Bet atkal, teorētiski, tas ir tikai minimums.

Sāku prātot, ka varbūt tad labāk nevajadzēja ņemt kāmi, bet no otras puses, tagad dzīvniekam ir daudz vairāk telpas, izklaides, ir arī ko grauzt- kas ir ļoti svarīgi kāmim, ir arī kur rakt, kas ir viņa instinkts. Man ir par ko rūpēties un domāt. Jūtu vairāk mīlestības telpā.

Visu laiku prātā notiek strīds. No vienas puses, es jau viņam piedāvāju daudz vairāk nekā viņam ir bijis, bet nevaru piedāvāt perfektus apstākļus, vai tuvu tam.

Sāku justies slikti, ka kāmis pat nevar izvēlēties savu būri- kur ielieksi-  tur jādzīvo.

Mans vīrs saka- kāmim cietuma kamera un ir pilnīgi atkarīgs no tavas labsirdības. Viņš pasmejas, bet man raudāt gribas.

Tā skumdina!! Būrim ir restes, atgādina cietumu.

Ap vakaru jau biju “izsūkta” un teicu vīram, ka jūtos nomocīta, ka nevaru dzīvniekam sniegt perfektus apstākļus.

2. Kā lai nejūtos vainīga dzīvnieka priekšā?

Cik uzzināju, kāmītis nemaz tā neizjūt emocijas kā kaķis vai suns, bet kāmis jau arī nav robots, ir kaut kādas jūtas, sajūtas. Vai kāmītim arī jāapgūst savas mācības?

3. Papildjautājums, es zinu, ka piemēram, zoo veikalos pārdod arī dzīvniekus, bet viņi tiek turēti skaudros apstākļos. No vienas puses, kad cilvēks iegādājās dzīvnieciņu no zoo veikala, viņš izglābj dzīvnieku, bet no otras puses, veikals redz, ka cilvēki pērk, tāpēc atkal masās vairo dzīvniekus un liek pārdot, lai gan zoo veikalā tiek turēti nepiemērotos apstākļos. Masās vairoti un slikti uzturēti dzīvnieki dzīvojot īsāku laiku, jo ģenētiski manto slimības.  Kā tad ir labāk, ja cilvēks ņem no zoo veikala dzīvnieku vai ari neņem? Kā uz šo jautājumu skatās mūsu Lielie Skolotāji?
4. Vai problēma ko es aprakstīju ir saistīts ar augstām prasībām, vainas izjūtu? Kā lai no tā atbrīvojas? Kas man vēl būtu jāsaprot, bet neesmu ieraudzījusi?
5. Es katru rītu skatos, vai dzīvnieks kustās, nav nomiris, vai izbēdzis, jo baidos, ka varu kaut kā nodarīt pāri pat nezinot,  kāda mācība slēpjas?

Kāmja ienākšana tieši manu dzīvi ir kārtīgi sakratījusi. Es laikam saprotu, kāpēc nejūtu aicinājumu uz saviem bērniem, jo tik vien kāmja priekšā jūtos vainas pilna.

Elvita Rudzāte atbild: Sintijai ir jāmācās mierīgāk attiekties pret visu, kas notiek pasaulē, necenšoties būt par “pasaules glābēju”, bet darīt labu savu iespēju robežās.

Sintijas ķermeņa reakcija pirms braukšanas pakaļ kāmītim norādīja, ka Sintija vēlas sasniegt ātru rezultātu un baidās, ka viņai tas var neizdoties. Respektīvi Sintijai ir jāmaina attieksme pret rezultātu kā tādu, izprotot, ka rezultātu nosaka Dievs, apzinoties, ka Dievs no Sintijas gaida tikai darbu ar mīlestību jeb citiem vārdiem sakot, Dievam svarīgi, lai Sintija par kāmīti rūpējas ar mīlestību nevis ar pārspīlētām rūpēm.

Piemēram, mūsdienās vecāki par bērniem rūpējas pārspīlēti, neļaujot bērnam izjust iekšējo brīvību, jo visu nosaka vecāki. Man personīgi ir žēl mūsdienu bērnu, jo viņi nespēj būt tik brīvi kā tas bija manā laikā, kad vecāki strādāja un nevarēja bērnus pieskatīt, uzticoties bērnu izvēlēm. Es personīgi bērnībā izbaudīju īstu brīvību un tas man palīdz būt brīvai arī šodien. Tomēr, ja skatītos no šodienas noteikumiem, kam seko sociālie dienesti, tad gan maniem vecākiem, gan kaimiņu bērnu vecākiem būtu atņemtas vecāku tiesības, jo mēs visi dzīvojāmies savā vaļā, paši kaut ko pagatavojām ēst un ja ne kā garšīga nebija, tad iztikām arī neēduši, jo patiešām spējām iztikt no svaiga gaisa un mīlestības. Galvenais bija prieks, kas mums netrūka, jo daudz laika pavadījām radošās un fiziskās aktivitātēs, kuras paši izdomājām, jo mums nebija tas, kas ir pieejams mūsdienu bērniem.

Sintija nejūtas iekšēji brīva, jo viņas brīvību ierobežo viņas vainas izjūta un vēlēšanās kāmītim nodrošināt perfektus apstākļus. Droši vien arī citās situācijās Sintija nejūtas brīva, un tā ir viņas neapgūta mācība – kļūt par Brīvu cilvēku, kas nenozīmē anarhiju un visu vēlmju apmierināšanu. Īsta brīvība ir tad, kad tevi vairs nesaista laicīgās dzīves labumi – tu nevēlies varu, slavu, baudas un materiālos labumus; tu neesi pieķēries lietām, dzīvām radībām un cilvēkiem; tu nebaidies no citādi domājošo uzbrukumiem; tu nebaidies neko zaudēt un nonākt cietumā savas pārliecības dēļ.

Sintija nejutīsies vainīga dzīvnieka priekšā, kad apzināsies, ka pārmēru labais rada slikto. Dzīvniekam nav vajadzīgs pārmēru labais. Dzīvnieks pielāgojas tiem apstākļiem, kādos dzīvo, tieši tāpat kā cilvēks. Tas gan nenozīmē, ka mums nav jācenšas labiekārtot dzīvnieku un cilvēku dzīvi, bet tas viss ir jādara saprāta un samērības robežās. Sintija nerīkojas samērīgi, ja visu dienu domā tikai par kāmīti. Viņa nedrīkst uzskatīt, ka kāmītis ir svarīgāks par viņas vīru un citām ģimenes vajadzībām. Visām dzīvām radībām iemiesojuma laikā kaut kas ir jāapgūst, jo visas dzīvās radības evolucionē, tikai dzīvnieku pasaules evolūcija notiek savādāk nekā cilvēka evolūcija.

Lielie Skolotāji pievērš uzmanību apstāklim, – ja cilvēku rīcība vairo dzīvnieku ciešanas, tad cilvēka rīcība nav pareiza. Respektīvi, ja dzīvnieki tiek turēti sliktos apstākļos tikai tāpēc, lai cilvēki vairotu bagātību, tad tas nav pareizi. Bet, ja cilvēku un dzīvnieku sliktie dzīves apstākļi ir saistīti ar izdzīvošanu, tādā gadījumā Lielie Skolotāji sliktos dzīves apstākļus pieļauj, lai cilvēkā attīstītos pazemība, pacietība un citas Dievišķas īpašības.

Sintija neuzticas sev, tāpēc pārbauda savu darbu (rūpēs par kāmīti) vairākkārtīgi. Sintijai ir jāturpina attīstīt ticību sev, ticību labajam un saprātīgajam.