Ko man māca mamma? 19.09.2022
Lauma jautā: Novērtēšu Jūsu skatījumu uz dažām šādām manas dzīves situācijām:
1. Atceros ģimenes ceļojumu ārpus Latvijas pirms pandēmijas gados. Toreiz pēc tam, kad bijām iekārtojušies viesnīcās, apciemojām viens otru numuriņos. Pēc paviesošanās numuriņā, kurā bija paredzēts dzīvot ar māsu, tētis neko neteica, bet mamma sacīja, ka mūsu numuriņš esot labāks nekā viņas un tēta numuriņš. Tāpat mamma teica, ka māsas nopirktais čemodāns esot labāks nekā viņas čemodāns. Pēc šīs salīdzināšanas es saprotu, ka mamma neapzināti vai apzināti (to es nezinu) centās iemācīt nesalīdzināt neko, nedz cilvēkus, nedz lietas. Tik tālu man ir skaidra viena no dzīves mācībstundām.
Ceļojuma noslēgumā, kad gaidījām grupas autobusu, lai nokļūtu uz lidostu, bija laiks sarunām. Kaut kā saruna ievirzījās tādā gultnē, ka sanāca pateikt mammai, ka viņa pārāk daudz salīdzina. Mammas reakcija bija ar neizpratni, jautājot: “Kad tad es esmu kaut ko salīdzinājusi?”. Tobrīd sapratu, ka nav jēgas viņai neko atgādināt, jo viņa visu noliegs. Tā ir bijis arī iepriekš pagātnē.
Saprotu, ka mani tracina šī mammas īpašība, respektīvi, kaut ko teikt/darīt, bet pēc tam to noliegt, lai arī teiktajam ir bijuši liecinieki. Kas no šīs raksturīpašības būtu jāmācās? Vai te ir runa par atbildības uzņemšanos?
2. Vienlaikus ir bijuši gadījumi, kad es vai māsa esam mammai atgādinājušas mammas agrāk teikto vai darīto (nevis, lai aizvainotu, bet lai izrunātu kaut kādus sasāpējušos jautājumus) un tas nav beidzies labi, jo mamma automātiski ieņēma pabērna/upura pozīciju, sacīdama: “Es varu arī vispār neko nedarīt!”. Pēc
tam tad sekoja mammas apvainošanās, kas izpaudās kā nolīšana istabas stūrī, klusēšana, nīgra skatīšanās mūsu virzienā ar piepaceltu degunu gaisā. Beigu beigās, lai izbeigtu nepatīkamo gaisotni mājās, es vai māsa bijām tās, kuras gāja atvainoties. Tajos brīžos mamma uzsvērti klusēja, it kā pie sevis izlemdama, vai likt mums lūgties viņas piedošanu vai vēl klusēt un likt mums gaidīt nepatīkamajā strīdu gaisotnē. Tad pēc uzsvērtas klusuma pauzes viņa mums piedeva, bez maz vai izgaršodama to, ko dod sajūta, kad mēs lūdzamies piedošanu, bet viņa uzreiz nepiedod.
Jā, mamma ar savu uzvedību/reakciju prot otram justies vainīgam un mani tas tracina. Tāpat mani arī tracina tas, ka viņa nekad neatzīst, ka arī viņa kļūdās un ka viņa arī ir līdzatbildīga strīdu izraisīšanā. Mani tracina tas, ka mammai vienmēr visi citi ir vainīgi, bet viņa pati (viņasprāt) nekad ne pie kā nav atbildīga. Godīgi sakot, es neatceros, ka kādu reizi mamma būtu atvainojusies man vai māsai vai, piemēram, tētim. Kas šajā gadījumā būtu jāmācās? Vai šeit arī ir atbildības uzņemšanās mācībstunda?
3. Beidzamā situācija, kurā mamma mani sāpināja, bija manos pusaudžu gados. Toreiz viņa strādāja uzņēmumā, kurš atsevišķā telpa atradās pārtikas veikalā. Es atceros, ka toreiz ar draudzeni bijām iegājušas pārtikas veikalā un, aizrāvusies sarunā ar draudzeni, izgājām no veikala. Es biju tik ļoti iegrimusi sarunā, ka pat nepaskatījos mammas virzienā (viņa todien strādāja). Vakarā, kad mamma pārradās mājās no darba, viņa bija apvainojusies uz mani, ka es nebiju uz viņu paskatījusies, pamājusi ar galvu un pasveicinājusi. Mamma ņēmās par šo situāciju ilgi. Viņa dusmās brēca uz mani, jautādama: “Kā Tu varēji mani nepamanīt? Kā Tu varēji paiet man garām?”. Tobrīd manī bija ļoti liels stress un es nodomāju, ka mamma ir cietsirdīga briesmone šitā uzvezdamās. Tētis nāca palīgā un mani aizstāvēja, cenzdamies mammu nomierināt, sakot, ka man tā varēja gadīties, ka tas ir sīkums, ka par šo situāciju nevajag ņemties u.tml. Aprakstot šo situāciju, es pilnīgi jūtu, kā acīs sariešas asaras un kaklā sakāpj kamols. Ko mamma caur savu nežēlīgo uzvedību man toreiz centās iemācīt?
Elvita Rudzāte atbild:
Vecāki ir skolotāji bērniem un bērni ir skolotāji vecākiem. Pirmajā situācijā mamma neapzināti Laumai mācīja, ka katrs cilvēks pasauli redz no sava skata punkta un nekad nevajag otram pārmest to, ka viņš neredz situāciju tā kā redzi tu. Tikai Dievs redz situāciju kopumā.
Piemēram, Lauma izdarīja secinājumu, ka mamma salīdzina, kas tā arī ir, bet ne tikai, jo salīdzinot vecāku istabu ar meitu istabu, savas un meitas lietas, mamma centās norādīt, ka vecāki meitām atdod to labāko, bet meitas šo labo žestu neuztvēra. Lauma uzskatīja, ka mamma tikai salīdzina.
Otrajā situācijā mamma neapzināti mācīja aizvainojuma mācību, kas nosaka – tas, kurš apvaino citu, pats sevī tur vainas izjūtu. Respektīvi, ja Laumai bija sajūta, ka mamma bija aizvainota un tāpēc aizvainoja Laumu, tas nozīmē, ka arī Lauma sevī tur vainas izjūtu, kuru pienācis laiks atbrīvot. Tāpat iesaku Laumai padomāt, vai viņa pati neliek kādam justies vainīgam, piemēram, savai mammai?
Trešajā situācijā Lauma izjuta netaisnīgus apvainojumus no mammas puses. Iesaku Laumai padomāt, vai viņa pati nav netaisnīga pret kādu cilvēku? Laumai jāapgūst Taisnīguma likums – viss, kas ar tevi dzīvē notiek, ir absolūti taisnīgi. Tāpēc nekad nevienu nevaino savās problēmās, bet atceries, ka tās ir tikai sekas pagātnē pieļauto kļūdu dēļ, kuras iespējams ir izdarītas kādā no iepriekšējām dzīvēm.
Tāpat Laumai ir jāapgūst Piedošanas likums, kas nosaka, ka viss ir jāpiedod. Lauma nav piedevusi mammai trešo situāciju, jo vēl tagad to pārdzīvo. Kad ir notikusi piedošana, emocijas pazūd.