Ko mēs varam darīt, lai glābtu cilvēci no degradācijas? 26.06.2014
Sandra jautā: Es izlasīju jaunākos, šeit publicētos Gaismas skolotāju vēstījumus, un, protams, ka noskaņojums ir visai skumīgs. Likās, ka jau 2012.gada decembrī tika pārkāpta kritiskā robeža un aiz tās cilvēces Zemes liktenis ir izlemts par labu eksistencei, taču izrādās, ka šāda cīņa ne tikai turpinās, bet arī parāda, ka izredzes ir vājas, ka notiek degradācija. Biju pārsteigta par Skolotāja Šivas pieminēto nelielo sekotāju skaitu… Tas liek aizdomāties… Nekas taču nenotiek bez Dieva ziņas. Man pašai personīgi, lai Dievs man piedod, kaut kā “sirds līdz galam nepieguļ” šai kustībai, tomēr iedzimtās bailes un apzinīgums aicina ieklausīties kaut ar prātu. Un tad rodas jautājums: kas tieši ir jādara? Ir lasīti vēstījumi, bet tas, par ko viņi runā šeit? – neskatīties tv un citus plašsaziņas līdzekļus, atteikties no kaitīgajiem ieradumiem, dzīvot saskaņā ar Dievišķajiem likumiem? Tas jau it kā ir ļoti vienkārši, domāju, ka lielākā daļa cilvēku to tāpat
cenšas darīt. Bet vai pilnībā, vai pietiekami. Cik tas ir reāli mūsdienu cilvēkam?
Elvita Rudzāte atbild: Pēdējās nedēļas laikā esmu saņēmusi daudz jautājumus no portāla lasītājiem uz kuriem es pakāpeniski atbildēšu, kad beigsies vēstījumu saņemšanas laiks. Publicējot vēstījumus, un šajā laikā neievietojot portālā citu informāciju, es vēlos pievērst lasītāju uzmanību vēstījumos esošās informācijas nozīmībai.
Situācija pasaulē patiešām ir ļoti nopietna un saspringta. Manuprāt šobrīd pats svarīgākais ir jaunāko paaudzi iepazīstināt ar garīgumu, jo tieši viņu dzīves veids un lēmumi būs tie, kas ietekmēs mūsu nākotni. Veidojot Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku esmu sastapusies ar jaunu cilvēku pretdarbību, kuru viņi veic tikai tāpēc, ka uzskata, ka es nodarbojos ar muļķībām. Viņiem to nevar pārmest, jo viņi tiešām netic Smalkā plāna, Augstāko spēku un Dieva esamībai. Kā viņiem pierādīt, ka tās nav muļķības, negaidot, kad viņus piemeklēs ciešanas? Tad, kad cilvēku piemeklē ciešanas, viņš ir gatavs daudz ko mainīt savā domāšanā un attieksmē pret dzīvi, bet mēs nevēlamies, lai cilvēkus piemeklētu ciešanas, tāpēc ir jābūt veidam kā viņus no tā pasargāt.
Arī man ir dēli, un es necenšos viņiem uzspiest savus uzskatus. Tomēr viņi ir informēti par maniem uzskatiem. Agrāk es mēģināju aizliegt bērniem skatīties vardarbīgas filmas, bet tad sapratu, ka tā ir cīņa bez rezultāta, ka tas ir jādara kaut kā citādi. Mēs sākām pārrunāt filmās redzēto, es jautāju, kas šajās filmās ir labs? Mani pārsteidza bērnu atbildes, kā viņi prata no filmas izvilkt laukā cilvēciskās vērtības un dzīves gudrības. Tad es sapratu, ka bērniem pats svarīgākais ir just vecāku mīlestību. Tikai vecāku mīlestība liek bērnam aizdomāties par to, kas ir slikts vai labs. Es sapratu, ka es nevaru savus bērnus audzināt siltumnīcas apstākļos, ka viņiem ir jāiepazīst arī sliktais, lai viņi nedzīvotu ilūzijā, kuru dzīve agrāk vai vēlāk sagrautu.
Būtiskākais jautājums ir kā palīdzēt bērnam noorientēties visā tajā informācijas gūzmā, tehnoloģiskajās iespējās, kuras šobrīd mums piedāvā dzīve. Kā palīdzēt bērnam atklāt savus talantus un attīstīt tos tālāk? Kā pašiem izveidot savu dzīvi tā, lai ģimenē valdītu harmonija un mīlestība? Mums ir jābūt ļoti radošiem, lai jaunāko paaudzi pievērstu garīgumam. Mēs, Sokrata tautskolā cenšamies īstenot daudz dažādas idejas ar mainīgiem panākumiem, bet nedrīkst padoties, jāturpina radoši pieiet jautājumam, kā uzrunāt jaunākās paaudzes un pieaugušo sirdis. Ģimenē bērnam ir svarīgi ar vecākiem parunāties. Tāpēc vecākiem ir jārunā ar bērniem par sabiedrībā notiekošo, jāizskaidro kāpēc notiek tā kā notiek, kādi tam ir cēloņi, kā risināt problēmas utt.
Sarunā ar Jāni Vītolu kā strādāt ar bērniem, viņš teica, ka ar bērniem viss ir kārtībā, nav kārtībā ar pieaugušajiem. Kaut kādā mērā viņam var piekrist, jo mūsu bērni jau tikai parāda, kas notiek ar pieaugušajiem. Droši vien mēs nevarēsim pievērst bērnus garīgumam, ja vecāki ies pretējo ceļu, protams, pastāv izņēmumi. Tātad problēma ir jārisina plašāk, pievēršot pieaugušo uzmanību garīgumam. Bet kā to izdarīt? Ar varu un uzspiešanu neko nedrīkst darīt. Atkal mums ir jābūt radošiem, liekot savus tuviniekus, draugus par to aizdomāties. Pašlaik Latvijā ir vairākas brīnišķīgas uz garīgumu vērstas vietas. Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parks Siguldas pagastā ir tikai viena vieta no pieejamām vietām, bet ir arī citas. Es redzu kā cilvēki, kuri ir neticīgi, atbraucot uz Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku, aizdomājas par savu dzīvi. Tas nenozīmē, ka viņi tūlīt ir gatavi kaut ko mainīt savā dzīvē, bet viņi vismaz sāk domāt. Ja šādi impulsi nāktu no pēc iespējas vairāk vietām, no ikdienas situācijām darbā u.tml., pieaugušie ātrāk pievērstos garīgumam.
Tātad tiem cilvēkiem, kuri ir izpratuši garīguma nozīmību, ar radošu pieeju ir jāpievērš savu tuvinieku, draugu, kolēģu, kaimiņu uzmanība garīgumam. Minēšu piemēru, pie manis ciemos atbrauca studiju draugi. Kad viens no draugiem (vīrietis, kurš īpaši netic Augstāko spēku un Dieva esamībai) iepazinās ar paveikto Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parkā, viņš teica: “Tas nav iespējams. To cilvēks nevar izdarīt. Tev laikam tiešām palīdz tie Augstākie spēki!” Viņš bija apjucis, bet aizdomājies – viņš bija saņēmis impulsu, lai pats sāktu pievērsties garīgumam. Iespējams ar šo impulsu būs par maz, tāpēc būtu jauki, ja viņš saņemtu impulsus arī citur.
Gaismas Skolotāji mūs aicina aktīvi darboties. Šobrīd nepietiek ar to, ka mēs ievērojam Dievišķos likumus un dzīvojam pareizu dzīves veidu. Šobrīd ir aktīvi katram savā dzīves vietā, savā darbā kaut kas jādara, lai pievērstu sabiedrību, sākot ar bērniem un beidzot ar pensionāriem, garīgumam. Kā to izdarīt? Lūk, tas ir tas būtiskākais jautājums uz kuru mums katram pašam ir jāatrod atbilde – ko es varu izdarīt savas ģimenes un sabiedrības labā? Lūdzu ņemiet vērā, lai glābtu Latviju un pasauli no degradācijas un faktiski evolūcijas apstāšanās jeb pasaules bojāejas, nepieciešami 10% iedzīvotāji, kas iet apzinātu garīgās attīstības ceļu. Tas nav daudz, bet nav arī maz. Latvijā mums ir nepieciešami apmēram 200000 cilvēku, kas iet garīgās attīstības ceļu, ievērojot Dievišķos likumus savā ikdienā.