Laura jautā: Ja esmu pareizi sapratusi, tad gan semināros, gan lekcijās Jūs vairākkārtīgi pieminat, ka cilvēka attiecībās ar Dievu ir divas puses – ne tikai tas, ko mēs lūdzam no Dieva, bet arī tas, ko mēs Viņam varam dot. Vai Jūs varētu minēt kādu piemēru, kā varētu izpausties došana? Vai tā ir domāta labdarība, vai jebkurš ar mīlestību darīts darbs dienas laikā, vai tas ir kā savādāk?
Elvita Rudzāte atbild: Jo cilvēkam ir augstāks apziņas līmenis, jo no viņa vairāk tiek prasīts. Līdzībās runājot, mēs no pirmklasnieka gaidām pavisam maz, bet salīdzinoši no vidusskolnieka jau krietni vairāk.
Protams, Dievs priecājas, ja mēs darām darbus tik labi cik spējam, un cilvēks pats sirdī sajūt, kad viņš ir gatavs nākamā līmeņa uzdevumiem.
Padalīšos pieredzē. Kad sāku iet garīgās attīstības ceļu, es biju ļoti tālu no Dieva. Septiņus gadus katru dienu cītīgi mācījos, sakārtoju sevi un attiecības ģimenē, sāku uz darbu raudzīties jau pavisam citām acīm, un tad negaidīti sirdī sajutu, ka nepieciešams dalīties ar to, kas man pieder – gan materiālo, gan garīgo. Vispirms tika nodibināta Sokrata tautskola, tad es sāku attīstīt Sevis izzināšanas un harmonizēšanas parku. Man šķita tas pavisam grūts uzdevums, jo nebija tam resursu, bija tikai zeme. Tomēr tas neatturēja mani pildīt šo uzdevumu, jo zināju, ja Dievs uzdod tādu uzdevumu, tad Viņš arī palīdzēs. Tad radās doma, ka nepieciešams sabiedrību izglītot, izmantojot interneta piedāvātās iespējas un tā radās portāls Domātājs.lv. Sākumā es nebiju plānojusi tērēt laiku šim projektam, jo biju nekompetenta par interneta resursiem, un bija vairāki cilvēki, kas it kā vēlējās iesaistīties šajā projektā, bet projekts vairākus gadus nevirzījās uz priekšu dažādu iemeslu dēļ līdz es ņēmu to savās rokās un sāku tam veltīt savu laiku jeb citiem vārdiem sakot, būdama absolūti nezinoša par to kādam ir jābūt portālam, pieņēmu lēmumus kāds tas būs un tas sāka savu darbu. Pēc tam sekoja nākamie uzdevumi – mazāki un lielāki, bet visi vienā virzienā, lai paplašinātu sabiedrības apziņas līmeni.
No savas pieredzes varu teikt, ka Dievs tiešām ļoti daudz dod, ja tikai tu esi gatavs Viņam kaut ko dot. Iedodot Dievam vienu pirkstiņu, Viņš pretim tev dod 10 pirkstus. Man Viņš ir devis tik daudz, ka man pat liekas, ka es neesmu to pelnījusi, bet Viņam jau viss ir labāk zināms.
Svarīgi katram cilvēkam padomāt, ko tu vari šajā laikā, atrazdamies tajā vietā, kurā esi, Dievam dot? Jāsāk ar sevi, savu ģimeni un tikai tad var pievērsties sabiedrībai. Cilvēks, kas nav ar sevi ticis galā un nav sakārtojis attiecības ģimenē, nodarbojoties ar labdarību bēg no savām problēmām. Dievs tomēr gaida, lai cilvēks vispirms rada ap sevi gaismu un tikai tad nes to tālāk sabiedrībā, jo citādi, kā tu vari nest gaismu pats atrazdamies tumsā?
Jāsāk ar mazumiņu. Pat, ja tu katru dienu cilvēkiem dāvāsi savu smaidu, arī tas būs Dievam tīkams darbs. Tad, kad tavs apziņas līmenis būs gatavs, Dievs dos tev konkrētus uzdevumus, kuri nebūs viegli. Būs jāpārvar grūtības, lai tos izpildītu. Ne velti visu tautu pasakās, lai iegūtu princesi par sievu, princeses tēvs preciniekam liek izturēt pārbaudījumus. Tikai tad, kad Dievs redzēs, ka esi gatavs grūtību pārvarēšanai, saņemsi arvien jaunus un grūtākus uzdevumus.
Tie, kuri nespēj grūtības pārvarēt, vai no tām nolemj bēgt, tiem iespējas tiek atņemtas, un šie cilvēki izjūt tukšuma izjūtu. Tāpēc tā ir liela atbildība, sākt pildīt Dieva uzdevumus, jo kuram katram tie netiek uzdoti. Tāpat tie, kas tikai kaut ko gaida no Dieva, bet Tam neko nedod pretim, arī piedzīvos ciešanas, jo ir jānotiek enerģijas apmaiņai – ko sēsi, to pļausi.
sending...
