Ko mums māca darbs ar bērniem? 13.10.2016

Daina jautā: Ko ezotēriski nozīmē, ja cilvēka darbs ir saistīts ar bērniem? Kāda mācība jāapgūst, ja esi skolotājs, audzinātāja, aukle, kāds darbinieks skolā vai bērnudārzā, pediatrs vai bērnu zobārsts? Ko darīt, ja nejūti īpašu aicinājumu strādāt ar bērniem (nav jau arī tā, ka bērni nepatiktu), bet dzīvē atkārtoti nonāc darbā saskarsmē ar
bērniem?

Elvita Rudzāte atbild: Bērni ir mūsu nākotne. Kāda būs viņu attieksme pret dzīvi, tā notiks attīstības procesi uz Zemes. Tāpēc visiem skolotājiem ir uzticēta ārkārtīgi liela atbildība, jo no viņu darba ļoti lielā mērā būs atkarīga mūsu un visas cilvēces nākotne.

Ja tev Dievs rāda zīmes (dodot iespējas strādāt ar bērniem), ka tev vajadzētu savu profesionālo darbu  saistīt ar bērniem, tad tā ir liela uzticēšanās no Augstāko spēku puses, jo Dieva acīs darbs ar bērniem tiek ļoti augstu vērtēts.

Ja tu darbu ar bērniem neizjūti vēl kā aicinājumu, tad iespējams vēl neesi šim darbam gatava, kaut kas tevī vēl ir jāattīsta, lai tu šo darbu sajustu kā aicinājumu.

Dalīšos savā pieredzē. Daudzus gadus atpakaļ es uzskatīju, ka neesmu piemērota pieaugušo pasniedzējas darbam, ka citi to var izdarīt daudz labāk par mani. Tomēr dzīvē notika tā, ka bija nepieciešams arī man sākt pasniegt pieaugušajiem. Tad es mainīju savu uzskatu, jo sajutu, kuri ir tie jautājumi par kuriem man ir jārunā un jāpasniedz pieaugušajiem. Ilgstoši uzskatīju, ka es vēl varu pasniegt pieaugušajiem, bet bērniem noteikti nē, jo nejutu sevī lielu nepieciešamību mīlēt svešus bērnus. Tā kā es visu laiku mācos un mans apziņas līmenis lēnām aug, tad notika pārmaiņas arī šajā jomā. Es sāku sajust nepieciešamību palīdzēt bērniem, kam klājas grūti, palīdzēt atmodināt ievainotās dvēselītes mīlestībai. Tiklīdz es biju garīgā līmenī šim darbam gatava, tā Dievs deva man iespēju kalpot bērniem. Tagad es attīstu savas prasmes mācīt bērniem ar mīlestību un ir vērojami jau pirmie pozitīvie rezultāti.

Tāpēc mans secinājums ir tāds, ka tiklīdz mūsu apziņas līmenis ir atbilstošs, lai kalpotu Dievam, tā Viņš mums uztic arvien grūtākus uzdevumus. Es patiešām uzskatu, ka darbs ar bērniem ir ļoti grūts uzdevums, ja mēs vēlamies izaudzināt jaunās paaudzes tādas, kas kalpotu cilvēcei un Dievam. Ja mēs vēlamies izaudzināt tikai intelektuāli spēcīgus profesionāļus bez mīlestības jūtām, tad nebūs ilgi jāgaida, kad īstenosies laicīgā dzīvē visas tās briesmas, kuras jau tagad rāda bērnu multiplikāciju filmās vai fantastikas filmās.

Visā pasaulē izglītības sistēmās notiek pārmaiņas, tikai es neredzu, ka kaut kur pasaulē apzinātos, cik svarīga loma ir bērnu tikumiskajai audzināšanai, izņemot vietas, kur izglītības sistēmu ir attīstījuši Lielie Skolotāji, piemēram, Indijā Avatāra Šri Satja Sai Babas izveidotā bērnu izglītības sistēma. Acīmredzot cilvēcei ir jāpiedzīvo kārtējās šausmas, lai sāktu domāt, kāpēc pieauguši cilvēki ir kļuvuši tik nejūtīgi un cietsirdīgi? Vēl nav viss zaudēts, un mūsu valstī situācija ir labāka kā citur, jo vismaz par tikumības jautājumu ir sākušās diskusijas. Es esmu optimiste un ticu, ka mums visiem kopā izdosies izveidot tādu izglītības sistēmu, kas izaudzinās mīlošus, nesavtīgus un profesionālus darbiniekus, tikai pašlaik ir jāpārvar pirmās grūtības. Ja ar šo problēmu netiks galā valsts un pašvaldības, tad talkā nāks alternatīvā izglītība, kas sāks attīstīties arvien labāk un lēnām izkonkurēs laicīgo izglītību.