Ko mums māca ugunsgrēks minerālmēslu ražotnē ASV, Teksasā? 19.04.2013

Var uzskatīt to par sagadīšanos, bet sev neizprotamu iemeslu dēļ tanī dienā, kad bija noticis nelaimes gadījums minerālmēslu ražotnē ASV, Teksasā, es vēl nezinot par šo notikumu, pārdomāju par minerālmēslu kaitīgo ietekmi uz dabu.

Es dzīvoju lauku teritorijā, ļoti skaistā vietā pie ezera. Pēdējos gados es ievēroju būtiskas pārmaiņas apkārtējā vidē, proti, vēl pirms12 gadiem  maijā, jūnijā nakts mieru traucēja varžu koris, kurš bija tik skaļš, ka šķita –  visa pasaule kurkst, un pat mašīnas nespēj radīt tādu troksni. Lēnām apradām ar dzīvo radībiņu kora mūziku, taču, gadiem ejot, ievēroju, ka varžu kora mūzika kļūst arvien klusāka. Pēdējos 5 gados vardes vairs nav ne dzirdamas, ne redzamas. Kas notika?

Deviņdesmito gadu sākumā, kad padomju saimniecības sabruka, un zemes apsaimniekošanu pārņēma zemju īpašnieki, laukos bija vērojama neglīta aina, jo ļoti daudz lauku palika neapstrādāti, nesakopti. Pašvaldības sāka meklēt risinājumu un piedāvāja zemi apsaimniekot zemniekiem, kuri uzsāka labības audzēšanas biznesu. Visi bija priecīgi, lauki atkal bija skaisti apkopti, tikai bija viena nelaime, ko neviens neņēma vērā – zemnieki, lai celtu produkcijas ražīgumu, sāka izmantot minerālmēslus, kurus iepirka ārzemēs un šeit pat Latvijā. Neviens neiedziļinājās, cik minerālmēsli ir indīgi un kaitīgi mūsu dabai. Tagad mēs redzam rezultātu, zeme ir saindēta, vardes pazūd, bites mirst, un droši vien dabas vērotāji pastāstītu par citām sugām, kuras pazūd. Daba nemīl tukšumu, un vietā vienmēr kaut kas nāk. Kas tad atnāca varžu vietā? Ūdensžurkas. Šogad, kad no laukiem nokusa sniegs, acu skatienam pavērās neticama aina – zāles pļavas izskatās kā uzartas. Cilvēks tās nav uzaris, bet kurš tad, kurmis? Nē, tas nav kurmis. Tās ir ūdensžurkas, kuras ir paveikušas kārtīgu darbu. Savukārt laukā, kur ir iesēti ziemāji, nav pastaigājusies neviena ūdensžurka. Kāpēc? Jo ūdensžurka arī neiet tur, kur ir saindēta zeme. Šogad ziemāji pēc ilgās ziemas ir nīkulīgi, tāpēc drīzumā jau gaidu traktorus ar minerālmēsliem, kuri lielās devās tiks kaisīti, lai zemnieki glābtu ražu. Es nenosodu zemniekus, jo saprotu, ka tas ir vienīgais veids, kā panākt ražīgumu. Bioloģisko saimniecību zemnieki nekad nevar panākt tādu ražīgumu kā zemnieki, kuri izmanto minerālmēslus. Mēs tirgū pērkam zemnieku produkciju pārliecībā, ka tas ir kaut kas tīrs, bet mēs neviens nezinām, kā zemnieks šo produkciju ir audzējis, cik daudz minerālmēslu viņš ir izmantojis.

Mīļie cilvēki, ko mēs esam nodarījuši mūsu mātei Dabai? Kā mēs esam saindējuši Zemi? Ko mēs darīsim, lai glābtu Zemi no indes?

Tas bija 1996.gadā, kad man bija iespēja apmeklēt lielāko lauksaimniecības izstādi Lielbritānijā. Toreiz, runājot ar Lielbritānijas ekonomikas ekspertiem, mani pārsteidza tas, ko viņi man teica: „Elvita, Latvijā, pateicoties PSRS laikam, ir saglabāta tīra zeme. Mēs savu zemi ar minerālmēsliem un citām ķimikālijām esam tā piegružojuši, ka šobrīd vairs nezinām, kā to attīrīt. Arī PSRS laikā saimniecībās tika izmantoti PSRS ražotie minerālmēsli un ķimikālijas, bet tās nevar sacensties ar mūsu izgudrojumiem. Dariet visu, lai pasargātu Latvijas zemi no ķimikālijām. Neatkārtojiet mūsu kļūdas.” Atgriežoties mājās, es kolēģiem un paziņām pastāstīju Lielbritānijas kolēģu bažas, bet ne es pati īsti apzinājos šo vārdu svarīgumu, ne arī ticēju, ka mēs piegružosim Latvijas zemi. Diemžēl šis fakts ir noticis. Mēs esam saindējuši lielas zemes platības. Zemkopības ministrija liek sodus tiem zemju īpašniekiem, kuri neapsaimnieko savas zemes. Patiesībā, lai mēs glābtu un attīrītu zemi no indes, mums būtu jāliek zeme mierā, pat nepļaujot zāli, jo tikai tā dabiskā veidā zeme var attīrīties. Paradoksāli, bet vērtīgākā un tīrākā zeme ir tā, kas šobrīd netiek kopta.

Atgriežoties pie nelaimes gadījuma minerālmēslu ražotnē Teksasā un atceroties nesenos ugunsgrēkus Latvijas ražotnēs Olainē, varu tikai secināt, ka Dievs vairs neļaus cilvēkam turpināt piegružot dabu ar minerālmēsliem un ķimikālijām. Ražotāji varēs izstrādāt visdrošākās sistēmas, lai ražotnēs nenotiktu nelaimes gadījumi, bet vienmēr kaut kas neparedzēts atgadīsies, jo cilvēks ar saviem ķīmiskajiem izgudrojumiem nevis palīdz dabai, bet tai kaitē. Ar to es gribu teikt, ka nelaimes gadījumi rūpniecībā pieaugs, kas radīs lielas sekas un paņems pat cilvēku dzīvības, līdzīgi, kā tas ir noticis Teksasā.

Es nezinu, kas šo rakstu izlasīs, bet mans mērķis ir likt cilvēkiem aizdomāties, ka mēs dzīvojam uz saindētas zemes un ēdam saindētu pārtiku. Protams, mēs arī asimilējamies un pierodam pie ķīmijas. Slimība alerģija zeļ un plaukst. Vecāki ir izmisumā, un nākotnē aina būs vēl sliktāka. Ko darīt? Tai būtu jābūt valsts politikai. Mans ieteikums ir šāds: pēc iespējas ātrāk pāriet tikai uz zaļo pārtikas ražošanu, pasludinot Latviju par ekoloģiskās pārtikas ražošanas valsti, aizliedzot izmantot minerālmēslus, atgriežoties pie kūtsmēsliem. Zemniekus subsidēt, lai produkcija patērētājam nebūtu tik dārga. Katrai ģimenei mēģināt atgriezties pie naturālās saimniecības, tomēr jāņem vērā, ja blakus jūsu naturālajai saimniecībai saimnieko lielsaimnieks, kurš izmanto minerālmēslus, tad arī jūsu zeme ir piegružojusies un pat, ja neizmantojat minerālmēslus, jūs jau savu devu esat saņēmuši no kaimiņu laukiem.

Mums ir izvēle: lepoties ar graudkopības eksportu un turpināt saindēt zemi, vai saražot pārtiku mazos apjomos, bet ekoloģiski tīru. Arī šī prece kļūs arvien pieprasītāka pasaules tirgos kā eksportprece, jo zeme visvairāk piegružota ir attīstītajās valstīs. Vēl nav par vēlu pieņemt šādus lēmumus. Vēl Latvijā ir palikuši nesaindēti zemes pleķīši, īpaši Latgalē. Mēs varam nekavējoši sākt zemes attīrīšanu, liekot zemīti mierā un nepļaujot pat zāli. Tas pats attiecas uz mežiem. Pat zinātnieki ir pierādījuši, ka liekot mežu mierā, neizzāģējot sausos zarus, dzīvā radība ļoti ātri atgriežas šajā vietā, un mežs dabīgā veidā attīrās un kļūst par dzīvām radībām mīlamu vietu.

Vai mēs tiešām vēlamies dzīvot zaļā un ekoloģiski tīrā Latvijā?  Vai mums būs drosme nostāties pretī materiālisma kārdinājumam nopelnīt vairāk? Vai mēs prasīsim no politiķiem, lai veic izmaiņas likumdošanā un maina attiekami pret lauksaimniecību, ejot zaļās lauksaimniecības ceļu? To parādīs mūsu attieksme, par cik lieliem materiālistiem esam kļuvuši. Kas ir mūsu galvenās vērtības – tīra Latvija vai nauda?

Autore: Elvita Rudzāte