Ko nozīmē uzņemties atbildību vienam par otru? 19.02.2021

Sieviete jautā: Milzīgs paldies par visu, ko darāt. Es zinu, ka attiecības ir jāreģistrē oficiāli. Tomēr mēs visi zinām laulātus pārus, kuri griež viens otram nervus, melo un visādi citādi moca sevi un otru laulībā. Un tāpat nelaulātus pārus, kas dzīvo godbijīgi viens pret otru. Tad kāds ir patiesais ieguvums un patiesais motīvs, kādēļ ir jābūt oficiālai
laulībai? Uzņemties atbildību vienam par otru? Es zinu par karmisko atbildību laulības dzīvē, bet tomēr, kādos gadījumos attiecību pārtraukšana ir ieteicama bērnu un pašu psiholoģiskās un emocionālās un fiziskās labklājības dēļ?

Ko tas nozīmē uzņemties atbildību vienam par otru? Vai es esmu atbildīga par sava partnera rīcību un vārdiem? Taču esam pieauguši cilvēki katrs pats ar savu atbildību.

Nobeigumā vēlos uzdot jautājumu par to, kas nomoka ik dienas un var būt arī kādam citam ir līdzīga situācija, kur partneriem ir bērni no iepriekšējām attiecībām ar radikāli pretējiem audzināšanas motīviem. Dēļ tā ikdiena kļūst ļoti, ļoti smaga. Partnera padsmitnieks ir izlutināts un nekad ne par ko nav uzņēmies atbildību ar vislielāko visatļautību, kas ietver jau agresīvi rupju uzvedību un līdz ar to atmosfēra mājās ir smaga. Jo es savu bērnu audzinu tā, ka lietas tiek sauktas īstajos vārdos un ka aiz sevis ir jāuzkopj un tml. Kā risināt šo, ja vispār kam tādam ir risinājums.

Elvita Rudzāte atbild: Oficiāli reģistrēta laulība ir partnera apliecinājums Dieva priekšā, ka viņš uzņemas atbildību par partneri un bērniem. Pat, ja partneris netic Dievam, reģistrējot oficiāli attiecības, viņš izjūt lielāku atbildību par partneri nekā tās nereģistrējot. Nereģistrētās attiecībās partneri it kā atstāj aiz sevis atkāpšanās ceļu gadījumā, ja attiecības veidojas neveiksmīgi, tāpēc nereģistrētas attiecības tiek šķirtas biežāk nekā reģistrētas attiecības, jo partneri necenšas risināt problēmas un pārvarēt grūtības, viņi vienkārši izvēlas šķirties, kas ir vieglākais ceļš.

Otrs svarīgs faktors ir bērni. Ja bērns piedzimst un dzīvo nereģistrētās attiecībās, tad viņš iekšēji izjūt bailes un nedrošības sajūtu. Bērna gars ir vistuvāk Dievam un viņš vislabāk jūt, kas ir pareizi un, kas nepareizi. Tāpēc bērni visvairāk priecājas, ja vecāki apprecas, jo tad viņi jūtas drošāk, ka vecāki neizšķirsies un viņiem ir stabils pamats zem kājām. Dzīves vērojumi rāda, ka bērni, kas izauguši nereģistrētās attiecībās dzīvē cieš vairāk no psihoemocionāliem pārdzīvojumiem nekā bērni, kas izauguši ģimenē, kur vecāki attiecības ir reģistrējuši. Šo vērojumu būtu nepieciešams pārbaudīt ar pētījumu.

Attiecību pārtraukšana nav ieteicama nevienā no gadījumiem. Ja Dievs ir savedis kopā, tad tas nozīmē, ka partneriem vienam no otra ir kaut kas jāmācās. Problēmas attiecībās ir jārisina un visas problēmas ir iespējams atrisināt, ja cilvēks iet apzinātu garīgās attīstības ceļu, izzina sevi, izprot savas neapgūtās mācības un paplašina apziņas līmeni. Problēmas attiecībās ir grūtāk risināt, ja viens no partneriem ir izvēlējies citu partneri, bet arī šāda situācija nav bezcerīga. Mīlestība spēj darīt brīnumus.

Atbildība par partneri nozīmē, ka tu būsi kopā ar savu partneri arī tad, ja viņu piemeklēs dzīves grūtākie brīži. Tu viņu nepametīsi, lai kas ar viņu notiktu. Tu viņu atbalstīsi grūtos dzīves brīžos un būsi kopā priecīgos dzīves brīžos. Tu esi gatava kopā ar viņu atstrādāt viņa slikto karmu un viņš ir gatavs kopā ar tevi atstrādāt tavu slikto karmu.

Tu neesi atbildīga par partnera vārdiem un rīcību, bet tu būsi kopā ar partneri brīdī, kad partneri piemeklēs nepareizo vārdu un rīcības sekas, kas ir uzņemtās sliktās karmas atgriešanās brīdis. Tu viņu nepametīsi tikai tāpēc, ka viņš ir pieļāvis kļūdu.

Audžubērni īpaši sāpīgi izjūt situāciju, ka viņam ir jādzīvo kopā ar pamāti vai patēvu. Bieži viņi vaino pamāti vai patēvu vecāku attiecību izjukšanā. Tāpēc viņu uzvedība var būt pat apzināti sliktāka nekā patiesībā viņi ir. Audžuvecākam ir jādara viss, lai bērns viņam sāktu uzticēties, un to var panākt tikai ar mīlestību. Pārmetumi un aizrādījumi attiecības tikai atvēsinās.