Ko tad Dievs gribētu, lai Viņam dod? 06.11.2021

Sieviete jautā: Ko tad Dievs gribētu, lai Viņam dod, kas būtu Viņam jādod, ko ar to domājat? Vai tad Dievs nav enerģija, visums? Un ja mēs katrs esam Dieva daļiņa, tad tā ir attieksme pret sevi? Un vai došana vispār palīdz tam, kas saņem? Vai tas ir bezgalīgi, vai saņēmējs neko nemācas? Kaut vai Āfrikā cik fondu ir ieguldījuši, devuši, bet cilvēki tur tāpat ir nabadzīgi, tā ir domāšana, tāpat kā ar pabalstiem utt. Un devējus bieži izmanto, uzskata par pašsaprotamu, vēl pārmet. Vai tā nav tieši paša devēja mācība cienīt sevi, pateikt nē un novilkt robežas?

Zinu paziņu, kas palīdzēja uz ceļa stāvošai jaunajai māmiņai ziemā ar ratiņiem, viņa stopēja, paņēma viņu, veda uz mājām, pa ceļam sieviete stāstīja cik grūta dzīve viņai, ka ir viena pati, ratiņiem ritenis salūzis. Paziņa aizveda viņu mājās, pieteicās salabot riteni, paņēma ratiņus sametināja un pēc pāris dienām atveda un sieviete iznāk no mājas, kopā ar vīrieti un pussaviebtu seju vēl pasaka, ka esot šķībi sametināts un viņai bijis ilgi jāgaida, ne paldies neko! Paziņa tērēja savu laiku, labu gribēdams, ko šī situācija māca?

Elvita Rudzāte atbild: Dievišķais Došanas-ņemšanas likums māca: “Es dodu, lai dotu, nevis, lai saņemtu”. Citiem vārdiem sakot, Dievam no mums nepieciešama tikai nesavtīga došana. Viņš neizvirza nekādas prasības ko dot un cik daudz dot, bet Viņš skatās, vai devējs dod no sirds un to dara nesavtīgi, neko negaidot pretim, vai tomēr kaut ko gaida. Ja devējs gaida pateicību, tad viņa dotais nav bijis nesavtīgs.

Nesavtība ir nekā negaidīšana. Tā ir absolūta brīvība. Pamēģiniet domās tikai 5 minūtes izjust sajūtu, ka jums ne no viena neko nevajag, ka jums ir viss, kas nepieciešams. Tā ir absolūta brīvības sajūta, kas rada iekšēju laimes izjūtu, jo brīvība ir Dievs.

Ja sievietes paziņa pēc piedzīvotā ar jauno māmiņu jutās neapmierināts, tad tas nozīmē, ka viņš gaidīja pateicību. Ja viņš negaidītu pateicību, tad uz māmiņas reakciju nebūtu apvainojies, jo viņš darīja to, kas bija viņa spēkos. Ja viņš neapvainojās, tad viss bija kārtībā, jo viņš nokārtoja Dieva doto Došanas – ņemšanas testu. Dievs šim cilvēkam atsūtīja šo nepateicīgo palīdzības lūdzēju, lai pārbaudītu palīdzības sniedzēja nesavtību. Cilvēks, kas dara visu, kas ir viņa spēkos un negaida par to neko pretim, jūtas labi tikai no tā, ka viņam ir iespēja dot. Šāda cilvēka doto saņēmēji nekritizēs pat, ja viņam kaut kas nebūs pietiekami labi sanācis, jo dotā enerģija ir tīra.

Piemēram, kad bērns uzzīmē kartiņu, kur zīmējums nav īpaši labi izdevies un to uzdāvina kādam, vai kartiņas saņēmējs kritizē bērna zīmējuma kvalitāti? Nē, nekritizē, jo priecājas par to, ka bērns ir kaut ko devis no sirds. Vai bērns gaida pateicību no tā, kam ir uzdāvinājis savu zīmēto kartiņu? Nē, viņš negaida pateicību, jo viņam prieku sagādā pati iespēja uzdāvināt kādam savu zīmēto kartiņu. Tāpēc laimīgi ir tikai cilvēki, kas ir devēji.

Āfrikai sniegtās palīdzības un sociālo pabalstu problēma ir pavisam cita. Daudzi no palīdzības saņēmējiem ir kļuvuši par ņēmējiem. Ņēmējs ir tāds, kas gaida no citiem, jo uzskata, ka viņam pienākas. Ņēmējiem neviens nav iemācījis, cik svarīgi pašiem būt par devējiem un dot to, ko spēj. Katram cilvēkam, lai kur un kādos apstākļos viņš dzīvotu, ir iespēja kaut ko dot, kaut vai draudzīgu smaidu vai atbalsta vārdus. Ja ņēmējs izprot savu nepareizo attieksmi pret dzīvi un kļūst par devēju, tad viņš piedzīvo iekšēju laimes izjūtu un vairs neuzskata sevi par upuri, ka dzīvo tādos apstākļos kādos dzīvo, bet ierauga iespējas darīt daudz laba cilvēcei un Dievam.

Savukārt devējam nav jādomā par to, vai viņa doto novērtēs, bet jādod no sirds. Tikai tad dotajam būs vērtība jeb citiem vārdiem sakot, tīrā enerģija, kas pavadīs nesavtīgo došanu, aizkustinās saņēmēju un viņš sāks pārdomāt savu dzīvi. Tīrā enerģija būs mazs grūdiens, kas izmainīs kāda dzīvi pozitīvā virzienā vai dos spēku pārvarēt grūtības.

Piemēram, es Domātājs.lv atbildu uz lasītāju atsūtītiem jautājumiem. Es reti, kad pazīstu jautātāju. Pārsvarā jautājumus uzdod man nepazīstami cilvēki un ļoti bieži anonīmi cilvēki. Tomēr es ar prieku atbildu uz jautājumiem publiski Domātājs.lv, lai arī citi varētu mācīties, un man nav sevi jāpiespiež katru dienu ielikt kādu informāciju Domātājs.lv, jo es šo darbu daru tikai tāpēc, ka redzu, ka tas kādai dvēselei palīdz. Nav lielākas laimes, kā darīt darbu, kas kādam palīdz! Nav svarīgi cik daudziem tu palīdzi. Svarīgi ir palīdzēt kaut vai vienai dvēselei. Ja es gaidītu sava darba novērtējumu, tad es to noteikti nesaņemtu.

Tanī pašā laikā ir cilvēki, kas manas atbildes uzskata par muļķībām un iespējams pat kaut ko dara, lai aizliegtu vai kaut kā kaitētu Domātājs.lv pastāvēšanai. Mani viņu attieksme un rīcība nesatrauc, jo kamēr Dievs man atļauj un dod iespēju šādā veidā palīdzēt cilvēkiem, tikmēr es to darīšu. Ietekmēt var tikai to, kas darbu dara savtīgu nolūku vadīts.

Piemēram, kāpēc izjūk partijas, kas tik daudz laba pirms vēlēšanām solījušas sabiedrībai? Tāpēc, ka viņu nolūki nav bijuši tīri. Ja nolūki ir tīri, tad arī mazskaitlīga cilvēku grupa spēj paveikt lielus darbus. Atcerieties teicienu: “Mazs cinītis gāž lielu vezumu”. Tā tas patiešām ir, to varu apliecināt no savas pieredzes. Piemēram, Biedrībā “Dzīvot pēc Sirdsapziņas” ir apvienojušies cilvēki, kas man kā Biedrības līderim uzticas un cenšas darīt to, kas ir viņu spēkos, lai sabiedrība kļūtu labāka. Neviens no viņiem nav bagāts, bet katrs ar savu ieguldījumu ir palīdzējis attīstīties sociāliem uzņēmumiem “Sirdsapziņas skola” un “Dvēseles miers”, kas veic sociālas funkcijas sabiedrības labā. Mana pateicība Biedrības biedriem nespēj atsvērt ieguldīto. Es un mani līdzgaitnieki esam tikai instrumenti Dieva rokās, caur kuriem Dievs rada. Es esmu pateicīga Dievam, ka Viņš ir uzticējies man, kurai piemīt pietiekami daudz trūkumu, jo acīm redzot labais spēj atsvērt slikto. Nav šobrīd iemiesojumā pilnīgas būtnes, katram cilvēkam ir savi trūkumi, tāpēc svarīgākais ir koncentrēties uz labajiem darbiem, jo tad sliktais pats no sevis lēnām aizies projām. Pats svarīgākais ir pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai kļūt par devējiem, tad sabiedrība kļūs labāka un dzīve kļūs skaista.