Ko vēl varu darīt, lai bērniņš iemiesotos? 16.09.2020
Roberts jautā: Rakstu Jums, jo vēlos uzzināt Jūsu viedokli uz dažiem jautājumiem.
Ar sievu esam kopā jau vairāk kā 11 gadus (gandrīz visu šo laiku dzīvojam kopā, īrētā dzīvoklī, atsevišķi no vecākiem, tātad patstāvīgi, kā ģimene), un gredzenus mijuši jau pirms 6 gadiem. Par bērnu domājām ilgi, bet man vienmēr licies, ka neesmu gatavs, savukārt sieva vēl tik daudz gribēja “paspēt” dzīvē, pirms bērna. Tā tas laiks iet un iet, līdz vienā brīdī sapratām, ka laiks ir klāt, tā var mūžīgi atlikt.
Es jau pēdējos gadus jūtu, ka esmu gatavs uzņemties atbildību, ka esmu gatavs audzināt un augt – gan pats, gan kopā ar sievu jau kā vecāki, kā ģimene. Nospraudām datumu, kad sākt mēģināt – un līdz tam datumam morāli jau sākām abi gatavoties. Un tad sākām. Nu jau aprit gads, kopš mēģinām palikt stāvoklī. Neveiksmīgi. Laiks doties pārbaudīties.
Ģimenē pagaidām es vienīgais interesējos par garīgām tēmām, lasu grāmatas, mēģinu apdomāt, analizēt. Ar sievu runāt nevaru – nepieņem to visu. (Tas nekas, neuzspiežu. Katram savs ceļš, savs laiks.)
Kā jau visiem, kas ir līdzīgā situācijā, uzreiz rodas jautājums, kādēļ neizdodas ieņemt bērnu. Es apzinos, ka īsto iemeslu/iemeslus zin tikai Dievs, un ka viss kas notiek ir pilnībā taisnīgi. Es to pieņemu un apzinos. Tomēr – kamēr vien es varu darboties, tikmēr jāpēta, jāinteresējas, jāmēģina, jāmeklē, varbūt tomēr izdosies un sanāks.
Piedošanas mācību lekcijās (youtube) bija minēts, ka no mātes ir atkarīga bērna piedzimšana. Bet no bērna tēva ir atkarīgs bērna dzimums. Ķermeņa Filosofijas grāmatā arī ir uzskaitīti visbiežākie cēloņi, kādēļ varētu nesanākt ieņemt bērnu, kuri pārsvarā atbilst tikai sievietei, bet daži varētu atbilst gan sievietei, gan vīrietim, bet tos visus izlasot, it kā neredzu/nejūtu atbilstību.
Savukārt Sergeja Lazareva grāmatas lasot, sāku vēl vairāk aptvert, cik citreiz bērnam ir “grūti” atnākt, ja vecākiem, it sevišķi mātei ir nepareiza attieksme (Tādā ziņā ka – ja piemēram, sieviete nevēlas “pieņemt” aizvainojumu, apvainojumu, vai uztver labklājību augstāk par Dievu, u.t.t., tad bērnam tās noslieces būs vēl lielākas, nespēt “pieņemt” – un atkarībā no gadījumiem, viņš nemaz nebūtu dzīvotspējīgs). Bija arī minēti piemēri, kad citreiz, kādu laiku pirms vai pēc palikšanas stāvoklī, Dievs pārbauda sievieti, vai viņa spēs saglabāt mīlestību, mainīs attieksmi. Un tikai ja iztur pārbaudījumu, tad izdodas.
Un runājot par pārbaudījumu – šķiet, ka kaut kāds tāds pārbaudījums varbūt sievai bija. Korona vīrusa sākumā, viņai darba vietā gandrīz notika “netaisnīga” situācija, kad viņai, kā darbiniecei, kurš nav ne jaunākais, ne vecākais (skatoties pēc laika cik ilgi strādā šajā vietā), gribēja samazināt darba slodzi uz 4 dienām nedēļā (un attiecīgi arī algu), kamēr pārējiem neko neizmaina. Šo informāciju viņa uzzināja “aiz muguras”, un bija plānots uzreiz īstenot, bet galu galā, tā arī (pagaidām) vēl nav oficiāli paziņots un īstenots. Protams, ka sieva, kad to uzzināja, jutās ļoti aizvainota, dusmīga, vīlusies, u.t.t (ne tikai uz darba vietu, bet arī kolēģiem, kas pat par to neko nezina), dēļ šādas netaisnības. Nesaskatot nevienu priekšrocību, zīmi šajā notikumā. Un vēl arī šobrīd par to visu domā līdzīgās domās (tikai ir mierīgāka, jo tas jau ir pagātnē), tātad nav tikusi pāri, nav pieņēmusi šo situāciju.
Tomēr citos resursos, kas iedziļinās tikai no medicīniskā skatu punkta (piemēram grāmata “Gribu būt tētis”), min, ka statistiski 40% neauglības iemesls ir meklējams vīrietī, un 40 % sievietē. 20% gadījumos – abos.
(Vēstules rakstīšanas brīdī, esmu paspējis aiziet pārbaudīties un uz androloga konsultāciju. Sievai pieraksts vēl tikai priekšā. Man spermogramma uzrāda, ka Morfoloģijas Norma ir pārāk zema (1% , bet nepieciešams 4% minimums vai līdz pat 15%), un ātro spermatozoīdu skaits ir 0%, bet vajadzētu būt arī līdz 15%), tātad vismaz daļējs iemels atklājies manā pusē.)
Vēlējos uzzināt Jūsu viedokli, kā garīgajā skatījumā izpaužas tas, ka ja bērna ieņemšanu pārsvarā nosaka sieviete, tad tomēr fiziski daļā gadījumu vaina ir vīrieša pusē?
Lazarevs savā grāmatā min arī tādu frāzi “Sievietes iekšējais stā voklis lielā mērā nosaka vīrieša izturēšanos“.
Vai tas tad nozīmētu, ka attiecībās sieviete kaut ko nesniedz vīrietim, kā rezultātā problēma rodas vīrieša pusē?
Gadījumos, kad problēma atklājas vīrieša pusē (spermas kvalitāte), ārsts izraksta vitamīnus, un citreiz tas arī atrisina problēmu – veiksmīgi izdodas ieņemt veselu bērnu.
Vai garīgā skatījumā tas ir pareizi, kad šādos gadījumos cilvēks iejaucas ar vitamīniem un citām metodēm, lai ieņemtu bērnu?
Vai tajā gadījumā netiek apieta kāda mācība, kas nedaudz vēlāk atspēlējas kā slimība?
Vai varbūt Dievs šajā gadījumā panāk soli pretī, uzticot vecākiem bērnu, pret apņemšanos “izlabot” tuvākajā laikā dzīves attieksmi?
Vai varbūt Dievs tā tikai pārbauda, cik ļoti vecāki vēlas bērnu un ko ir gatavi darīt lietas labā.
Vēl gribu pastāstīt nedaudz plašāk par attiecībām. Pašā sākumā mums bija rozā brilles, un tad sākās ilgais klupšanas, pieņemšanas, augšanas laiks. Regulāri strīdējāmies, salabām, bet vienmēr turējāmies kopā. Ilgu laiku man arī bija 2 darbi, kas protams jūtami iedragāja attiecības, un laika gaitā atsvešinājāmies, it kā būtu kā divi kaimiņi, kas dzīvo kopā. Tad, pirms vairāk kā trīs gadiem es aizgāju no otra darba, izlemjot par labu attiecībām un veselībai (viss bija kārtībā, bet jutu ka tā vairs nevar turpināt, turklāt viens darbs jau pilnīgi pietiekami nodrošina). Kad aizgāju no otra darba, tad sāku vairāk veltīt laiku attiecībām, bet daļēji arī izaugsmei, gan profesijas izaugsmei, gan ezotērikai/self help grāmatām, mēģināt augt, mainīt sevi, būt labāks gan sev, gan sievai. Attiecības starp mums sāka uzlaboties, tomēr vēl bija strīdi, nesaprašanās, un domas par šķiršanos.
Būtisks brīdis bija gandrīz pirms diviem gadiem, kad par laimi nonācu līdz piedošanas mācībām, un sapratu savas neapgūtās mācības (attiecībās), un atmetu visas domas par šķiršanos, vairāk sāku ieguldīties attiecībās, vairāk klausīties, vairāk censties saprast, mazināt ego, vairāk darīt aiz mīlestības, nevis kaut ko sagaidīt, vai dot, lai saņemtu. Vēl augu un mainos. Attiecības jūtami uzlabojas, vēl joprojām šad tad kašķējamies, bet tagad tās man jau ir kā mācību stundas un pat priecājos, ka ir iespēja augt.
Vēl gribu pieminēt, ka man, mūsu attiecībās pārsvarā nevelk uz “mīlēšanos” ar sievu. Tā man ir bijis jau visu attiecību laiku, bez izmaiņām (varbūt pašā rozā briļļu sākumā bija savādāk, vairs neatceros). Par to mums arī ir bijuši strīdi, jo sieva uzskata ka vīrietim ir jābūt tam, kas “ņem” un regulāri. Man prasās, labākajā gadījumā pāris reizes mēnešos. Turklāt, ja tad, kad man gribas, sievai nav noskaņojums (domas par kaut ko citu, vai darbu vai taml), tad man momentā nositas apetīte. Sieva ir skaista, pievilcīga, mīļa. Es pat nevaru izskaidrot, esmu daudz domājis, bet pie atbildes netieku. Tai pašā laikā radošums man ir liels. Vienmēr ir domas/idejas, kā kaut ko interesantu uztaisīt, izdarīt, kas daļā gadījumu pat ir kaut kādi pārsteigumi sievai (paštaisītas lietas). Tas tiek novērtēts. Patīk iepriecināt. Man ir daudz idejas/domas ko un kā vēl varētu izpausties radoši, bet mēģinu sevi pat piebremzēt, jo tam visam nav pat laika).
Un tagad, bērna ieņemšanas laikā ir ļoti “jāsaņemas” mīlēties regulāri. Jūtu, ka arī sievai ir grūtāk saņemties, jo tas vairāk ir kā “pienākums”, jo mēģinam palikt stāvoklī. Visticamāk sievai arī nevelk, dēļ tā, ka viņa redz, ka es neesmu ļoti aizrautīgs.Kaut kā liekas, ka šis (ka man nevelk uz mīlēšanos) arī ir saistīts ar to, ka nevaram palikt stāvoklī. Bet kādēļ man nevelk.. Kas pietrūkst..
Man tomēr gribas ticēt un cerēt, ka arī vīrietis tomēr var palīdzēt/būt atkarīgs vai varēs ieņemt bērnu.
Kā Jūs domājat, vai es (vīrs) varu no savas puses kaut ko darīt lietas labā, lai palīdzētu?
Ārēji, tas protams nozīmētu – iet pārbaudīties, meklēt risinājumus medicīnā, uzturēt pozitīvu/cerīgu gaisotni, un galvenais, turpināt mēģināt. Iekšēji – Paļauties uz Dieva plānu, kā Dievs lems, tā tam jābūt, lūgties lai Dievs mums dāvā bērniņu un dod iespēju gūt vecāku pieredzi, iztēloties jau ka ir bērniņš un ikdienu ar viņu, strādāt ar sevi. Bet ko vēl varu darīt?
Elvita Rudzāte atbild: Ja vīrietim ir problēmas ar spermatozoīdiem, tas nozīmē, ka viņš ir cietis pazemojumus no sievietes puses, jo tieši pazemojuma izjūta iznīcina vīrieša spermatozoīdus un ietekmē to kustīgumu. Tur arī parādās saistība starp sievieti un vīrieti. Nav tā, ka tikai vīrietis ir vainīgs pie tā, ka viņa sperma nav kvalitatīva, kā arī nav tā, ka tikai sieviete ir vainīga neauglībā. Abi partneri veido veselumu.
Iesaku Robertam vispirms sakārtot savas attiecības ar savām vecmāmiņām un māti. Tur slēpjas problēmas sākums. Sievu viņš ir pievilcis kaut kādās izpausmēs līdzīgu savai mātei, lai labāk izprastu neapgūtās mācības. Vēl svarīgi izprast, vai nav kādas citas sievietes pirms sievas Robertu pazemojušas, kā arī atcerēties skolas situācijas, vai kāda skolotāja vai meitene nav pazemojusi? Vai darbā nav bijusi saskare ar sievietēm, kas pazemojušas ar vārdiem vai citādi?
Iesaku Robertam veikt mājas darbu – lapu sadalīt divās daļās. Vienā daļā uzrakstīt visas pazemojuma situācijas (arī no vīriešu puses) un pretī otrā daļā mēģināt noteikt neapgūto mācību. Ja neizdodas noteikt mācības, tad iesaku griezties pēc palīdzības. Visas pazemojuma situācijas (katra atsevišķi ir jāpiedod).
Iesaku klausīt ārstu rekomendācijas un dzert izrakstītos vitamīnus, jo ārsti un to izrakstītās zāles arī ir instrumenti Dieva rokās, kā Dievs palīdz cilvēkiem. Ja Roberts sapratīs savas neapgūtās mācības un ar piedošanu atbrīvos pazemojuma izjūtu, tad noteikti kāds spermatozoīds būs pietiekami kvalitatīvs un kustīgs, lai iestātos grūtniecība, bet tikai tajā gadījumā, ja Dievs vēlēsies dāvāt bērnu sievietei, kura Viņu noliedz. Tāpēc īpaši svarīgi būtu, lai arī sieva sāktu darbu ar sevi un augtu garā.
Ļoti iespējams, ka kāda bērna gars jau ilgus gadus ir noskatījis Robertu un viņa sievu par vecākiem, bet nevar iemiesoties, jo vecāki nav vēl gatavi tik augsta gara uzņemšanai. Bērna ieņemšana ir absolūti Dievišķs process, medicīna tam ir bezspēcīga, tāpēc tik svarīgi ir iegūt Dieva žēlastību un saņemt no Viņa šo lielo dāvanu, bet lai iegūtu Dieva žēlastību, tā ir jānopelna ar pieļauto kļūdu nožēlošanu, pareizām izvēlēm tagadnē un garīgo darbu.
Lai bērna gars iemiesotos, viņam nevajag biežas intīmās attiecības, bet viņam tās ir nepieciešamas kvalitatīvas, kad abi vecāki intīmo attiecību laikā mīlot vienam otru, aicina bērniņu. Tāpēc es iesaku pārtraukt intīmās attiecības aiz pienākuma, bet nodoties tām tikai tad, ja abi partneri tās patiešām vēlas, lai dāvātu otram mīlestību.
Iespējams Robertam nav vēlēšanās mīlēties ar sievu tieši tāpēc, ka zemapziņā sēž kādi nepiedoti aizvainojumi. Ja sieviete ir devēja un no viņas plūst mīlestības enerģija, tad vīrietis šo sievieti iekāro un nav pat svarīgs sievietes izskats, galvenais ir mīlestības enerģija. Ja sievietes mīlestības avots ir aizvērts, tad ārējais izskats nepalīdz piesaistīt vīrieša uzmanību ilgtermiņā. Tāpēc tik svarīgi ir sievietei atvērt savu mīlestības avotu un kļūt par devēju.
Vēl svarīgi abiem partneriem godīgi atbildēt uz jautājumiem, izvērtējot bērna gaidīšanas motīvu:
1) Kāpēc vēlos bērnu?
2) Vai ģimene pastāvēs arī bez bērna?
3) Kā es audzināšu bērnu, ja tas atnāks?
4) Kā rīkosies, ja pieteiksies bērns ar veselības problēmām un tas būs zināms jau grūtniecības laikā, vai taisīsiet abortu?
5) Vai esmu gatavs mīlēt un rūpēties par bērnu ar īpašām vajadzībām?
Bieži vecāki ir tik prasīgi, ka bērni nenāk, lai nepiedzīvotu uz sevi šo prasīgumu. Tieši tāpēc nelabvēlīgās ģimenēs bērni dzimst viens pēc otra, jo šie vecāki no viņiem negaida neko un mīlas priekiem ar partneri nododas bez jebkādiem aizspriedumiem.
Iesaku Robertam lūgt palīdzību Dievam labāk izprast problēmas cēloni, kāpēc Viņš nedāvā bērniņu un lūgt apžēlošanu, dāvājot bērniņu, ja tikai motīvs bērna ieņemšanai ir pareizs. Ja motīvs nav pareizs, tad būs jāpiedzīvo vilšanās.