Komentāri interneta vidē 02.10.2012

Vārds „tiesības” ir kļuvis gandrīz par modes vārdu, runājot par visdažādākajām jomām, piemēram, par patērētāju tiesībām, tiesībām uz privāto dzīvi, tiesībām dzīvot cienīgu dzīvi, tiesībām saņemt medicīnisko aprūpi, par lietu tiesībām vai tiesībām brīvi paust savus uzskatus. Pēdējās no uzskaitītajām tiesībām jeb vārda brīvība ir vienas no tām, kuras labprāt izmanto demokrātisko valstu iedzīvotāji. Vārda brīvība aizliedz cenzūru, taču, ņemot vērā gadījumus, kad cilvēki tiesības brīvi izpausties izmanto, piemēram, citu cilvēku vai valsts tēla nomelnošanai, vardarbības veicināšanai un līdzīgi, sabiedrībā nereti izskan viedoklis, ka, iespējams, zināma cenzūra būtu atbalstāma.

Mūsdienu sabiedrība pastāvīgi mainās, un būtu pareizi, ja arī likumu izdevējas iestādes ietu līdzi laikam un regulāri pilnveidotu tiesību aktus, piemēram, noteikumus par šodien tik populāro sociālo tīmekļa vietņu izmantošanu interneta vidē. Daudzi par vienu no priekšrocībām viedokļa izteikšanai interneta vidē uzskata iespēju izteikties anonīmi – nenorādot savu vārdu vai uzvārdu vai parakstoties ar neidentificējamu pseidonīmu. Daži uzskata, ka tas ir viens no būtiskiem iemesliem, kāpēc interneta vidē un jo īpaši dažādās lasītāju viedoklim atvēlētās sadaļās ir tik daudz negatīvu vai pat aizvainojošu komentāru.

Agrāk, lai izteiktu savu viedokli vai lai ļautu lasītājam ielūkoties autora iekšējā pasaulē, cilvēki rakstīja grāmatas vai publicēja rakstus žurnālos. Mūsdienās cilvēkiem ir daudz lielākas iespējas izteikt savu viedokli un runāt par sev interesantām tēmām, piemēram, veidojot savas mājaslapas, rakstot blogus, un daudzi, galvenokārt gan jaunākas paaudzes cilvēki, šo iespēju labprāt izmanto. Sokrata tautskolas lektors Dainis Ozoliņš atzinīgi vērtē iespēju cilvēkiem izmantot vienu no savām pamattiesībām jeb tiesības izteikties. Viņš arī norāda, ka komentārus sociālajos portālos var uzskatīt par „tvaika nolaišanu”, un tas ir salīdzinoši nekaitīgs veids, kā izteikt savu neapmierinātību, lai tā nekrātos cilvēkā, ar laiku, iespējams, radot problēmas sev vai apdraudējumu citiem. Daži cilvēki, rakstot komentārus, izsaka savas dusmas un varbūt pat rupji lamājas. Tā nav slavējama rīcība, taču tā vismaz cilvēks sevī nekrāj dusmas. Iespējams, ka kāds komentārus rediģēs un nepieņemamus komentārus izdzēsīs, un varbūt autoram tas pat nav pārāk svarīgi, un varbūt viņš to pat nepamanīs. Lektors uzskata, ka nav pat īpašas nozīmes, vai komentārus cenzē vai necenzē, jo viņaprāt komentāri interneta vidē visu Latvijas sabiedrību diez vai izprovocēs uz agresiju. Līdzīgi viņš publikācijas interneta vidē neuzskata par pietiekami iedarbīgu metodi, lai mainītu sabiedrības uzskatus arī uz labo pusi, lai cik ļoti to gribētos. Viņš to skaidro ar informācijas pārbagātību. Pašlaik cilvēkiem ir pieejams ārkārtīgi daudz informācijas, patiesībā, vairāk nekā vidusmēra cilvēks ir spējīgs pilnvērtīgi uztvert un atcerēties. Piesātinātajā interneta vidē informācijas ir tik daudz, ka to visu nemaz nevar izlasīt un dažreiz pat nevar atrast vajadzīgo informāciju. Mājaslapu un blogu ir ārkārtīgi daudz; tiem visiem izsekot un tos visus izlasīt nav iespējams, un tos lasa salīdzinoši ierobežots skaits cilvēku.

D.Ozoliņš norāda, ka nez vai milzīgais skaits dažādu blogu vai tiešsaistē lasāmu dienasgrāmatu liecina par ar rakstniecības talantu apveltītu cilvēku strauju pieaugumu, jo viņaprāt maza daļa autoru patiesi būtu uzskatāmi par apdāvinātiem rakstniekiem, jo bieži vien tiek pārkopēta vai pārrakstīta kaut kur jau dzirdēta vai citur publicēta informācija. Mūsdienās ir milzīga informācijas aprite, un nereti, iespējams, neapzināti, cilvēks par savu viedokli vai ideju var uzskatīt to, ko kaut kur ir dzirdējis.

Mūsdienās samērā izplatītas ir dažādas atkarības, kuras vēl pirms dažiem desmitiem gadu šķita neiedomājamas vai iespējamas tikai fantastikas romānos. Tā ir, piemēram, atkarība no solārija jeb mākslīga ādas iedeguma, datorspēlēm vai dažādām mūsdienu tehnoloģijām, piemēram, interneta. Ir dzirdēti gadījumi, kad par atkarību kļūst komentāru lasīšana sociālajos portālos interneta vidē, pavadot tiešsaistē ļoti daudz laika, galvenokārt lasot citu cilvēku ievietotus komentārus vai aktīvi rakstot savus komentārus. Gribas domāt, ka šādu cilvēku Latvijā nav daudz, turklāt ļoti liela daļa sociālo portālu lietotāju pat nelasa tās sadaļas, kurās ir publicēts citu lasītāju viedoklis. Neskatoties uz to, atsevišķos gadījumos komentāru skaits šajos portālos mēdz pārsniegt pat vairākus simtus, un tas rada pārdomas par to, vai šie komentāri pilnvērtīgi atspoguļo vidusmēra iedzīvotāju viedokli.

Psiholoģe un Sokrata tautskolas lektore Aija Dudkina nenoliedz, ka šie komentāri daudz ko liecina par mūsu sabiedrību. Viņa uzsver to, ka informācijas apmaiņa ir mūsdienu sabiedriskās dzīves neatņemama daļa – kāds savu viedokli izsaka rakstiski interneta vidē, bet kāds, iespējams, šos viedokļus tikai lasa. Lektore šo informācijas apmaiņas procesu salīdzina ar termometru vai indikatoru, kas palīdz citiem sabiedrības locekļiem vai atbildīgajām iestādēm kontrolēt un konstatēt, vai kāds jautājums starp iedzīvotājiem nav pārāk sasāpējis.

Sokrata tautskolas lektors Dainis Ozoliņš šiem komentāriem piešķir daudz mazāku nozīmi, un viņš diezgan skeptiski vērtē iespējamību, ka tie kaut cik pilnvērtīgi atspoguļo vidusmēra sabiedrības viedokli, jo viņaprāt populārākajos sociālajos portālos komentārus publicē pavisam neliels skaits cilvēku. Nereti šiem cilvēkiem ir kopīga piederība vienai vecuma vai sociālajai grupai. Pastāv arī uzskats, ka noteiktas personas šos komentārus raksta kādas politiskas vai citas organizācijas interesēs, izmantojot to kā savdabīgu līdzekli cīņā par varu, un nav izslēgts, ka kādam par „vajadzīgo” komentāru arī tiek samaksāts. Protams, tas neattiecas uz visiem sociālajiem portāliem, un nevar noliegt to, ka dažreiz starp komentāriem ir sastopami arī ļoti noderīgas piezīmes vai ierosinājumi. Tiesa, starp vairākiem simtiem komentāru nenākas viegli atlasīt graudus no sēnalām, un trūkst arī motivācijas to darīt.

Neskatoties uz šo komentāru bieži vien zemo saturisko vērtību pedagoģijas un psiholoģijas maģistre, cigun meistare un arī Sokrata tautskolas lektore Līga Kolneja un Dainis Ozoliņš ir vienisprātis par to, ka nav vēlams cenzēt šos komentārus, jo nedrīkst ignorēt cilvēku tiesības brīvi paust savus uzskatus. Viņi abi ir arī diezgan pārliecināti, ka šādai cenzūrai nebūtu īpašas nozīmes, jo tas, kurš ir apzināti kūda uz naidu vai agresiju, atradīs veidu, kā to darīt, neatkarīgi no tā, vai viņam ļauj vai neļauj to darīt, rakstot komentārus populārākajos sociālajos portālos.

Kā jau minējām, pašlaik gandrīz ikvienam iedzīvotājam ir iespēja izteikt savu viedokli interneta vidē, taču būtu saprātīgi, ja tie, kuri to dara, ņemtu vērā, ka mēs katrs esam atbildīgi par saviem izteikumiem. Katrs autors ir atbildīgs par to, zem kā viņš parakstās (vai pat neparakstās, izmantojot iespēju viedokli publicēt anonīmi). Ir ļoti svarīgi atcerēties par spēku, kas piemīt pat domām, kur nu vēl vārdiem. Nevajag daudz drosmes, lai interneta vidē kādu asi kritizētu vai apvainotu, tāpēc negatīvu vai pat ļoti asu un nosodošu komentāru publicēšana, kas diemžēl ir ļoti izplatīta, nekādā mērā nav uzskatāma par varoņdarbu. Rīkosimies atbildīgi un saskaņā ar augstākajām ētikas normām ikdienas saziņā, to skaitā, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sniegtās iespējas.

Autore: Anita Rakitko