Garīgajā skatījumā visi aizņēmumi un kredīti ir saistības, kas ierobežo cilvēka brīvību un brīvo izvēli. Ja cilvēkam ir kredīts, tad viņam ir jādomā kā dzīvot, kur strādāt, lai kredītu atdotu. Ne vienmēr cilvēks var ar savu darbu nopelnīt tik daudz, lai varētu atdot parādu. Pat, ja cilvēkam šobrīd ir stabila ekonomiskā situācija, tas nenozīmē, ka tāda tā būs nākotnē. Mēs neviens nezinām, kas mūs sagaida nākotnē, tāpēc arī bailes vai nākotnē varēs atdot kredītu, var sasaistīt cilvēku. Cilvēks, kurš nav brīvs, nevar atgriezties pie Dieva, tāpēc visas saistības, kas uzņemtas, ierobežojot savu iekšējo brīvību, garīgajā skatījumā netiek atbalstītas.
Savukārt, ja cilvēks vai uzņēmums aizņemas naudu attīstībai, nebaidoties par nākotni, zinot, ka arī ekonomisku grūtību gadījumā kaut ko izdomās, lai pārvarētu ekonomiskās grūtības, tad garīgajā skatījumā kredīts tiek atbalstīts.
Tātad galvenais kritērijs ir BRĪVĪBA – vai tā tiek zaudēta vai saglabāta?
Cilvēki, kuri ir sasnieguši ļoti augstu apziņas līmeni un nolēmuši kalpot Dievam, savus īpašumus ziedo labdarībai, atstājot sev tikai dzīvei pašu nepieciešamāko minimumu. Cik esmu lasījusi par šiem cilvēkiem, kas to ir izdarījuši sajūtot savu aicinājumu, viņi pēc tam jūtas brīvi un laimīgi. Viņiem vairs nav par ko raizēties un viņi pilnībā savu dzīvi atdod Dieva rokās.
Savukārt cilvēki, kuri ziedo savus īpašumus, piemēram, kādai reliģiskai kustībai tāpēc, ka tā viņiem ir licis reliģiskais līderis, bet nevis viņa paša sirds balss, var neizjust svētlaimi, atbrīvojoties no īpašumiem, jo viņa apziņas līmenī viņš vēl ir pieķēries īpašumiem.
Cilvēks var iegādāties īpašumus, ņemot kredītu, ja viņš redz kā viņš ar tiem var labāk pildīt savu Dievišķo misiju un uzdevumus. Nav nekas slikts, ja cilvēks iegādājas īpašumu, lai dzīvotu labāk, skaistākā vidē utt. Dievs zina, ka mums virs galvas ir nepieciešams jumts un ēkā siltums. Tāpēc Viņš mums to arī dod, tikai Viņš skatās vai mēs neaizraujamies pārāk ilūzijas spēlītēs, vai mēs garīgi attīstāmies vai tikai baudām komfortablo dzīvi.
Ja mēs garīgi attīstāmies, palīdzam citiem tik cik ir mūsu spēkos, tad Dievs ir ar mums apmierināts un sniedz Savu atbalstu arī kredīta atmaksā. Svarīgākais, ko Dievs skatās, vai cilvēks nav pieķēries saviem īpašumiem un nav aizmirsis, ka viņam nekas nepieder, ka viss pieder Dievam. Tiklīdz Dievs redz, ka cilvēks pieķeras īpašumiem, tā agrāk vai vēlāk sākas ekonomiska vai cita rakstura problēmas, lai vestu cilvēku pie prāta – lai cilvēks saprastu, ka viss pieder Dievam.
Es nezinu cik gadi paies, bet es zinu, ka cilvēcei sasniedzot noteiktu apziņas līmeni pienāks brīdis, kad cilvēki paši atteiksies no īpašuma tiesībām kopienas labā. Cilvēkiem nekas nepiederēs, jo viņi sapratīs, ka viss pieder Dievam. Sākumā būs nelielas cilvēku kopienas, kas dzīvos pēc citiem principiem – kopā saimniekos idejas vārdā, vēlāk šīs kopienas būs arvien vairāk. Līdzīgi kā uzņēmumā katrs pildīs savus pienākumus, lai kopiena varētu attīstīties.
Ja jūs pavērosiet mūsdienu jaunatni, tad viņi jau šobrīd īpaši nealkst iegūt īpašumus un pat no tiem atsakās, lai varētu brīvi bez saistībām ceļot pa pasauli, iepazīt to, lai pēc laika atkal atgrieztos dzimtenē ar pavisam citu dzīves pieredzi un gudrību, palīdzot savai dzimtenei pavisam citā kvalitātē.
Cilvēki arvien vairāk vēlēsies justies brīvi un meklēs tādas dzīves vietas, kur tāda brīvība tiks piedāvāta. Piemēram, uzņēmums, kas piedāvās darbu, dzīves vietu un nodrošinās iespēju bērniem izglītoties, kļūs arvien pieprasītāks.
Kāda tad ir kredīta mācība? Kredīts māca:
Apzināties, ka tev nekas nepieder, ka viss pieder Dievam.
Plānot savus resursus un saprātīgi tos tērēt.
Disciplinētību – laikā kārtot savas saistības.
Atbildību par uzņemtajām saistībām.
Brīvību – nepieķerties savam īpašumam.
Uzticēšanos Dievam, ka Tas atbalstīs grūtā brīdī.
Dzīvotspēju, atjautīgi pārvarēt grūtības.
Ja tev vai tavam vadītajam uzņēmumam nav iespējas attīstīties bez kredīta, tad kredīts ir jāņem ar pareizu attieksmi, ievērojot augstāk minētās mācības, tad būs iespējas to atdot, nezaudējot iekšējo brīvības izjūtu.
sending...
