Kristietība 21.08.2012

Kristietība ir monoteistiska reliģija, kas ir balstīta tās dibinātāja Jēzus Kristus personā un Viņa mācībā, kas atrodama kristiešu svētajos rakstos – Bībelē. Vārds “Kristus” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “svaidītais”. Šī vārda ekvivalents ebreju valodā ir Mesija.

Vairums kristiešu tic, ka Dievs ir trīsvienīgs. Kristietībai ar jūdaismu ir kopīga Bībeles pirmā daļa – Vecā Derība. Kristietība ir lielākā pasaules reliģija, pie kuras pieder aptuveni 1/3 pasaules iedzīvotāju. Mūsu ēras sākumā tā radās Palestīnā kā jūdaisma novirziens, kas pamazām izveidojās par atsevišķu reliģiju un 3. gs. kļuva par Romas impērijas oficiālo reliģiju. Kristietība gadsimtu gaitā ir sadalījusies sīkākos novirzienos, kurus var klasificēt trijās lielās grupās: Romas katoļi, pareizticīgie, protestanti.

Romas katoļi

Romas katoļu ticības mācības avots ir Bībele un Baznīcas svētā tradīcija (baznīcas koncilu un pāvestu lēmumi, baznīcas tēvu darbi, liturģiskās grāmatas).

Doktrīna ir pamatota katoļu filozofijā, kur līdz 13. gadsimtam vislielākā ietekme bija Augustīnam, bet pēc tam – Akvīnas Tomam. Pāvesta Leona XIII enciklikā “Aeterni patris” (1879. g.) tomisma modernais variants – neotomisms ir pasludināts par Romas katoļu baznīcas oficiālo filozofiju.

Baznīcas reliģiskā doktrīna formulēta Apustuļu ticības apliecībā un nostiprināta Kanonisko tiesību kodeksā (1917. g.). Mūsdienu Romas katoļu baznīcas pozīcija balstās uz doktrīnu par dievišķo atklāsmi (Dei verbum), kas tika akceptēta Otrajā Vatikāna koncilā, kā arī citām koncila laikā pieņemtām doktrīnām. To vidū, piemēram, ir Dogmatiskā konstitūcija par baznīcu (Lumen gentium), Deklarācija par attieksmi pret nekristīgām reliģijām (Nostra aetate) un Dekrēts par baznīcas misiju darbību (Ad gentes divinitus).

Pareizticīgie

Pareizticībā par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju – septiņu ekumenisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, senus liturģiskos tekstus, baznīcu tēvu sacerējumus.

Pareizticībā Dieva Trīsvienības trešā persona – Svētais Gars iziet tikai no Tēva, bet ne no Dēla, kā tas ir katolicismā (filioque – “un Dēla”). Pareizticības attīstību noteica apstāklis, ka Bizantija bija daudz vairāk pārmantojusi grieķu kultūras tradīcijas un kā grieķu klasiskās izglītības daļa tās turpinājās vēl ilgi. Tādēļ arī pareizticībā vairāk ienāca grieķu pasaules uztvere. Piemēram, uzskats par Dieva klātbūtni pasaulē pareizticībā tika traktēts kā Dieva iemiesošanās Kristū un Baznīcā kā Kristus turpinājumā.

Liturģija padara šo mistēriju cilvēkiem pieejamu, un cilvēks tiek sagatavots nemirstībai un augšāmcelšanās notikumam nākotnē. Austrumu kristietībā (vēlāk pareizticībā) attīstījās mūku (monachos – grieķu val.) kustība. No mūkiem vientuļniekiem sāka veidoties klosteri (monasterion – grieķu val.) ar vienotiem iekšējās kārtības noteikumiem un atsevišķām cellēm. Līdztekus reliģiskajai darba kārtībai, mūki nodarbojās ar lauksaimniecību un ar amatniecību, tā gūstot peļņu, kuru pēc klostera statūtiem vajadzēja izdalīt nabadzīgajiem. Katra klostera priekšgalā ir īpašs priekšnieks – igumens (sieviešu klosterī igumene). Klosteri izveidojās kā ticības un izglītības centri, kur radās teoloģiskā literatūra, dibinājās skolas un ar mūku starpniecību rakstīt un lasīt prasme un zinības tika izplatītas tālāk. Pareizticībā lielus vīriešu klosterus pazīstam kā lavras, vientuļus klosterus vai celles kā pustiņas un skitus.

Vecticībnieki

Vecticībnieki savu baznīcu bieži sauc par Seno Pareizticīgo baznīcu. Viņu mācība balstās uz Svētajiem rakstiem, septiņu pasaules un deviņu vietējo koncilu lēmumiem, kā arī pašā vecticībā pieņemtām doktrīnām. Vecticībnieki iedalās šādos pamatvirzienos: bezpriesterība (беспоповщина) un priesterība (поповщина).

Pirmajam virzienam piederīgie vecticībnieki noliedz baznīcas hierarhiju, un viņiem nav garīdzniecības, tāpēc draudzes vadība tiek ievēlēta no laju vidus. Bezpriestera virziens garīdzniecības neesamību dogmatiski pamato ar to, ka apustuliskā tradīcija krievu baznīcā tika pārtraukta, līdz ar to nav iespējama kanoniski svētīga hierarhijas pārmantojamība. Tomēr bezpriesteru virziena vecticībniekiem ir savi garīgie tēvi. 17. gs. beigās radās vairāki bezpriesterības novirzieni. Lielākais no tiem – Pomoras baznīca, par kuras garīgajiem priekštečiem uzskata Ziemeļkrievijas Vigas upes klostera dibinātājus brāļus Deņisovus. Šis klosteris bija lielākais vecticības sekotāju garīgais centrs 17. gs. beigās – 18. gs. pirmajā pusē, tajā parādījās pirmais sistemātiskais vecticības dogmatiskās mācības izklāsts – 1723. gadā sarakstītas „Pomoras atbildes”, kuras arī mūsdienās tiek atzītas par vecticībnieku bezpriesteru virziena kanonisko autoritāti. Otrā virziena vecticībniekiem ir sava garīdzniecība, kas izveidojās 1846. gadā, kad vecticībā pārgāja metropolīts Ambrosijs. Tas notika Belaja Kriņica ciemā (Galīcijā), kas toreiz bija Austrijas sastāvā. No šī ciema vārda atvasināts arī nosaukums “Belokriņicas hierarhija”, ar ko apzīmē priesteriskās vecticības novirziena hierarhiju. Ne visi priesteriskie vecticībnieki atzina šo hierarhiju – citi atzina vienīgi pārbēgušos pareizticīgo garīdzniekus (tāpēc arī tika saukti par беглопоповцы) un tikai 1923. gadā, kad viņu pusē pārgāja arhibīskaps Nikola (Pozdņevs), viņi ieguva savu hierarhiju. 18. – 19. gs. vecticībā turpinās šķelšanās un izveidojas daudzi sīkāki novirzieni. Pēc 1905. gada vecticībniekiem bija atļauts atklāti sludināt savu ticību, taču tikai 2000. gadā Pareizticīgās baznīcas patriarhs Aleksijs II atzina par kļūdu pagātnē notikušās vecticībnieku vajāšanas.
Luterāņi

Luteriskā mācība izklāstīta vairākos dokumentos (tiek atzītas Apustuļu, Nīkajas, Atanāzija ticības apliecības, Augsburgas ticības apliecība, Augsburgas ticības apliecības apoloģija, Lutera Mazais un Lielais katehisms u. c.), kas apkopoti “Vienprātības grāmatā” (Liber Concordia, 1580. g.).

Luterismā ir saskatāmi trīs galvenie principi: 1) tikai [Svētie] Raksti (Sola Scriptura). 2) tikai ticība (Sola fides), 3) tikai žēlastība (Sola gratia). Nevis baznīcas tradīcijas, bet Bībele ir kristīgās dzīves pamats. Luters uzskatīja, ka Bībele ir jālasa, jāzina un jāvērtē katram personīgi. Luters pārtulkoja Bībeli vācu valodā, un arī citu tautu luterāņi veica Bībeles tulkojumus savās dzimtajās valodās.

Ticība luterismā ir vienīgais ceļš uz pestīšanu un atšķirībā no “labajiem darbiem” ar kuriem cilvēks cer tikt pestīts, tā galvenokārt izpaužas kā personīgs pārdzīvojums, reliģiskā pieredze un paļāvība Dievam. Tikai “taisnošana ticībā”, Dieva žēlastība var glābt cilvēku. Arī baznīcas darbība, tās “labie darbi” nespēj aizvietot ticību, un baznīca ar priesteru kārtu nevar būt starpniece starp Dievu un cilvēku. Luterismā baznīcai ir tikai evaņģēlija pasludināšanas funkcijas, un garīdznieki šeit vairs nav priesteri, bet mācītāji. Luters, noraidot pāvesta autoritāti ticības lietās, pasludināja, ka ikviens draudzes loceklis ir pats sev priesteris un personīgi atrodas Dieva priekšā.

Luterisms likvidēja katolicisma hierarhisko sistēmu, un par pamatvienību tika atzīta draudze, ko vada ievēlēta padome un mācītājs; vispār formāli vadītājs ir padomes priekšsēdētājs. Baznīcas pārvalda kāds ievēlēts augstāks orgāns ar ieceltu vai ievēlētu superintendantu, bīskapu vai arhibīskapu priekšgalā. Luteriskās baznīcas parasti ir veidojušās pēc nacionāli teritoriāla principa.

Baptisti

17. gs. daļa baptistu galvenokārt balstījās uz tradicionālo reformātu teoloģiju un sludināja iepriekšēju izredzētību, citi pieslējās reformātu teoloģijas atzaram, kas atzina cilvēka brīvo gribu – cilvēka ziņā ir pieņemt vai noraidīt kristietību, cilvēks var arī atkrist no ticības. Vēlāk šīs atšķirības izzuda (atskaitot reformētos baptistus, kuri arī mūsdienās ievēro reformātu teoloģijas sākotnējās nostādnes).

Pastāvot vietējo draudžu autonomijai vai pat neatkarībai, mūsdienās baptismā var sastapt gan liberālās, gan konservatīvās teoloģijas pārstāvjus. Baptisti par galveno autoritāti uzskata Bībeli un ticības apliecībām tradicionāli nav normatīva rakstura, lai gan tādas vēstures gaitā pieņemtas (1644. g. angļu partikulāro baptistu ticības apliecība, 1689. g. Londonas ticības apliecība, 1833. g. Ņūhempšīras ticības apliecība (ASV) u. c.) un dažas no tām gadu gaitā tikušas vairākkārt mainītas (ASV Dienvidu baptistu dokuments “Baptistu ticība un vēsts”, kas sākotnēji pieņemts 1925. g., rediģēts 1963., 1998. un 2000. g.) Baptismā būtiska ir cilvēka apzināta pievēršanās ticībai un ar to saistītās pozitīvas pārmaiņas cilvēka personībā (tas var būt gan ilgstošs process, gan spējš notikums, un tā apzīmēšanai paši baptisti bieži lieto jēdzienu “jaunpiedzimšana”). Atbilstoši šai izpratnei draudzi veido cilvēki, kas var apliecināt savu pārliecību un kuri pakļaujas draudzes disciplīnai.

Kā garīgos amatus baptisti parasti izdala atsevišķi mācītāja un diakona amatu, lai gan ir baptistu savienības, kas ievēro senākām konfesijām raksturīgo trīsdaļīgo garīgo amatu iedalījumu (diakons – mācītājs – bīskaps), un dažās atsevišķi tiek nodalīts draudzes vecaja amats (piemēram, angļu reformēto baptistu draudzēs ir vairāki vecaji). Baptisti kā protestanti atzīst vispārējo priesterību, uzskatot, ka visu cilvēku darbošanās draudzē ir vienādi nozīmīga. Baptisti tic, ka katra vietējā draudze ir vispārējās kristīgās draudzes (Baznīcas) daļa.

Vasarssvētku draudzes

Pentakosti lielākoties pieņem gandrīz visas kristiešu sludinātās doktrīnas. Vienīgi neliela daļa pentakostu noraida tradicionālo Trīsvienības doktrīnu. Pentakostu teoloģijā galvenokārt tiek akcentēta Dieva tieša un redzama darbība cilvēkā un kristiešu kopienā, un šīs mācības pamatojumam izmantots Bībeles stāsts par Svētā Gara atklāšanos Vasarsvētkos. Tā kā pentakosti lielu nozīmi piešķir Vasarsvētkiem, šī kristietības novirziena piekritējus dažkārt sauc par piecdesmitniekiem (jo Vasarsvētkus svin 50 dienā pēc Lieldienām). Dieva nepastarpinātai aktivitātei tiek meklēti pierādījumi (pašu pentakostu leksikā tā ir zīme), kuru vairākums pentakostu rod neartikulētās skaņās, kuras cilvēks izsaka ekstātiska pārdzīvojuma laikā (paši pentakosti to uzskata par dievišķu valodu, kas dota kaut uz īsu brīdi; sākumā tika uzskatīts, ka Dievs dod spēju runāt svešā valodā, kuru konkrētais cilvēks līdz tam nav mācījies). Minētais pārdzīvojums tiek dēvēts par Svētā Gara kristību. Līdztekus tam, pentakosti akcentē pārmaiņas, kas pēc šāda pārdzīvojuma notiek cilvēka dzīvesveidā un raksturā.

Tā kā daudzi pentakostisma novirzieni cēlušies no metodisma, tad viņi savā teoloģijā balstās uz holandiešu reformātu teologa Armīnija uzskatiem un māca, ka cilvēks ir apveltīts ar brīvu gribu pieņemt vai noraidīt Dieva žēlastību. Taču daļa pentakostu ir ietekmējušies no tradicionālās reformātu teoloģijas. Daudzi pentakosti tic, ka ir grēki, kas netiek piedoti – tie saistīti ar Svētā Gara dāvanu noraidīšanu vai to pierakstīšanu velnam (to pagātnē bieži darījuši pentakostu oponenti).

Mūsdienās daudzi pentakosti pasaulē mācās starpkonfesionālās vai citu konfesiju mācību iestādēs, un tāpēc kopumā tos ietekmē konservatīvajā anglosakšu protestantismā valdošās tendences, piemēram, akcents uz Bībeles tekstu nemaldību.

Septītās dienas adventisti

Kā rāda nosaukums, septītās dienas adventisti uzsver divas atziņas: 1) sabata svinēšanu (septītā diena pēc jūdu kalendāra, sestā – pēc Rietumu pasaulē lietotā kalendāra) un 2) Kristus drīzu atkalatnākšanu (latīņu val. adventus – atnākt). Tāpat kā citi protestanti, arī adventisti par savas ticības pamatu uzskata Bībeli. Pēcnāves stāvokli adventisti raksturo kā miegu. Viņi uzskata, ka pēc Kristus atkalatnākšanas (pēc globāla ciešanu un vajāšanu laika) notiks visu no radīšanas brīža mirušo taisnīgo cilvēku augšāmcelšanās. Netaisnīgie nevis uz mūžīgiem laikiem nonāks ellē, bet tiks iznīcināti. Akcentējot Bībeles mācību par cilvēku kā Dieva templi, septītās dienas adventisti sludina veselīgu dzīvesveidu – atturēšanos no alkohola, tabakas un narkotiku lietošanas, kā arī Vecajā Derībā minēto noteiktu pārtikas veidu lietošanas aizliegumu (piem., neēd cūkgaļu). Daudzi adventisti ir veģetārieši.

1980. gadā ģenerālā konference pieņēma 28 adventisma pamatatziņas (papildinātas 2005. g.). Adventistu galvenais teoloģiskās pētniecības centrs ir 1975. gadā dibinātais Biblical Research Institute Silverspringā (ASV), kas publicē grāmatas un rīko konferences.

Metodisti

Dž. Veslijs savu pārliecību formulēja divdesmit piecos paragrāfos, kurus izveidoja, pielāgojot metodisma vajadzībām anglikāņu ticības apliecību “Trīsdesmit deviņi artikuli”. Pirmie metodisti, vēršoties pret formālismu, kas, viņuprāt, tolaik valdīja anglikānismā, sludināšanā akcentēja dažādas tēmas: pestīšana, jaunpiedzimšana, taisnošana ticībā, svēttapšana. Dž. Veslijs ietekmējās no brāļu draudžu teoloģijas un no holandiešu reformātu teologa Jākoba Armīnija uzskatiem. J. Armīnijs (1560–1609) mācīja, ka cilvēks var pretoties Dieva žēlastībai un to noraidīt. Viņš arī uzskatīja, ka Kristus mira par visiem cilvēkiem, ne tikai par izredzētajiem. Daļa metodistu palika uzticīgi reformatora Kalvina mācībai un atšķēlās no pārējiem metodistiem (Velsā kalvinistiskie metodisti 1823. gadā izveidoja atsevišķu baznīcu – Velsas presbiteriāņu baznīcu). Vēsturiski metodismā uzsvars likts uz cilvēka personiskās dzīves pilnveidošanos atbilstoši kristietības normām (šis process tiek apzīmēts ar jēdzienu “svēttapšana”). Metodisma pamatidejas izteiktas oficiālajā simbolā – krusts (atgādina par Kristus nāvi), kuru apvij uguns liesma, kas simbolizē Svēto Garu. Metodisti uzskata, ka viņu pārliecības pamatā ir Bībele, saprāts, baznīcas tradīcija, pieredze. Svarīga vieta metodismā ir mācībai par praktisko kristietību, par vajadzību dzīvē aktīvi iemiesot ticības atziņas. Tas stimulējis ne tikai misionārismu, bet arī sociālo aktivitāti, kas Anglijā 19. gs. izpaudās kā metodistu līdzdarbība arodbiedrību kustībā. Metodisti sludina mācību par Svētā Gara liecību – tās pamatā ir uzskats, ka Dievs ticīgajam sniedz iekšēju drošību par to, ka viņš pieder Dievam.

Anglikāņi

Anglikānisms veidojās kā vidusceļš starp Romas katoļu un reformātu tradīcijām. Līdztekus Bībelei liela nozīme anglikānismā ierādīta baznīcas tradīcijai. Anglikānismā saglabāts episkopālisms (bīskapa amats), lai gan daļa anglikāņu teologu (puritāņi) nav atbalstījuši šīs institūcijas ieviešanu. Anglikānisms mūsdienās strikti nereglamentē un necenzē teologu publiski paustos uzskatus, tāpēc tajā sastopami ļoti atšķirīgi viedokļi.

Pasaules anglikāņu saime vieno gan konservatīvās (evaņģēliskas) anglikāņu baznīcas Austrumāfrikā, gan anglokatoļu tradīcijā ievirzītās baznīcas Dienvidāfrikas anglikāņu provincē, gan liberāli orientētas episkopāļu diecēzes ASV. Pašā Lielbritānijā līdztekus anglokatoļu draudzēm vienā pilsētā bieži vien darbojas gan harismātiskas, gan liberālas, gan evaņģēlisko anglikāņu draudzes. Līdzās teologiem, kuri par normatīvu dokumentu uzskata „Trīsdesmit deviņus artikulus” (16. gs.) darbojas arī teologi, kuri prasa tradicionālo doktrīnu revīziju. Anglikāņi ir aktīvi iesaistījušies ekumeniskajā dialogā. To stimulē gadsimtu gaitā anglikāņu aizstāvētais via media – vidusceļš starp Romu (katoļu baznīcu) un Ženēvu (reformātu tradīciju). Daudzi anglikāņi par savas identitātes teoloģisku kopsavilkumu uzskata Čikāgas – Lambetas kvadrilaterālu (amerikāņu episkopāļu 1886. g. Čikāgā pieņemta rezolūcija un 1888. gada Trešās Lambetas konferences rezolūcija) – četrus doktrinārus stūrakmeņus – Svētie Raksti kā autoritāte, kas satur visu pestīšanai nepieciešamo, vēsturiskās ticības apliecības (īpaši Apustuļu un Nīkajas), kristība un Svētais vakarēdiens kā galvenie sakramenti, vēsturiskais episkopāts.

Senā kristietība

Tāpat kā visas citas pasaules reliģijas arī kristietība sākotnēji bija Austrumu reliģija, kura tomēr jau pašos iesākumos orientējās uz Rietumiem (Romu, Grieķiju) un atstāja būtisku ietekmi uz Rietumu kultūru.

Jēzus Kristus, augstākā gara iedvesmots un savas misijas vadīts, iestājās par visu cilvēku ideāliem. Viņš bija slepenas mācības meistars un tādējādi esības dziļākās būtības pazinējs. Gandrīz 2000 gadu veci rakstu tīstokļi, kas atrasti Kumrānā, Palestīnā pie Nāves jūras, reliģijas pētniekiem ļauj secināt, ka Jēzus tāpat kā Jānis pirms Kristus laika bijis tā sauktās esenu brālības pārstāvis un zinātājs, tātad – ezotēriķis.

Esenu ebreju sekta darbojās pirms vairāk nekā 2000 gadiem Palestīnā. Šīs brālības dzīve un mācība iedvesmojās un bija piepildīta ar domām un idejām, ko mēs saucam par seno kristietību un kam ir pārsteidzoša līdzība ar Austrumu augstajām reliģijām. Katru dienu vairākkārtēja meditācija (lūgšana), fiziskās nodarbes un elpošanas vingrinājumi, rituāla apmazgāšanās, parasti veģetārs ēdiens, vienkārša, dabas ritma vadīta dzīve, tuvāko mīlestība, zināšanas par dabas dziedinošo spēku, Dieva respektēšana, intuitīva Visuma likumu izpratne un svēto rakstu lasīšana liecina par garīgi augsti attīstītu cilvēku grupu ar lielu ētisku apziņu.

Eseni bija izslavināti kā dziednieki un gudrie. Savos tālajos ceļojumos viņi nokļuva līdz pat Indijai, kur, iespējams, sastapās ar hinduismu un budismu. Esenu mācības pamatlīnijas atrodamas arī seno ēģiptiešu mācībā, Tibetā un Ķīnā, Persijā un arī Grieķijā, arī slepenajās brālībās Rietumu kultūrā – pie templiešiem, rozenkreiceriem, brīvmūrniekiem, kabalistiem un, protams, kristiešiem. Jēzus šīs mācības kodolu tās patiesākajā formā interpretēja savās slavenajās Kalna sprediķa svētībās.

Esenu mācības galvenā ideja ir “viens likums” – visu likumu kopums, kas aptver visas dzīvības formas, kā arī visa pastāvošā pieredzi un arī Visumu. Katrs cilvēks ir šīs vienības sastāvdaļa. Vienība ir daba, augstākā inteliģence, nebeidzams viedums, mūžīgā gaisma, likums, Dievs. Šis likums aptver visu, kas Universā pastāv. Viss notiekošais, visas radības, viss, kas pastāv gan garīgi, gan materiāli. Tas ir viss, kas pastāv matērijā, enerģijās un spēkos, apziņā un zināšanās, domās, izjūtās, visā, kas eksistē. Tik lielā mērā, cik cilvēks to apzināsies, paaugstināsies arī viņa dzīves kvalitāte. Tas ataino to, ko saprotam ar jēdzienu “garīgā attīstība” – sava iekšējā tīrā gara apzināšana, saprašana un atklāsme.

Te redzams, ka visām mistikas tradīcijām un mācībām ir viens un tas pats avots, tām ir viena un tā pati izcelsme. Senākie šīs mācības fragmenti atrodami gadu tūkstošus vecajos šumeru ķīļraksta tekstos. Šie 1945. gadā Augšēģiptē (Nag-Hammadi) atrastie raksti sniedza tālākus senās kristietības skaidrojumus, kā arī dokumentēja universālās vienības – visu mistikas tradīciju garīgos pirmavotus. Nag-Hammadi atradumi aizved pie pirmsākumiem, pie Kristus mācības patiesās būtības, kad Austrumi un Rietumi vēl bija vienoti.

Atziņas par esības dziļākajiem noslēpumiem mutiski un ar meditācijas vingrinājumu palīdzību tālāk tika nodotas tikai nelielam tā saucamās mistērijas skolas izredzēto pārstāvju lokam. Ceļš uz gaismu ved caur sevis izzināšanu un sevis apzināšanu, caur sapratni, ka Visums ir visas pretišķības likvidējoša vienība, “unio mystica” (mistiskā savienošanās). Visi izredzētie atbilstoši viņu kultūras pieredzei ir iemantojuši slepenās zināšanas par to, “kas satur kopā pasauli” un kāds ceļš ved pie šīm zināšanām. Jēzus to pasaka Toma evaņģēlijā ar šādiem vārdiem:

Viens likums
Likums ir ierakstīts visā dzīvajā –
To var saskatīt zālē un kokos,
Upēs un kalnos, debesu putnos,
Meža radībās, jūras zivīs,
Bet vispirms jūs to atradīsiet paši sevī.

Esenu “viens likums”
Informācija sagatavota, izmantojot Rolfa Herkerta grāmatu „Mazā jogas un meditācijas grāmata”, izdota Jāņa Rozes apgādā 2008. gadā un www.bibelesbiedriba.lv/religiju-enciklopedija/jrk.html

Uz augšu