KRISTIETĪBAS ĒTIKA 29.04.2016

Aplūkosim kristietības ētiku, kuras pamatlicējs bija Jēzus Kristus.

Nerunāsim par šī diženā Gara biogrāfijas datiem un citiem viņa dzīves notikumiem. Par tiem var izlasīt interneta vietnē “Sirius” sadaļā “Par Dievišķajiem Valdoņiem“. Mēs veltīsim uzmanību Viņa Mācības būtībai. Vēl un vēl reizi centīsimies saprast un ar visu sirdi izjust tās Dievišķās Patiesības aprises, ko Jēzus atnesa cilvēcei Zivju laikmeta sākumā, kura Hierarhs Viņš bija. Tāpēc Jēzus ielika Mācības pamatus (tās jaunās šķautnes), kas cilvēcei bija jāapgūst un jāparāda tuvākajos 2000 gados.

Mēģināsim arī saprast, ko jaunu Jēzus atnesa jaunās tūkstošgades sākumā Gudrības Valdoņu Mācībā ar sūtnes Tatjanas Mikušinas starpniecību.

Mēs katrs varam šīs Gudrības pērles tagad izmantot savā dzīvē.

Par Dieva valstību

Kristus Mācības jēga ir pavēstīt ļaudīm, ka Dieva valstība ir tuvu, un parādīt, kas jādara, lai to sasniegtu. Jēzus saka: “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.” (Mateja ev. 4:17). Šajos vārdos ir:

– vēsts par Dieva valstību kā cilvēka dzīves augstāko mērķi;

– vēsts par cilvēka glābiņu un atkalapvienošanos ar Dievu caur grēku nožēlu.

No cilvēka tiek prasīts apzināties, ka visi zemes mērķi un centieni ir otršķirīgi, nebūtiski. “…kas pie cilvēkiem ir augsts, Dieva acīs ir negantība.” (Lūkas ev. 16:15). Jo mazāk cilvēks tiecas iegūt šeit, uz zemes, jo vairāk viņš iegūs tur, Debesīs. Jo mazāk viņš ir piesaistījies materiālajam, jo vairāk viņš domā par garīgo. Pēdējie zemes pasaulē būs pirmie Debesīs, bet pirmie šeit būs pēdējie tur. ” kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts.” (Mateja ev. 23:12).

Cilvēki rūpējas par materiālo, par dienišķo maizi, lai atvairītu savas ciešanas, nesaprotot, ka tieši te arī slēpjas ciešanu cēlonis. Jēzus aicina cilvēkus izprast savu bēdīgo pieredzi. Tūkstošiem gadu cilvēki ir norūpējušies par to, ko viņi ēdīs, ko dzers, kā apģērbsies. Bet viņiem nepietiek ne viena, ne otra, ne trešā. Ir tikai nemitīgas mokas un nebeidzami konflikti. Vai tas nav tāpēc, ka ļaudis nerūpējas par to, par ko viņiem vajadzētu rūpēties, ka sajaukuši galveno ar otršķirīgo? Jēzus piedāvā citu dzīves programmu: “ Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja ev. 6:33).

Ko par Dieva valstību stāsta mūsu laika Vēstījumi?

2005. gada 21. marta vēstījumā Jēzus runā par to, ka Dieva valstība nav kaut kur zemes malā un nekur nav jābrauc to meklēt, jo ieeja tajā ir “jūsu sirdīs”. Jēzus sniedz konkrētus ieteikumus, kā sasniegt Dieva valstību:

“Dieva Valstība ir jūsu apziņas stāvoklis. Kad jūs sasniedzat noteiktu savas apziņas attīstības līmeni, jūs gūstat pieeju šai Dieva Valstībai.”

<…>

jūsos ir kaut kas, kas nav no Gaismas, kaut kas,  kas traucē jums atrast stāvokli, kas raksturīgs jūsu patiesajai – Gaismas, Uguns, Liesmas dabai.

Padomājiet, kas jums traucē? Kas jūsos nav no Gaismas? Nevajag uzreiz censties atbrīvoties no visām savām nepilnībām. Atrodiet vienu no savām īpašībām, kas pēc jūsu domām visvairāk traucē jums izpaust jūsu patieso dabu. Ja jūs nezināt, kas tā ir par īpašību, meditējiet uz mani, lūdziet mani, un es pateikšu jums, kas tā ir par īpašību. Tā parādīsies jūsu dzīvē un jūs vēlēsieties atbrīvoties no tās.

Jums jāvēlas atbrīvoties no šīs īpašības vai kaitīga ieraduma tik dedzīgi, ka jūs pastāvīgi savās lūgšanās lūgsiet mani, lai es atbrīvoju jūs no šīs īpašības, lai es palīdzu jums pārvarēt šo jūsu nepilnību.

Jūs varat vienkārši palūgt, jūs varat lasīt lūgšanas. Un pienāks diena, kad jūs pilnībā atbrīvosieties no šīs īpašības vai ieraduma. Tad ņemiet nākamo nepilnību.

Atdodiet man visas savas nepilnības. Lūdziet mani, es ņemšu tās visas.

Un nebūs jūsos vairs nekā, kas jums kavēs ieraudzīt mani, kad es stāvu jūsu priekšā. Man atliks tikai ņemt jūs aiz rokas un ievest pa to slepeno eju Dieva Valstībā, kas paslēpta jūsu sirds slepenajā mājoklī.”

Jēzus vienmēr ir ar mums, mēs Viņu neredzam mūsu nepilnību dēļ. Lūk, šim darbam – atbrīvoties no trūkumiem un kaitīgiem ieradumiem (ne uzreiz, bet pakāpeniski) Jēzus mūs aicina veltīt savu laiku un uzmanību.

Kādu pirmo soli Jēzus mums iesaka? “Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.”

Kādi dārgumi tiek augstu vērtēti Debesu valstībā, un kas cilvēkam jādara, lai atkal apvienotos ar Dievu?

Viss, par ko runā Jēzus, atbildot uz šo jautājumu (neatkarīgi no tā, vai Viņš to teicis pirms 2000 vai pirms 2 gadiem), visam pamatā ir lielās Mīlestības jūtas.

Par Mīlestību

Vispirms tā ir Mīlestība pret mūsu Debesu Tēvu.

Vajag pieņemt Dieva Tēva vadošo gribu. Kas ir dēla tikums? Paklausība un mīlestība pret tēvu. Nevis tā, kā es gribu, bet tā, kā tu gribi, Tēvs – šis bija Jēzus pastāvīgais un galvenais motīvs. Pat visgrūtākā pārbaudījuma priekšā, pirms šausmīgā nāves soda viņš atrod sevī spēku teikt: “… ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas ev. 22:42).

Atcerēsimies, ka uz jautājumu, kurš bauslis ir augstākais bauslībā, Jēzus atbildēja:

“Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta: šis ir augstākais un pirmais bauslis; otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja ev. 22: 37-39).

Jēzus formulē ne tikai vienkārši bausli, bet visaugstāko bausli, baušļu bausli, mūžīgās dzīvības pirmpamatu. Viņš formulē tikumisko likumu, kam nav izņēmumu, jo jebkurš izņēmums no tā ir degradācija ļaunumā.

Savu attieksmi pret Dievu cilvēks var parādīt ar brālīgu attieksmi pret tuvākajiem, darbos atzīstot, ka līdzcilvēki ir tādi paši Dieva bērni kā viņš pats. Cilvēks mīl Dievu caur saviem tuvākajiem.

Pēdējā pamācība, ko Jēzus pirms savas nāves devis tuvākajiem mācekļiem, ir norādījums mīlēt citam citu. Tikai un vienīgi tā ir jaunās dzīves pazīme un tai ir jāatšķir viņus no visiem citiem. “No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa ev. 13:35). Cilvēki apvienojas cits ar citu Kristū ar mīlestību, bet nevis ar īpašiem apģērbiem, rituāliem vai citām dievticības zīmēm. Mīlestība ir gan Dievišķā pilnība, gan ceļš uz to.

Kā vēl izpaužas Mīlestība? Mīlestība ir pazemīga. Tā ir kalpošana citiem cilvēkiem. Kā vienmēr Jēzus to parādīja darbos.

Pirms pēdējiem Lieldienu svētkiem, zinādams, ka pienākusi viņa nāves stunda, Jēzus sāka mazgāt kājas saviem mācekļiem un slaucīt tās ar dvieli. Viņa mācekļi bija ļoti apmulsuši. Pēteris satraukumā iesaucas: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” (Jāņa ev. 13:6).Jēzus turpina iesākto, visu citu starpā mazgā kājas arī Jūdam Iskariotam, jau zinādams, ka tas viņu nodos. Visu pabeidzis, viņš paskaidro izbrīnītajiem mācekļiem tā jēgu, ko viņš bija darījis: “Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” (Jāņa ev. 13: 14-15).

Par ko Jēzus runā? Par to, ka jelkāda pārākuma sajūta pār citiem ir mīlestībai naidīga. Lai tādu sajūtu bloķētu, ir jānoliek sevi zemāk par citiem. Tikai tad var sasniegt tik grūto un brāļu starpā nepieciešamo pretmīlestību. Mācekļiem, kas savā starpā sprieda par to, kurš no viņiem ir lielāks, Jēzus teica: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” (Marka ev. 9:35).

Cilvēka pazemīgu attieksmi pret citiem cilvēkiem māca bauslis “netiesājiet citus”, ko Jēzus ievēroja vienmēr. Atcerēsimies stāstu par sievieti, kas tikusi pieķerta laulības pārkāpšanā. Tora tādos gadījumos paredz nāves sodu, nomētājot ar akmeņiem. Jēzus, kas tajā brīdī rakstīja ar pirkstu smiltīs, uz rakstu mācītāju jautājumiem atbildēja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jāņa ev. 8:7) Un atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs. Apkārtējie cits pēc cita aizgāja, jo sirdsapziņa nevienam nebija tīra. Jēzus palika viens ar grēcinieci un jautāja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?” Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!” (Jāņa ev. 8: 10-11).

Brālim nav ļauts tiesāt brāli. Tā ir Dieva Tēva kompetence. Cilvēkam, kas atļaujas spriest tiesu par cita cilvēka morāli, tādas tiesības ir tikai tad, ja viņš pats ir bez grēka. Taču, būdams cilvēks, viņš nevar būt bezgrēcīgs. Uzskatīdams sevi par bezgrēcīgu, viņš pieļauj tādu grēku, ko sauc par augstprātību, pašapmierinātību, nostāda sevi augstāk par citu cilvēku un ar to pašu nonāk ārpus mīlestības garīgās telpas.

Īstā cilvēka mīlestības pārbaude ir viņa attieksme pret ienaidniekiem. Šajā jautājumā Jēzus izdarīja īstu revolūciju. “mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. (Lūkas ev. 6:27, 28).

Mīlēt ienaidnieku nozīmē piedot viņam iepriekšējos ļaunos darbus un tā novākt šķēršļus viņa ceļā un savā ceļā, radīt pamatu cilvēciskai vienotībai.

Iemīļotā Jēzus 2005. gada 5. jūnija vēstījumā postulāts “mīliet savus ienaidniekus” iegūst paplašinātu izpratni:

“Jums ir jāmīl jūsu ienaidnieki. Jums ir jāsvēta jūsu ienaidnieki. Jūsu ienaidnieki dod jums iespēju norēķināties par jūsu karmiskajiem parādiem, un jūsu ienaidnieki dod jums iespēju saņemt mācību stundu un nokārtot testu. Es zinu, ka daudzās situācijās jums būs grūti ar pazemību un pateicību pieņemt visus pārmetumus, uzbrukumus un draudus, kas vērsti pret jums. Bet jums ir jāiemācās pieņemt visu, kas jums lemts, ar pazemību un padevību. Jūs paši un tikai jūs paši izlemjat, kādā mērā jūs varat sevi aizstāvēt ar jūsu varas orgānu un to struktūru palīdzību, kam ir pienākums izšķirt strīdus konflikta situācijās. Tomēr jums ir jāiemācās neizjust nekādas negatīvas jūtas pret saviem ienaidniekiem. Cilvēki, kas jums uzbrūk, kas jums dara pāri, apvaino jūs, pazemo jūs, savā būtībā ir nelaimīgi.

Cilvēks, kura sirdī mājo Dievs, nekad neatļausies darīt ļaunu otram cilvēkam.

Tādēļ viss, ko jūs varat darīt, kad jums uzbrūk jūsu ienaidnieki, ir piedot tiem un lūgties par viņiem. Jo viņi nezina, ko tie dara. Tumsas spēki ir aptumšojuši un dažkārt pilnībā sagrābuši viņu apziņu, un viņi patiešām neapzinās, ko dara.

Tikai cilvēks, kas ir tumsības apēnots, var dot iespēju tumsas spēkiem darboties caur sevi un veikt nosodāmas darbības un darīt ļaunu svētiem nevainīgajiem.

Mēdz būt tā, ka Dievs izvēlas jūs, lai jūs izsauktu uguni uz sevi un kļūtu par mērķi tumsas spēkiem, kas darbojas caur citiem cilvēkiem un izmanto viņus uzbrukumiem un nikniem triecieniem. Dievs izvēlējās jūs, lai dotu jums testu un vienlaikus dotu iespēju izpausties tiem spēkiem, kas šajā situācijā norauj savas liekulības un dievbijības maskas un atklāj savus zvēra zobus.

Uzticiet sevi Dieva gādībai. Dievs rūpējas par visām savām avīm. Esiet gatavi upurēt savu miesu, bet saglabāt savu dvēseli. Patiesība vienmēr ir tur, kur šīs pasaules netikumu vidū ir viscildenākās jūtas. Atcerieties, ka jūs esat atbildīgi tikai par sevi, par savām reakcijām. Lai cik netaisnīga jums nešķistu citu cilvēku izturēšanās pret jums, piedodiet viņiem.

Mīliet savus ienaidniekus. Jo tikai jūsu mīlestība un aizstāvība dažkārt spēj izglābt dzīvību tām dvēselēm, kas ir gara tumsības apsēstas un nezina, ko dara.

Jūsu lūgšana par jūsu ienaidniekiem dažreiz ļauj apturēt Dievišķās tiesas roku un dot šai dvēselei vēl vienu iespēju turpināt Dzīvi.”

Žēlsirdība ir vēl viena Mīlestības īpašība. Žēlsirdībai un Mīlestībai nav robežu. Pēteris jautāja Jēzum, cik reižu cilvēkam ir jāpiedod savam brālim, kas pret viņu ir grēkojis, – vai septiņas reizes? Jēzus atbildēja: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja ev. 18:22), tātad – īstenībā neskaitot, cik reižu.

Jēzus Mācība paredz cilvēkiem lielu izvēles brīvību. Jēzus saviem mācekļiem neuzstāda nekādas konkrētas prasības: neaizliedz ēst cūkgaļu kā Mozus vai Muhameds, nenosaka triju gadu ilgas sēras vecāku dēļ kā Konfūcijs, neliek ievērot personības pilnveidošanās shēmu kā Buda. Jēzus aprobežojas ar vispārīgā Mīlestības likuma formulēšanu, kas norāda tikai ceļa virzienu. Bet pats ceļš, konkrētas normas un rīcība, kas šo ceļu izveido, ir pašu cilvēku ziņā. Taču pats Mīlestības likums nav nekas cits kā prasība, lai cilvēki darbotos kā dievi (“esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”, “esiet kā Dievi”). Te arī ir izvēles brīvība pirmām kārtām starp dzīvību un nāvi, labo un ļauno.

Jēzus piešķīra jaunu jēgu senajai gudrībai

Jēzus ne vienu vien reizi teica, ka viņš nav nācis “atmest bauslību vai praviešus”. Viņš labi zināja svētās grāmatas un jūdaisma teikas. Viņš nāca piepildīt vecās, visiem labi zināmās lietas ar jaunu jēgu.

Vispilnīgāk tas ir ietverts Kalna sprediķī, arī piektajā nodaļā (21-48), kur ir runa par desmit Mozus baušļiem. Šajā daļā Jēzus runā pretstatos: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem sacīts… , bet Es jums saku…”

Vecajiem sacīts: tev nebūs nokaut. Bet Jēzus pievieno: nedusmojies uz savu brāli. Ja cilvēks, kas ir atnesis dāvanu upurim uz altāra, atceras, ka kāds no viņa brāļiem ir uz viņu dusmīgs, tad viņam jāatstāj sava dāvana turpat altāra priekšā un jāiet vispirms izlīgt ar savu brāli. Jo upura dāvanu nešana tikai tālab ir, lai starp cilvēkiem (brāļiem) būtu miers.

Vecajiem ir teikts: nepārkāp laulību. Bet Jēzus saka: pat neskaties nekad uz sievieti ar iekāri, tātad nepārkāp laulību pat domās, pat savā sirdī .

Vecajiem teikts: nelauz zvērestu. Bet Jēzus saka, ka vispār nevajag zvērēt. Pietiek, ja pasaki: jā vai nē.

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru.” (Mateja ev. 5:38, 39). Kad cilvēki dažādi saprot labo un ļauno un viņi ir dažādās barikāžu pusēs, tad nav cita ceļa, kā atjaunot mieru un brālīgas attiecības starp viņiem, kā tikai noteikta un pilnīga atteikšanās no vardarbības. Kā piemērs te var būt Mahatmas Gandija nevardarbīga cīņas metode par dzimtenes brīvību. Gandijs bija ahimsas – atteikšanās no vardarbības piekritējs. Reliģiskais pienākums neļāva viņam ņemt rokās ieroci. Šī metode nesa labus augļus.

Beidzot vēl kāds pretnostatījums ir saistīts ar bausli: “Mīliet savus ienaidniekus”, kas aizstāj seno gudrību, kas liek mīlēt tuvāko un ienīst ienaidnieku.

Tātad iznāk, ka senajo gudrība, kas stingri fiksēja uzvedības ierobežojumus noteiktos apstākļos, ir tikai atsevišķs gadījums no vispārīgā Mīlestības likuma, Mīlestības un cilvēku brālīgas vienotības likuma, ko pasaulei atnesa Jēzus.

Jēzus par Karmas likumu un Reinkarnācijas likumu

Protams, Jēzus zināja par Karmas un Reinkarnācijas likumiem.

Savā 2013. gada 27. jūnija vēstījumā Mīļotais Jēzus ir teicis, ka Pārdzimšanas likums sākotnēji ir bijis Viņa Mācībā:

“Daudzas Mācības tēzes, ko es devu saviem mācekļiem manas dzīves laikā, vēlāk tika daudzējādi pārmainītas un dažkārt nedaudz izkropļotas, bet dažkārt tik kardināli mainītas, ka ieguva pat pilnīgi pretēju skanējumu. Vainīgi pie tā ir ne tik daudz paši mani mācekļi, cik tā gara tumsība, kas toreiz dominēja uz Zemes un diemžēl joprojām dominē arī jūsu dienās.

Bija vajadzīgi 2000 gadu, lai cilvēki uz Zemes, kuri sevi sauc par kristiešiem, kaut vai kādā savā, lai arī vēl nelielā daļā, sāktu pieņemt manu Mācību par reinkarnāciju un manu Mācību par Karmas Likumu.

Ja jūs bez aizspriedumiem pārlasīsiet pat tikai tos Evaņģēlija tekstus, kas nonākuši līdz jums, tad jūs atklāsiet, ka gan te, gan tur izklaidus ir mājieni par šīm kardinālajām Mācībām. Tas ir saprotams katram, kas lasa tekstu nevis caur ārējās apziņas prizmu, bet ar visu savu sirdi.”

Pēc būtības Jēzus apliecināja Pārdzimšanas likumu, teikdams: ” kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā – mūžīgu dzīvību. Bet daudzi, kas pirmie, būs pēdējie, un pēdējie būs pirmie.” (Marka ev. 10:30, 31).

Par Pārdzimšanas likumu vēsta arī vārdi no Jāņa evaņģēlija: “Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis? Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” (Jāņa ev. 8:57, 58).

Mateja evaņģēlijā ir šie vārdi: “Un Viņa mācekļi Tam jautāja, sacīdami: “Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Ēlijam jānāk papriekš?” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Ēlija gan nāk un visu atkal sataisīs. Bet Es jums saku: Ēlija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja.” (Mateja ev. 17:10-12). “Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.” (Mateja ev. 11:14). Tā pats Jēzus apliecināja, ka Jānis Kristītājs ir Ēlijas iemiesojums.

Zinādams Karmas likumu, Jēzus Kristus mācīja atbildību par savu rīcību. ” Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.”(Mateja ev. 12:36). “…noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā.” (Mateja ev. 5:24, 25). “…ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” (Mateja ev. 16:19).

Būdams Iesvētītais, Jēzus zināja, ka Karmas jeb Atmaksas likums cilvēkiem atmaksā ne tikai par darbiem, bet arī par vēlmēm un domām, tāpēc skatīšanās uz sievieti ar iekāri jau ir sodāma. Izvairīties no soda nav iespējams. Ja nav redzamo liecinieku, ir neredzamais liecinieks – Karmas likums.

“Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.” (Lūkas ev. 12:2).

Tāpēc Kristus brīdināja līdzcilvēkus rīkoties un domāt taisnīgi. “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.” (Mateja ev. 7:12). Šajā izteicienā mēs pazīstam tikumības Zelta likumu, kas ir katrā patiesā mācībā vai reliģijā.

Kristus tikumiskie baušļi ir šie (pievienoti arī tie, kas šajā lekcijā vēl nav minēti):

– esiet pilnīgi kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs;

– ne mana griba, bet Tava (Tēva) griba lai notiek;

– mīli Dievu Kungu ar visu savu sirdi un dvēseli un visu savu prātu;

– mīli savu tuvāko kā sevi pašu;

– nekrājiet sev dārgumus uz zemes, krājiet tos Debesīs;

-netiesājiet un netapsiet tiesāti;

– mīliet savus ienaidniekus;

– piedodiet cilvēkiem viņu apgrēcību;

– lūdzieties nošķirtībā;

– priecājieties. Neesiet grūtsirdīgi.

Mūsdienu vēstījumos Jēzus dod Mācību, kurā atklājas jauni Patiesības aspekti: Mācību par dziedināšanu, Mācību par īstu ticību, Mācību par laikmetu maiņu, Rožu Ceļa būtību u.c. Katra no šīm Mācībām ir nenovērtējama, turpmāk tās varēsim iztirzāt sīkāk.

Katrs vēstījums ir dots ar bezgalīgu Mīlestību pret mums!

Mīļotais Jēzus joprojām vēlas palīdzēt mums katram.

Lekciju sagatavojusi J. Iļjina

No krievu valodas tulkojusi Lauma Ērgle

http://sirius-riga.lv/