Kur ir patiesā realitāte? 19.10.2021

Šajā neparastajā pandēmijas laikā daudzi cilvēki ir aizdomājušies, kas tad ir dzīve, kas ir realitāte un kas ir ilūzija? Lielo Skolotāju Mācībās ir teikts, ka mēs dzīvojam ilūzijā, ka patiesā realitātē cilvēks nonāk pēc fiziskā ķermeņa nāves. Tomēr ļoti daudziem šie vārdi nešķiet ticami vai šķiet nesaprotami, jo dzīve šķiet tik reāla, kā gan uz dzīvi var skatīties kā uz ilūziju?

Mani personīgi ļoti uzrunāja Krievijā ļoti populāras dziedātājas Maksima intervijā teiktie vārdi pēc tam, kad viņa bija atgriezusies pie samaņas no komas stāvokļa, kurā atradās vairāk kā mēnesi. Informācijai Maksima saslima ar COVID-19 vīrusu un bija ļoti smagā formā, viņai divas reizes apstājās sirds, bet pateicoties medicīnas iespējām un cilvēku lūgšanām par viņu, viņa izdzīvoja.

Maksima intervijā teica, ka tagad viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves nekas nebeidzas. Viņa pēc piedzīvotā saprata, ka tā dzīve, ko mēs uzskatām par realitāti ir mazāk reāla nekā dzīve pēc fiziskā ķermeņa nāves.

Maksimas vārdi tikai apliecina, ka patiesībā to, ko mēs uzskatām par realitāti, ir ilūzija jeb milzīga dzīves izrāde, kur katrs mēs spēlējam savu lomu. Režisors ir Dievs, kurš uztic mums lomu, bet dod mums brīvo gribu un saprātu, lai mēs paši varētu izvēlēties kā šo lomu spēlēt. Tas nozīmē, ka Režisors mums nesaka neko priekšā, bet rada situācijas (izrādes ainiņas), kur mēs paši izvēlamies kā rīkoties.

Piemēram, šobrīd Latvijas iedzīvotāji spēlē izrādes ainiņu par pandēmiju Latvijā. Visiem cilvēkiem Dievs ir devis brīvo gribu un tāpēc katrs spēlē savu lomu tā kā uzskata par pareizu. Režisors tikai raugās no malas ko mēs no šīs spēles mācāmies vai nemācāmies. Režisors izdara izvēli, kurš saslims un kurš nesaslims ar COVID vīrusu un kāda būs slimības gaita – vieglā vai smagā formā, jo tikai Viņš redz, kurš ir sapratis to, kas jāsaprot un audzis garā, un kurš izkrīt dzīves eksāmenā. Dzīves eksāmena nokārtošana ir vislielākā mērā atkarīga ne tikai no mūsu rīcības, bet no iekšējā motīva.

Ja mūsu izvēle nesakrīt ar Dievišķiem likumiem, tad Režisors mums piedāvā citu ainiņu, lai mēs paši saprastu, ka dzīvot pretrunā Dievišķajiem likumiem nav tomēr pareizi. Bieži tas notiek caur ciešanām, bet kad cilvēks saprot, kas ir ciešanas un kā tās rodas, tad viņa spēle kļūst jau savādāka.

Cilvēkam svarīgi ir saprast, ka viss tas, kas ar tevi notiek, tev ir nepieciešams, lai tu augtu garā. Ja cilvēks to nesaprot, tad viņš dzīvo ilūzijā līdz brīdim, kad Dievs viņu atmodinās no sapņa.

No ilūzijas cilvēks var atbrīvoties, ja viņš apgūst Mācību un izprot dzīvi, gan to kas, kāpēc notiek fiziskā plānā, kā arī sāk apgūt Dievišķo zinātni jeb Lielo Skolotāju dotās Mācības.

Piemēram, šobrīd pasaulē situācija ir smaga un paliks vēl smagāka. Ja cilvēks dzīvo ilūzijā, tad šāda informācija viņu nobiedēs, jo viņš baidās no dzīves grūtībām. Bet, ja viņš apgūst Lielo Skolotāju Mācību, tad viņš grūto dzīves situāciju pieņem kā milzīgu izaicinājumu un lielu iespēju garīgai izaugsmei. Viņš zina, ka viņš ir nemirstīgs, tāpēc savu lomu centīsies spēlēt tik labi cik spēj, apzinoties, ka kaut kad Režisors viņu no skatuves pasauks pie Sevis. Tomēr viņš apzinās, ka tā ir milzīga dāvana no Režisora puses, ka Viņš ir devis iespēju piedalīties dzīves izrādē un caur šo spēli mācīties un kļūt dzīves gudrākam.

Tātad patiesā realitāte nav uz planētas Zeme, bet gan Smalkajā plānā. Bet kāpēc cilvēki tik ļoti baidās no patiesās realitātes? Tāpēc, ka maz ko zina par patieso realitāti, jo par to nekas netiek mācīts skolās un augstskolās, bet vai vajadzētu?

Es redzēju raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” sižetu par pusaudžu pāraudzināšanu sociālās korekcijas izglītības iestādē “Naukšēni”. Protams, redzētais ļoti apbēdināja un tajā pašā laikā es redzēju pedagoģiskā personāla bezspēcību risināt audzināšanas problēmas. Viņiem nevar pārmest, ka viņi negrib audzēkņiem palīdzēt kļūt labākiem, bet problēma ir tā, ka viņi nezina kā to izdarīt?! Es redzēju psihologu komentārus par to ko un kā vajadzētu mainīt šajā iestādē, bet es domāju, ka rezultāts nebūs tāds kā psihologi to ir iztēlojušies, jo viņi nerunāja par pašu galveno – palīdzēt audzēkņiem atgriezties ticībā pie Dieva. Kamēr audzēkņi nesapratīs, ka no grūtajām dzīves situācijām kaut kas ir jāmācās un neizpratīs kas tieši katrā situācijā ir jāmācās, neizpratīs, ka eksistē trīs pasaules (fiziskā, smalkā un ugunīgā), tikmēr gaidīt, lai šīs ievainotās dvēselītes kļūtu labākas, faktiski ir utopija.

COVID-19 ierobežojumu laikā ļoti daudziem bērniem, pusaudžiem un jauniešiem ir pasliktinājusies mentālā veselība, kas tikai liecina, ka garīgā izaugsme nav pietiekama. Arī pieaugušie ir cietuši. Kam vēl ir jānotiek, lai beidzot sabiedrība saprastu, ka dzīvot ar domu, ka šī dzīve ir vienīgā un reālā, nav pareizi. Sabiedrību var glābt tikai garīgā izaugsme. Garīgajai izaugsmei ir jābūt 51% un intelektuālajai izaugsmei 49%. Katrs padomājiet, kādās proporcijās ir jūsu garīgā un intelektuālā izaugsme? Cilvēks cietīs, ja izaugsmes proporcijās būs novirzes vienalga uz kuru pusi. Padomājiet, kādas proporcijas ir audzēkņu attīstībai pašreizējā kompetenču pieejā? Es ieteiktu mazāk satraukties par to, ja bērns kaut ko nezina matemātikā vai citā mācību priekšmetā, nekā satraukties cik lielā mērā ir izdevies attīstīt bērna dzīves gudrību jeb garīgumu? Kamēr cilvēka garīgās un intelektuālās attīstības proporcijas būs nepareizas, mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrība paliks labāka. Sabiedrība turpinās degradēties līdz Dievs atkal iejauksies dzīves izrādē, sūtot nākamo lielo pārbaudījumu citas pandēmijas vai dabas vei tehno kataklizmas veidā, lai atmodinātu cilvēci, ka pienācis laiks pievērsties garīgajai izaugsmei un saprast, kas ir realitāte un kas ir ilūzija.

Autore: Elvita Rudzāte