Kur paliek Dvēseles sāpes, ja tiek lietoti antidepresanti? 03.10.2016
Sieviete jautā: Mans jautājums par sāpēm pēc nodevības un vīra aiziešanas. Sāp katru sekundi un nespēju rast spēku un motivāciju. Ir pārliecība, ka tam jāļaujas un tas viss jāiztur bez “anestēzijas”, lai notiktu transformācija… apziņas maiņa, atdzimšana. Bet ir ikdiena, pienākumi. Ko izdara antidepresanti? Ļoti sniedzas roka pēc “atsāpināšanas”, bet iekšēji saprotu, ka tad šai mācību stundai nebūs nekādas jēgas… tad tas viss neizdarīs neko labu ar mani, ja es nespēkā ārstēšos virspusēji, ieslēdzot savas sāpes, aizvainojumu, naidu un pārdzīvojumus mākslīgā apvalkā.
Skaitu lūgšanas, skaloju ar asarām, bet tāpat ir sajūta katru dienu, viss-es nevaru. Un negribu. Mani nemotivē nekas. Pati veiksmīgākā manas nākotnes vīzija ir pilnīgā nesaskaņā ar manu apziņu, vērtībām un būtību. Šādā stāvoklī nevaru būt ne cilvēks, ne mamma, ne meita, ne draugs. Tā ir eksistēšana bez gaismas tuneļa galā. Lūdzu izskaidrojiet, kā iedarbotos zāles (kas mākslīgi uzturētu pie normāla garastāvokļa) un kādas tam ir sekas (es nerunāju par pieradumu, bet kur paliktu viss, kas man jāizsēro, jāizsāp)?
Elvita Rudzāte atbild: Antidepresantu uzdevums ir palīdzēt cilvēkam pārvarēt grūto situāciju, kuru viņš uzreiz nespēj saprast ne ar prātu, ne ar savu sirdi. Antidepresantus Dievs ir radījis, lai cilvēkam dotu laiku padomāt, jo tad kad ļoti sāp, ir ļoti grūti domāt, jo cilvēks ir koncentrējies tikai uz savām sāpēm.
Ja cilvēks tik ļoti pārdzīvo otra cilvēka zaudēšanu, tas nozīmē, ka viņš savu laimi ir ielicis otra cilvēka klēpī jeb citiem vārdiem sakot, viņš savu laimi saista ar ārpasauli, viņš nav iemācījies būt laimīgs pats savā sirdī, kas arī ir viena no galvenajām mācībām, kas šim cilvēkam ir jāapgūst.
Es saprotu, ka sievietei ir sāpīgi zaudēt vīru, bet ir šī situācija jāizprot. Ja cilvēks patiesi mīl otru cilvēku, tad viņš priecājas par otra laimi, pat ja otrs cilvēks ir izvēlējies būt kopā ar kādu citu. Viņš neuzskata otru cilvēku par savu īpašumu pat, ja ir kopīgi bērni. Viņš ļauj savai mīlestībai būt brīvai. Savukārt, ja cilvēks uzskata otru cilvēku par savu īpašumu kaut vai tikai tāpēc, ka ir kopīgi bērni, tad tā zaudēšanas gadījumā ļoti sāp. Antidepresenti var šādas sāpes nomierināt, bet, ja cilvēks nemainīs savu domāšanu un beidzot neizpratīs, ka viņam nekas nepieder, kāda ir patiesa mīlestība un neatgriezīsies pie savas būtības, tad ārstiem nāksies izrakstīt arvien stiprākas zāles, jo iepriekšējās vairs nespēs iedarboties, un tā cilvēks kļūst atkarīgs no zālēm.
Bieži vīra aiziešana ir karmiska situācija, kad vīrs neapzināti atdod karmisko parādu, jo kādā no iepriekšējām dzīvēm sievietes gars ir rīkojies līdzīgi un nav izpratis, kā jutusies pamestā ģimene. Tāpēc šajā dzīvē nepieciešama šāda pieredze, lai uz visiem laikiem apgūtu šo mācību un vienmēr atcerētos Tikumības Zelta likumu: “Nedari otram to, ko nevēlies, lai nodara tev.” Ja cilvēks ar pazemību pieņem karmisko situāciju, izprotot, ka pats to ir radījis šajā vai iepriekšējās dzīvēs pieļauto kļūdu dēļ, tad viņam tik ļoti nesāp, un viņš ir gatavs atvērt savu sirdi mīlestībai nevis naidam.
Es neesmu no tiem, kas uzskata, ka kaut kas ir jāizsēro un jāizsāp, jo zinu, ka tad, kad cilvēks izprot dzīvi un to kāpēc viņam bija jāpiedzīvo ciešanas, sāpes atkāpjas. Bet, ja cilvēks domā, ka sērojot un sevi žēlojot viņš kaut ko izsāp, tad man liekas, ka tā ir sevis maldināšana. Tāpēc arī zāles šādos gadījumos nespēj palīdzēt. Zāles nespēj dzēst neapgūtās mācības, zāles nespēj dzēst sēras un sāpes, zāles tikai tās nomērdē uz laiku, kad cilvēks būs gatavs augt garā, izprotot savas neapgūtās mācības. Ja cilvēks nevēlas mācīties, tad viņam zāles kļūst par ikdienas nepieciešamību.
Ja cilvēkam izdodas izprast neapgūtās mācības, tad nepieciešamība pēc antidepresantiem beidzas un vēlāk cilvēks ar pareizu dzīves veidu, veselīgu uzturu un garīgo praksi zāles izdala no sava fiziskā ķermeņa ārā caur sviedriem, urīnu un fekālijām. Garīgā prakse palīdz attīrīt Smalkos ķermeņus no pārdzīvojumu laikā uzņemtajiem sārņiem.
Ja pārdzīvojumu situācijā cilvēks atklāj sevī naidu, tad ar to arī ir jāstrādā, jo tieši šis naids ir visbīstamākais, kas pārsniedzot kritisko robežu var radīt vēzi, īpaši ja tas tiek slēpts un nomērdēts ar antidepresantiem. Tāpēc es neiesaku sievietei tik ļoti satraukties par zālēm, kas palīdz saglabāt garīgo līdzsvaru, bet gan mācīties un censties izprast savas neapgūtās mācības, atbrīvojot no sevis naidu un atverot savu sirdi patiesai mīlestībai.