Kurā virzienā būtu jārok? 27.11.2024

Sintija jautā: Es nolēmu atteikties no saldumiem, kuri pieejami veikalos. Es atceros no mācības, ka saldumi nozīmē, ka cilvēkā ir bailes.

Tad kad uzēdu saldumus, tad neko citu pat vairs ēst negribas. Ir miers un var dzīvot, darboties tālāk, taču es sapratu, ka tie mani ietekmē daudz dziļākā līmenī, jo tad aug vēlmes, negatīvās iezīmes attīstās, attālinos no Dieva.

Cik es sevi atceros, tad “saldumu trakums” ir bijis vienmēr.

Saldumus nolēmu atmest, jo lietojot saldumus es gremdējos ilūzijā un negatīvās iezīmes manī auga. Tas izpaužas tā, ka nāk dažādu vēlmju sapņi, kārdinājums dzīvot pagātnē, un ja lietoju saldumus, tad bieži vien lietoju par daudz un parāk bieži.

Turoties pretī saldumu kārdinājumam, manī nāca daudz skumjas, bēdas, nožēlas. Es pēkšņi ieraudzīju, cik daudz kļūdu esmu pieļāvusi.

Ļoti sāpēja sirds. Nekas mani vairs nespēja nomierināt kā vienīgi lūgšanas. Es sapratu, ka skumjas ir dvēselē un lūgšanas ir kā mierinājums dvēselei. Sāku to darīt patstāvīgi. Katru dienu skaitu lūgšanas, mantras, lasu domātājs.lv sākot no pašiem pirmajiem rakstiem, skatos, kas notiek manā dzīvē. Es redzu, ka lēnām nāk tāds kā prieks, un arī vīrs paliek labsirdīgāks. Es samazinu vēlmes labprātīgi, sajūtu savu mirstošo dabu un sajūtu, cik atbrīvojoši patiesībā var justies. Esmu stabili pārliecināta, ka iešu garīgās izaugsmes ceļu, jo nekas šajā dzīvē vairs neliekas interesants.

Taču es pamanu veselības problēmas, kā sāpes urīnpūslī. Cik atminos no mācības, tās ir skumjas. Man sanāk katru dienu lūgšanās paraudāt, bet paliek vieglāk. Taču bieži šķaudu..

Es mēģinu izprast savas patiesās bailes, un līdz galam tās neizprotu. Brīžam liekas, ka izprotu, tad atkal nē.

Tagad esmu vairāk kā nedēļu bez saldumiem, taču pamanīju, ka roka sniedzās katru dienu pēc dabas saldumiem, dateles, banāni.

Kaut arī tas skaitās mazāk kaitīgi, vienalga nav labi, jo ēdu tos par daudz.

Šobrīd arī ir diezgan liekais svars, kas ar gadiem tikai audzis.

Dažas naktis pamanu ka niez āda, vai arī tā ļoti sakarst.

Vienīgais veids kā atturēties no saldumiem ir ēst gaļu jeb pabarot dusmas. Mēģinu saprast, kāpēc ir tā, ka ja nav saldumi, tad vajag gaļu? Es nekad neesmu bijusi liels gaļas ēdājs, bet gan saldumu ēdājs.. Tagad ir otrādāk. Katru dienu vajag gaļu.

Saldumi= bailes,  Gaļa=dusmas

Urīnpūslis=skumju uzkrāšanās

Bija arī tāda diena, kad jutu, ka grūti noturēt pēkšņi radušos vēlmi uz urinēšanu, lai gan necik sen jau apmeklēju tualeti.

Kāpēc, ja baroju bailes, nevajag barot dusmas?

Kāpēc barojot dusmas, nevajag barot bailes?

Taču…lietojot saldumus es tieši pamanīju, ka bailes it kā aug. Un radās pēkšņas un pilnīgi nelaikā vajadzības nokārtoties un tūlīt pat. Šī problēma ir ļoti samazinājusies, taču tagad ir citas problēmas, kuras ar laiku var padarīt dzīvi gandrīz nedzīvojamu, tāpēc vēršu uzmanību pat uz mazākajām ķermeniskākajām izmaiņām.

Esmu lasījusi par katru no manām veselības problēmām, bet nesaredzu kopsaucēju savai situācijai.

Netieku gudra..

Manam vīram arī šāda problēma. Tikai viņš no saldumiem pārgāja uz smēķēšanu, ko agrāk gadiem darīja.

Sen atpakaļ bija atmetis, ļoti pieņēmās svarā (Gandrīz varēja domāt tikai par saldumiem un ko atkal ēdīs). Tagad ir atsācis smēķēt, jo netiek ar šo problēmu savādāk galā.

Ja smēķē, tad zūd interese par dzīvi.

Jāatzīst, droši vien, ja man nebūtu tik jūtīgs organisms, es droši vien arī smēķētu, lai nelietotu saldumus, un nepieņemtos svarā. Taču man tāda caurlaide atkrīt, jo mans organisms ļoti asi reaģē uz šāda veida vielām un sirdsapziņa arī neļauj to darīt.

Rokot vēl vairāk, pamanīju, ka iepriekšējiem partneriem kā likums bija kāda atkarība. Saldumi, alkohols, zāle, narkotikas, pornogrāfija, datorspēles.

Gribēju vēl piebilst, ka reiz minēji savā pasakā, ka pirmais partneris ir tas partneris ar kuru karmu ir atstrādāt viss vieglāk.. Ja tā ir tik tiešām taisnība, tad nezinu ko domāt par savu situāciju.

Mans pirmais partneris manipulēja ar savu veselības stāvokli, lai es ar viņu veidotu attiecības. Iežēlināja, sakot, ka drīz miršot jo ir Aids.. Tie bija meli.

Viņš bija narkomāns, alkoholiķis, smēķētājs, pornogrāfijas atkarībnieks un ļoti nemīlēts no vecākiem, ienīda sievietes, bijis izvarots, sarētots, sabraukts smagā avārijā, atstumts.

Turklāt tad, kad man likās, ka ar šo partneri neskatoties uz to visu es būšu kopā, es atdevu savu nevainību un tieši pēc tam uzzināju, tieši tajā naktī, ka viņš visu šo laiku kad draudzējāmies (6 mēneši) viņš bija intīmi sazinājies ar citām sievietēm. Pēc tam, tas turpinājās un mana uzticība tikai saruka. Kā arī nostiprinājās ticība, ka nav atšķirība, kad pārguļ ar vīrieti, ja viņš ir krāpnieks, tāpat nokrāps vienalga.

Pēc vairāk kā 10 gadiem viņš man uzrakstīja tieši tad, kad 3 gadus atpakaļ sāku interesēties par garīgo attīstību, un nedaudz tuvoties Dievam.

Turklāt, joprojām viņš mēģina ar mani atsākt tikai draudzīgu kontaktu, jo ir vientuļš, un manī ir vainas apziņa. Jūtos vainīga, ka arī es viņam liku vilties dzīvē, kaut arī es saprotu, ka viena pagale nekad nedeg..

Kaut gan arī viņam biju tikai kā atbalsta avots. Vienīgā, kam viņš rūpēja.

Viņš auga ar māti, kas narkotikas lietoja un kas viņu dzina uz ielas.

Es viņam esmu teikusi, ka esmu precējusies, un negribu lai man raksta, taču viņam ir tik liels izmisums, ka nav ar ko labi parunāt.

Vēl tiešāk atraidīt es nespēju, jo saprotu, ka atkal ievilkšu viņa sirdī rētu.

Ko darīt?

Tad neatliek nekas cits kā ignorēt. Tad paiet kāds laiks, un viņš mēģina ar kādu interesantu tematu ievilkt mani saziņā, un man atliek pretoties. Man nav emocijas no tā, ka viņš mēģina kaut kā mani ievilkt saziņā, bet viņš manī paceļ vainas apziņas sajūtas.

Pavisam nesen viņš dalījās ar savu sāpi, ka pat šodien māte viņu nepieņem.. Kad es viņam jautāju, kāpēc tu ar mani sazinies? Viņš atbildēja, ka retais cilvēks ar ko sakarīgi var parunāt, ka viņš man vēl labu un ceru, ka viņa pozitīvisms var man palīdzēt.. Es viņam atzinu, ka piedod, bet tu man uzdzen skumjas, man vieglāk nepaliek.

Kopumā, vai šāds partneris liecina, ka man ir smaga karma uzkrāta?

Skatoties dziļāk es redzu, ka tieši tāda pati problēma atkārtojas jau 3 paaudzēs manā ģimenē. Tas droši vien liecina par dzimtas karmu.

Kāda karma tā varētu būt ? Es saprotu un pieņemu, ka Dievs tikai var atbrīvot no karmas, bet vai ir kaut kas ko vēl var darīt? Kas būtu jāizprot? Kā šo situāciju ” iekustināt?”

Es zinu ka manai vecmāmiņai bija ļoti trūcīgi ar ēdienu, kad auga.

Lūdzu palīdzi izprast. Kurā virzienā būtu jārok?

Elvita Rudzāte atbild: Visi stresi ir tikai skolotāji. Bailēm ir ļoti daudz formas, tāpat arī dusmām un tāpēc svarīgi ir konkretizēt savas bailes un dusmas, lai varētu labāk izprast neapgūtās mācības.

Aizliedzot ēst saldumus, tiek ietekmēts aizkuņģa dziedzeris, tāpēc visa veida aizliegumi ir kaitīgi ķermenim. Svarīgi ir izprast stresu sniegtās mācības, lai nebūtu sev jāaizliedz, bet atteikšanās no kaitīgām vielām notiktu dabiski.

Tāpēc iesaku Sintijai uzrakstīt vienā stabiņā visas savas bailes un dusmas, bet otrā stabiņā mēģināt noteikt katrai baiļu un dusmu formai pretī neapgūto mācību. Ja neizdodas noteikt neapgūto mācību, tad uzdot neskaidros jautājumus Sokrata tautskolas praktisko nodarbību laikā, mēģināšu palīdzēt noteikt neapgūtās mācības. Piemēram, bailes no ekonomiskām problēmām norāda, ka nav izprasta materiālisma mācība, bet kas tieši nav izprasts, to var noteikt tikai sarunā.

Sintija runā par skumjām. Skumjas arī ir dusmu paveids, kas kaut ko māca Sintijai. Visbiežāk skumjas māca nedzīvot ilūzijā un vēlmēs, jo skumjas rodas tikai tad, kad kaut kas nenotiek tā kā bija ieplānots vai izsapņots.

Sintija netiek vaļā no sava pirmā partnera, jo starp viņiem palikusi neatstrādāta savstarpējā karma. Sintijas pirmais partneris tikai pēc attiecību izjukšanas ir novērtējis to, ko ir zaudējis, tāpēc mēģina visādiem veidiem atgūt zaudēto. Viņam ir ļoti lielas bailes “mani nemīl”, tāpēc iekrita dažādās atkarībās. Savukārt Sintija sev piesaistīja šo partneri tieši tāpēc, ka arī pati cieta no ļoti lielām bailēm “mani nemīl”.

Tā kā Sintija ir precējusies, tad viņai ir jākoncentrējas uz esošās ģimenes laimes attīstību. Kas bijis pagātnē, tas jāatstāj pagātnē un jādzīvo pareizi (saskaņā ar Sirdsapziņu) tagadnē. Ja palicis kas neatstrādāts, tad Dievs dos iespēju atstrādāt to, ja ne šajā dzīvē, tad nākamajās dzīvēs. Galvenais ir pareizi dzīvot tagadnē, tad tiek bruģēts ceļš laimīgai nākotnei.