Kuri likumi ir paši svarīgākie? 19.12.2023
Pastāv valsts noteiktie likumi un Dievišķie likumi. Valsts noteikto likumu ievērošanai seko līdzi ierēdņi, bet Dievišķo likumu ievērošanai seko līdzi Augstākie Spēki. Kas seko rūpīgāk – ierēdņi vai Augstākie Spēki? Atbilde: Augstākie Spēki redz visu, bet ierēdņi redz tikai daļu.
Kuri likumi ir paši svarīgākie? Tie likumi, kuru neievērošana iznīcina cilvēci un planētu Zeme. Skatoties no hierarhijas principiem, Dievišķie likumi stāv pāri laicīgajiem likumiem. Kāpēc? Dievišķie likumi rūpējas par planētas Zeme un cilvēces evolūciju. Laicīgie likumi vairāk rūpējas par cilvēces labklājību, neapzinoties, ka labklājībā nekas dižs nav radīts jeb citiem vārdiem sakot, labklājība bremzē cilvēces attīstību un nelabvēlīgi ietekmē planētu Zemi.
Augstākie Spēki nav pret labklājību. Augstākie Spēki ir pret slinkumu, kuru veicina labklājība. Paskatieties paši uz sevi, cik esat aktīvi kaut ko mainīt un attīstīt, ja viss ir pietiekami?
Mēdz būt, ka likumdošanā ir arī absurdi, bet mūsu gars pirms iemiesošanās izvēlējās vietu kur piedzimt, zinot kādi absurdi šajā vietā sagaida. Visam ir divas puses. Arī muļķīgam lēmumam ir savā labā puse, tikai jāprot to ieraudzīt.
Piemēram, jo vairāk valsts pieņems muļķīgus lēmumus, kurus iestrādās likumdošanā, jo ātrāk panāks to, ka tie tiks mainīti, par tiem tiks diskutēts, cilvēki vairāk domās līdzi tam, kas notiek, kļūs aktīvāki utt.
Ja mēs redzam, ka kaut kas notiek nepareizi, tad mums ir kaut kas jādara, lai situācija mainītos uz pozitīvo pusi. Ja cilvēks neko nedara, tikai kritizē, tad viņš uzņemas bezdarbības karmu. Savukārt rīcībai, kuru viņš izvēlas, lai risinātu problēmu, ir jābūt saskaņā ar Dievišķajiem likumiem.
Kā jau minēju – Dievišķie likumi stāv augstāk par valsts likumiem. Tikai absurds ir tāds, ka maz ir cilvēku, kas pārzina Dievišķos likumus. Tāpēc realitātē paši svarīgākie likumi visbiežāk tiek pārkāpti.
Es saprotu, ka daudzi dusmojas uz valsts un pašvaldību iestāžu vadību, ka nelietderīgi tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda un dārgi maksāts par birokrātiju. Birokrātijai drīz būs lieli uzbrukumi un tā nevarēs pastāvēt tā kā pastāvēja līdz šim. Esošie politiskie spēki un/vai jauni politiskie spēki sāks ļoti spēcīgus uzbrukumus birokrātijai. Valsts pārvalde vairs nebūs droša darba vieta kā tas bija līdz šim. Iesaku ierēdņiem jau savlaicīgi sākt domāt kurā vietā un kādā amatā vislabāk varēs izmantot līdzšinējās zināšanas un pieredzi, kura nenoliedzami ir ļoti vērtīga.
Mans ieteikums valstij attīstīt sociālo uzņēmējdarbību, mainot sociālās uzņēmējdarbības likumu, atļaujot sociālos uzņēmumus dibināt valstij un pašvaldībām. Sociālie uzņēmumi dotu iespēju nodarbināt valsts un pašvaldības ierēdņus, bet galvenais, sociālie uzņēmumi palīdz valstij veikt ļoti svarīgas sabiedriskā labuma aktivitātes.
Ekonomikai nāktu par labu, ja valstī būtu maza birokrātija un vienkārša likumdošana, jo tad privātais sektors dotu lielāku pienesumu valsts ekonomikas attīstībai.
Savukārt valsts pārvaldē un pašvaldībās strādājošiem izvirzīt prasību, ka ik pēc 7 darba gadiem valsts pārvaldē vai pašvaldībā, ir jānostrādā viens gads tajā jomā privātajā sektorā vai sociālā uzņēmumā, lai ierēdnis labāk izprastu nozari un neatrautos no realitātes. Birokrātija mazināsies un likumdošana mainīsies tajā brīdī, kad ierēdņi uz savas ādas būs izbaudījuši kā ir vadīt un attīstīt uzņēmumu esošās likumdošanas ietvaros.
Arī korupciju valsts un pašvaldības iestādēs būs iespējams samazināt tikai tad, kad valstiskā līmenī tiks attīstītas programmas sabiedrības, īpaši ierēdņu un politiķu apziņas līmeņa celšanai, jo pašreizējā baiļu iedzīšanas politika strādā vāji. Galvenais ir jāpanāk, lai nevienu nevar uzpirkt un ietekmēt, bet to var panākt tikai tad, ja valsts un pašvaldību ierēdņiem ir augsts apziņas līmenis.
Reiz man bija iespēja noskatīties uz spēcīgu cīnītāju, kurš asi kritizēja ierēdņu lēmumus un negodīgā veidā iegūtu naudu. Tad dzīve viņam pašam piespēlēja iespēju iegūt negodīgā veidā naudu un viņš ne mirkli nedomājot šo iespēju vēlējās izmantot, aizmirstot, ka tikai pirms neilga laika citus par šādu rīcību bija kritizējis.
No malas ir viegli kritizēt, bet izdomāt tādus risinājumus, kuri apmierinātu visas puses, tas ir ļoti grūti. Tāpēc sabiedrība un valsts vadība mainīsies uz labo pusi tikai tad, kad mēs paši mainīsimies jeb kad paplašināsies mūsu apziņas līmenis. Katrs, kas strādā ar sevi, ap sevi izstaro gaismu. Jo vairāk cilvēku strādās ar sevi, jo augstāks būs vidējais valsts iedzīvotāju apziņas līmenis, jo labāk tiks pārvaldīta mūsu valsts.
Es personīgi nodokļu samaksu uztveru kā savu ziedojumu valstij. Protams, ka pareizi būtu, ka katrs pats izlemtu cik ziedot valstij un kādām aktivitātēm. Pagaidām pie esošā Latvijas iedzīvotāju apziņas līmeņa, šāds risinājums nav iespējams. Tāpēc es akceptēju nodokļus tādus, kādi viņi šobrīd ir.
Arī man bija un ir pārbaudījums – pašvaldība katru gadu piestāda man sodu par pārpurvojušos zemes gabalu, kuru es nepļauju un ļauju tam aizaugt ar kokiem. Es samaksāju sodu pat nesadusmojoties uz pašvaldību, jo zinu, ka es daru labu darbu. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā daudzi biznesmeņi izved kūdru, iznīcina purvus, neapzinoties par sekām, kas mūs sagaida. Jo mazāk Latvijā būs purvi, jo vairāk Latvija tiks pakļauta aplūšanas riskam. Valsts politika ir pēc iespējas visas zemes apstrādāt, neapzinoties to, ka graudaugu audzētāji, kas apstrādā lielākās zemes platības, patiesībā zemi saindē ar minerālmēsliem, lai tikai būtu lielāka ražība. Esošā likumdošana attiecībā par Latvijas pļavām un purviem arī ir pretrunā Dievišķajiem likumiem. Es šo absurdu apzinos, par to es runāju publiski, arī ar atbildīgajām amatpersonām, lieku cilvēkiem par to sākt domāt, bet nekurnēdama maksāju sodu, jo šobrīd ir tāda kārtība. Es priecājos, ka es varu saglabāt Dievam kaut vai nelielu zemes gabalu neskartu, es redzu kādi aizsargājami augi tur ir sākuši augt, jo cilvēks viņiem netraucē to darīt, es redzu kā dzīvība tur atgriežas. Tāpēc es priecājos, ka varu kaut ko izdarīt labu Dievam, kaut arī tas man rada finansiālus zaudējumus.
Ja katrs Latvijas iedzīvotājs padomās, ko es varu izdarīt labu Dievam, tad Latviju negaida nabadzība, bet arī greznībā mēs nepeldēsimies. Visiem būs tik cik nepieciešams. Diemžēl liela daļa sabiedrības grib vairāk nekā nepieciešams, tāpēc līdzsvars zūd un kāds bagātais dzīvo uz nabagā rēķina. Tas tā turpināsies tik ilgi, līdz sabiedrība apzināsies šo absurdu un mainīs likumdošanu.
Viss mainīsies, esiet gatavi straujām un lielām pārmaiņām…
Autore: Elvita Rudzāte