Kurp novedīs birokrātijas pieaugums izglītības jomā garīgajā skatījumā? 24.01.2025
Madara jautā: Strādāju labā skolā, bet mums pēdējā gadā ir pieaugusi birokrātija un nemitīga kontrole. Katram solim jāprasa atļauja no priekšniecības. Jāsaka, arī priekšnieki vairojas kā sēnes pēc lietus un viņiem kaut kas jādara, tāpēc prasa daudz papīrus un visādus plānus, mērķus u.c. Nemitīgās sapulces un atļauju prasīšanas neļauj normāli strādāt un veltīt laiku bērniem. Kurp mēs ejam garīgajā skatījumā, jo esam mazākumtautību skola?
Elvita Rudzāte atbild: Garīgajā skatījumā birokrātijas pieaugums norāda, ka samazinās uzticēšanās cilvēkiem. Jo lielāka birokrātija, jo mazāka uzticēšanās un tiek samazināta atbildība, jo visa atbildība tiek nolikta uz papīriem. Piemēram, izcils skolotājs bez pedagoģiskā diploma nedrīkst strādāt par skolotāju, bet nepieredzējis students, kas apgūst pedagoģiju, drīkst strādāt par skolotāju. Skolotāja spējas nosaka diploms nevis reālais darbs.
Lielo Skolotāju Mācībā ir teikts, ka pārmaiņas sāksies pozitīvā virzienā tikai tad, kad viss tiks novests līdz galējiem paradoksiem. Piemēram, izglītības iestādēs galējs paradokss būs tad:
kad lielāks laiks būs nepieciešams dokumentu gatavošanai un ierakstu veikšanai sistēmās nekā izglītojamo mācīšanai;
kad izvirzīto mērķu un rezultatīvo rādītāju sasniegšana jeb citiem vārdiem sakot, spiediens uz sasniegumiem radīs mentālas problēmas vairumam pedagogu un izglītojamo;
kad izglītības iestāde priekš bērniem būs ļaunākais murgs un bērniem būs tikai viens mērķis – IZDZĪVOT;
kad bērnu vēlme mācīties attālināti pašmācības ceļā pieaugs līdz tādai pakāpei, ka mazākums vēlēsies mācīties klātienē izglītības iestādēs.
Bērnu skaits ar mentālām problēmām pieaug. Psihologu skaits arī pieaug, tomēr joprojām bērniem jāstāv garās rindās, lai tiktu pie psihologa. Sabiedrība kļūst arvien garīgi slimāka, un tas viss ir tikai tāpēc, ka izglītības sistēma ir uzlikusi rāmjus kas bērnam ir jāzina kādā vecumposmā, nerēķinoties, ka katrs bērns ir individualitāte un katram bērnam attīstības temps ir individuāls, kā arī tāpēc, ka netiek līdzsvarota garīguma un intelekta attīstība. Viss uzsvars ir tikai uz intelekta attīstību.
Tikai tad, kad trauksmes zvani bļaus tik skaļi, kad “ausis nevarēs aizbāzt ar austiņām”, tad sāksies pozitīvas pārmaiņas izglītības sistēmā. Tagad, diemžēl, paliks tikai sliktāk, bet man šķiet, ka tālu nav līdz izglītības sistēmā tiks sasniegtas galējās paradoksu robežas…