Kuthumi 11.03.2020

Dievišķais Gaismas Skolotājs Kuthumi savā pēdējā mums zināmajā inkarnācijā bija Kašmiras brahmanis (bramins), pazīstams ar vārdu Kut Humi Lal Singhs. Tas bija XIX gadsimtā Tibetā, Šigaczē. Viņš bija pazīstams arī kā K.H. Viņš dzimis Pendžabā, viņa ģimene ilgus gadus nodzīvoja Kašmirā. Tiek uzskatīts, ka viņš daudz ceļojis, 1850. gadā apmeklējis Oksfordas universitāti un XIX gadsimta septiņdesmitajos gados mācījies Leipcigas universitātē Vācijā. Savas uzturēšanās laikā Leipcigā Kuthumi iepazinās ar filozofu un mūsdienu psiholoģisko pētījumu metodes pamatlicēju Gustavu Teodoru Fehneru.

1875. gadā Kuthumi kopā ar El Moriju nodibināja Teozofijas biedrību, kuras vadītāja bija Jeļena Blavatska. Mācības, ko El Morija, Kuthumi un citi adepti deva caur Jeļenu Blavatsku, atklāja senās patiesības, kas ir kā austrumu, tā arī rietumu reliģiju pamatā. Skolotāji centās iepazīstināt cilvēci ar garīgo brālību, kas neredzami strādā, veicinot cilvēces garīgo izaugsmi.

Pazīstamais teozofs, Teozofijas biedrības biedrs Čarlzs Ledbiters savā grāmatā „Skolotāji un Ceļš” ^[2] pastāsta par dažām sava Skolotāja vientulīgās dzīves detaļām Tibetā:

„… Reizēm viņš sēž savā lielajā krēslā un, kad viņa cilvēki viņu tur redz, tad saprot, ka nedrīkst viņu traucēt; viņi gan nezina precīzi, ko viņš dara, bet viņi pieņem, ka viņš ir samadhi stāvoklī. Šis fakts, ka Austrumu iedzīvotāji izprot šo meditācijas veidu un izturas ar cieņu pret to, iespējams, ir viens no cēloņiem, kāpēc adepti dod priekšroku dzīvei Austrumos, nevis Rietumos.

Līdz ar to mums rodas priekšstats, it kā lielāko dienas daļu Skolotājs mierīgi sēž un, kā mēs teiktu, meditē, tomēr tajā laikā, kad izskatās, ka viņš mierīgi atpūšas, īstenībā viņš ir aizņemts saspringtā darbā augstākajos plānos, manipulējot ar dažādiem dabas spēkiem un visdažādākajos veidos ietekmējot vienlaikus tūkstošiem dvēseļu, jo adepti ir visaizņemtākie cilvēki pasaulē. Bez tam Skolotājs daudzus darbus veic arī fiziskajā plānā – viņam ir muzikāli sacerējumi, viņš raksta piezīmes un dokumentus dažādiem mērķiem. Tāpat viņš īpaši interesējas arī par fizikālo zinātņu attīstību, kaut gan tā galvenokārt ir viena cita Lielā Gudrības Skolotāja specialitāte.

Laiku pa laikam Skolotājs Kuthumi dodas ceļā ar lielu bēru zirgu, un reizēm, ja viņiem ir kopīgs darbs, viņu pavada Skolotājs Morija, kurš vienmēr jāj uz lieliska balta zirga. Mūsu Skolotājs regulāri apmeklē dažus klosterus, reizēm veicot ilgstošu ceļojumu uz vientuļu klosteri kalnos. Šie lietišķie ceļojumi it kā ir viņa galvenie fiziskie vingrinājumi, bet reizēm viņš pastaigājas kopā ar Skolotāju Džval Kulu, kurš dzīvo nelielā mājiņā, ko viņš uzcēlis pats savām rokām pavisam netālu no lielas klints, no kurienes paveras skats uz ezeru.

Reizēm mūsu Skolotājs spēlē uz ērģelēm, kas atrodas viņa mājas lielajā istabā. Šīs ērģeles ir izgatavotas Tibetā viņa vadībā, un ir ērģeļu un klavieru apvienojums, ar klaviatūrām, kādas lieto pie mums Rietumos. Uz tām Skolotājs var atskaņot visu rietumu mūziku. Tomēr šīs ērģeles nav līdzīgas nevienam no man zināmajiem instrumentiem, jo tās ir divpusējas, un uz tām var spēlēt gan no viesistabas, gan no kabineta. Galvenais spēles galds (ar trim manuāļiem – klaviatūrām) atrodas viesistabā, bet klavieru klaviatūra – bibliotēkā. Šo klaviatūru var lietot kopā ar ērģeļu klaviatūrām vai atsevišķi. Uz ērģeļu manuāļiem kopā ar pedāļu klaviatūru var spēlēt no viesistabas, bet, pagriežot rokturi, kas līdzīgs reģistru ieslēgiem, ar ērģelēm tiek savienots klavieru mehānisms, un uz abiem instrumentiem var spēlēt vienlaikus. No šī viedokļa klavieres var tikt izmantotas kā ērģeļu papildu reģistrs. Uz klavieru klaviatūras, kas atrodas kabinetā, var spēlēt kā uz parastajām klavierēm, pilnīgi atdalot tās no ērģelēm, bet ar sarežģīta mehānisma palīdzību šo klaviatūru var savienot ar ērģelēm, tātad uz tās var spēlēt arī kā uz klavierēm ērģeļu vai katrā ziņā dažu ērģeļu reģistru pavadījumā. Un, kā es jau rakstīju, ir iespējams pilnīgi atdalīt šos divus instrumentus, un, diviem mūziķiem spēlējot katram uz savas klaviatūras, atskaņot klavieru un ērģeļu duetu. Šī savdabīgā instrumenta mehānisms un stabules aizņem gandrīz visu Skolotāja nama augšējo stāvu. Ar magnētisma palīdzību viņš ir piesaistījis tam gandharvas jeb mūzikas dēvas, un tās viņam palīdz, kad viņš spēlē, un tā viņš panāk tādas skaņu kombinācijas, kādas nekad nav dzirdētas fiziskajā pasaulē, turklāt tiek panākts mūzikas efekts, ko rada ērģeles it kā stīgu un pūšamo instrumentu pavadījumā.

Pasaulē vienmēr tiek dziedāta dēvu dziesma, tā vienmēr skan cilvēku ausīs, taču viņi neieklausās tās skaistumā.

Jūras dobjā dunoņa, vēja šalkas kokos, kalnu upes dārdoņa, strautiņa, ūdenskrituma un upes mūzika, sajaucoties ar citām skaņām, rada varenu dabas dzīvības dziesmu, taču tā ir tikai daudz varenāka skanējuma, dēvu Esamības atbalss fiziskajā pasaulē. Kā teikts „Gaisma Ceļā”^[3]:

„Tavu dzirdi sasniegs tikai varenās dziesmas atbalsis, kamēr tu arvien vēl esi tikai cilvēks. Bet, ja tu tajā ieklausīsies, cieši iegaumējot, tā, lai neviena no tās melodijām tev nepazustu, un centīsies no tās izprast sev apkārtesošā noslēpuma dziļo jēgu, tad ar laiku tev vairs nebūs vajadzīgs skolotājs. Jo, tāpat kā individuālajam ir balss, tāpat balss ir arī tam, kurā individuālais eksistē. Pati dzīve runā un nekad neapklust. Un šī balss ir nevis kliedziens, kā jūs, kurlie, varētu iedomāties, bet tā ir dziesma. Uzzini no tās, ka tu esi harmonijas daļa, iemācies no tās ievērot harmonijas likumus.”

“Katru rītu daži cilvēki, ne skolnieki, bet drīzāk sekotāji atnāk pie Skolotāja mājas un sēž verandā un blakus tai. Reizēm viņš tādas kā nelielas lekcijas veidā ar tiem sarunājas, bet biežāk viņš ir aizņemts savā darbā un nepievērš viņiem uzmanību, tikai laipni uzsmaida, un viņi acīmredzot ir pilnīgi apmierināti ar to. Skaidri redzams, ka viņi atnāk ar mērķi pasēdēt viņa aurā un parādīt viņam savu cieņu. Reizēm, sēžot verandā, viņš ietur maltīti viņu klātbūtnē – šo tibetiešu un citu ļaužu lokā, kuri sēž uz zemes ar sakrustotām kājām, taču parasti viņš ēd vienatnē pie galda savā istabā. Iespējams, ka viņš ievēro budistu mūku likumu un neēd pēcpusdienā, es neatceros, ka būtu redzējis viņu ēdam vakarā; iespējams pat, ka viņam nav nepieciešamības uzņemt barību katru dienu.” ^[2]

El Morijas un Kuthumi vēstules skolniekiem, kuri saistīti ar Teozofijas biedrību, ir publicētas „Mahatmu vēstulēs” un citās grāmatās. Dažas no šīm vēstulēm glabājas Britu muzejā, rokrakstu nodaļā.

Skolotājs Kuthumi uztur fokusu Šigaczē Tibetā, kur, spēlējot uz diženajām ērģelēm, ar savas sirds svētajām ugunīm uzbur kosmisko harmoniju. Ar šo debesu mūziku viņš sūta dziedināšanu un mieru pa visu planētu dvēselēm, kuras ir pārejas stāvoklī (ieskaitot nāves brīdi), un ved tās uz Lielās Baltās Brālības ēteriskajām svētmītnēm, lai tās saņemtu norādījumus un sagatavotos nākamajām zemes dzīvēm. Viņš iedvesmo arhitektus, dzejniekus un zinātniekus, modinot viņos mistiskās atmiņas par viņu pašu dvēseles harmoniju debesu ģeometrijā un zvaigžņu ritmā.

Dažu Kuthumi inkarnāciju apraksti:

Pitagors, dzīvojis apmēram 582.g. līdz 507.g. p.m.ē., grieķu filozofs un matemātiķis, „skaisto matu īpašnieks no Samosas salas”, godāts kā Apollona dēls. Līdztekus visam pārējam viņam piemitušas īpašas spējas atcerēties visas savas iepriekšējās dzīves. Lūk, ko par to raksta antīkie autori:

„…Par sevi viņš stāstīja (pēc Pontijas Heraklīta vārdiem), ka kādreiz viņš esot bijis Efalids un godāts kā Hermesa dēls; Hermess viņam piedāvājis izvēlēties jebkuru balvu, izņemot nemirstību, un viņš palūdzis atstāt viņam gan dzīvam, gan mirušam atmiņas par to, kas ar viņu noticis. Tāpēc dzīves laikā viņš visu atcerējās un arī nāvē saglabāja to pašu atmiņu. Laika gaitā viņš iemiesojās Eiforbā, Menelajs viņu ievainoja; un Eiforbs pastāstīja, ka viņš bijis kādreiz Efalids, kas saņēmis no Hermesa dāvanu, kā ceļojusi viņa dvēsele, kādos dzīvniekos un augos tā iemājojusi, ko tā pārdzīvojusi Aīda valstībā un ko tur pārcieš citas dvēseles. Pēc Eiforba nāves viņa dvēsele pārgāja Hermotimā, kurš, gribēdams to pierādīt, parādījās Branhidās un Apollona templī norādīja uz vairogu, kuru Menelajs veltījis Dievam, – attālinoties no Trojas, Menelajs veltījis šo vairogu Apollonam, bet tagad tas viss sapuvis, palikusi tikai ziloņkaula apdare. Pēc Hermotima nāves viņš kļuva par Pirru, Delosas zvejnieku un, tāpat kā iepriekš, visu atcerējās, kā viņš sākumā bijis Efalids, pēc tam Eiforbs, pēc tam Hermotims, pēc tam Pirrs. Pēc Pirra nāves viņš bija Pitagors un arī saglabāja atmiņas par visu iepriekšminēto.”^[4]

Par citām neparastajām Pitagora īpašībām stāsta Porfīrijs savā grāmatā „Pitagora dzīve”:

„…Vienā un tajā pašā dienā viņš bija gan Metapontē Itālijā, gan Tauromenijā Sicīlijā, un abās vietās sarunājās ar skolniekiem; to apliecina gandrīz visi, taču starp šīm pilsētām ir liels attālums gan pa sauszemi, gan pa jūru, ko nevar pieveikt pat vairākās dienās. Vispārzināms ir arī tas, kā viņš hiperborejietim Abaridam, Hiperborejas Apollona priesterim parādījis savu gurnu no zelta par apstiprinājumu viņa vārdiem, ka Pitagors arī ir Hiperborejas Apollons; kad reiz viņa draugi, skatoties uz tuvojošos kuģi, izteica minējumus par tā precēm un cenām, Pitagors sacīja: „Pie jums būs nelaiķis!” – un tiešām, izrādījās, ka uz pienākušā kuģa ir nelaiķis. Ir bezgala daudz arī citu nostāstu, vēl jo dievišķāku un brīnumaināku, par šo vīru izsakās saskanīgi un pārliecinoši; īsi sakot, ne par vienu nerunā tik daudz un tik neparasti.

Stāsta arī, kā viņš nekļūdīgi paredzējis zemestrīces, ātri apturējis vispārējas saslimšanas, novērsis viesuļvētras un krusas postījumus, savaldījis upes un jūras viļņus, lai tie ļautu viegli pāriet viņam un pavadoņiem; no viņa to pārņēma Empedokls, Epimenīds un Abarīds, kuri arī darīja to pašu ne vienreiz vien, kā to liecina viņu dzejoļi, – ne velti Empedoklu sauca par Vēju Savaldītāju , Epimenīdu – par Attīrītāju, Abarīdu – par Gaisāskrējēju, it kā viņš no Apollona esot kā dāvanu saņēmis bultu, uz kuras pārlidojis gan upes, gan jūras, gan vietas, kur nav ceļu, gluži kā skriedams pa gaisu. Daži domā, ka to pašu darījis arī Pitagors, kad vienā un tajā pašā dienā viņš runājis ar skolniekiem Metapontē un Tauromēnijā. Ar dziesmām, melodijām un liras spēli viņš remdēja garīgās un miesīgās kaites; to viņš iemācīja arī saviem draugiem, pats viņš prata sadzirdēt pat visuma harmoniju, uztverot visu sfēru un spīdekļu, kas pārvietojas pa šīm sfērām, saskaņu, ko mēs nedzirdam mūsu dabas nepilnīguma dēļ.”^[5]

Vēl jauneklis būdams, Pitagors biedrojās ar zinātniekiem un priesteriem, dedzīgi meklējot zinātniskus pierādījumus iekšējam likumam, kas viņam atklājās pārdomās par Dēmetru – Māti Zemi. Patiesības lielās sintēzes meklējumi noveda viņu sākumā pie tā laika pazīstamajiem grieķu filozofiem (Ferekida, Hermodasa, Anaksimandra, Talesa u.c.), pēc tam uz Ēģiptes tempļiem, kur viņš ieguva Memfisas priesteru uzticību un ar laiku tika pielaists pie Izīdas mistērijām Tēbās.

Pēc aziātu pulkveža Kambisa nežēlīgā iebrukuma Ēģiptē apmēram 529.gadā Pitagors tika izdzīts uz Babilonu. Šeit rabīni atklāja viņam slepenās zināšanas, ko devis Mozus. Priesteri – zoroastrieši mācīja viņam mūziku, astronomiju un svēto lūgšanu zināšanas.

Pēc divpadsmit gadiem Pitagors devās prom no Babilonas un nodibināja iesvētīto brālību Krotonā – blīvi apdzīvotā doriešu ostas pilsētā, mūsdienu Itālijas dienvidos. Viņa „izredzēto pilsēta” bija Lielās Baltās Brālības slepeno zināšanu skola. Krotonā rūpīgi izvēlēti vīrieši un sievietes apguva filozofiju, kura balstās uz visuma likuma matemātisko izteiksmi, kas atspoguļojas mūzikā, ritmā un dzīves ceļa harmonijā, ko raksturo augsta disciplīna. Pēc piecu gadu klusēšanas pārbaudījuma Pitagora „matemātiķi” gāja cauri iesvētījumu sērijai, attīstot sirds intuitīvās spējas, kurām pateicoties, Dieva dēls vai meita varēja kļūt, kā teikts Pitagora „Zelta dzejā”, par nemirstīgu, brīnumainu Dievu.

Pitagors savas pamācības deva, būdams skolniekiem neredzams, runādams simbolu valodā, kas pilnībā saprotama tikai visattīstītākajiem iesvētītajiem. Viņa pamācību nozīmīgākā tēma bija visam pamatā liekamā izpratne, ka skaitlis ir gan radījuma forma, gan būtība. Viņš formulēja Eiklīda ģeometrijas galvenos elementus un attīstīja priekšstatus par astronomiju, kas vēlāk noveda pie Kopernika teorijas. Kā vēsta hronikas, divi tūkstoši Krotonas iedzīvotāju pameta savu ierasto dzīves veidu un sapulcējās pitagoriešu kopienā Triju simtu Padomes – administratīvā, zinātniskā, reliģiskā ordeņa vadībā, kam vēlāk bija liela politiska ietekme Diženajā Grieķijā.

Viņa doktrīnas atstāja ietekmi uz ļoti daudziem filozofiem.

Pitagoram – „nenogurdināmajam adeptam” – bija deviņdesmit gadi, kad Kilons, kurš netika uzņemts slepeno zinību skolā, izraisīja cietsirdīgu filozofa vajāšanu. Stājoties Krotonas tiesas priekšā, Kilons skaļi lasīja Pitagora slepeno grāmatu „Hieros Logos”(„Svētais Vārds”), izsmejot un izkropļojot mācību. Kad Pitagors un četrdesmit vadošie ordeņa locekļi sapulcējās uz padomi, Kilons aizdedzināja ēku un visi, kas tur atradās, izņemot divus cilvēkus, gāja bojā. Rezultātā kopiena saira un liela daļa mācības tika zaudēta. Neskatoties uz to, Skolotājs atstāja ietekmi uz daudziem lieliem filozofiem, ieskaitot Platonu, Aristoteli, Augustīnu, Akvīnas Tomu un Frensisu Bēkonu.

Baltazars, pirmais gadsimts, viens no trim magiem (astronomiem, adeptiem), kas sekoja Dēla – Bērna, kurš dzimis no Jaunavas Marijas, zvaigznei (ES ESMU Klātbūtnei) un veica ceļojumu no Austrumiem, lai viņu godinātu. Pastāv pieņēmumi, ka viņš bijis Etiopijas ķēniņš un atnesis Kristum kā dāvanu savas zemes bagātību – vīraku.

Svētais Asīzes Francisks, apm. 1181.g. – 1226.g., Itālija. Franciskāņu ordeņa dibinātājs, dievišķais nabags, kurš atteicies no ģimenes un bagātībām un saderinājies ar „Nabadzības kundzi”. Pirmais svētais, kurš ieguvis stigmas.

Asīzes Francisks – viens no visslavenākajiem kristiešu svētajiem; iespējams, vispievilcīgākais un, bez šaubām, vispopulārākais to vidū, kas nav katoļi, un kā par brīnumu, pat ateistu vidū.

Svētā Franciska tēls 800 gadu garumā bijis pievilcīgs visdažādāko uzskatu cilvēkiem: baznīcas hierarhiem un domātājiem, karaļiem un revolucionāriem; viņā saskatīja subjektīvisma un individuālisma pamatlicēju, Renesanses priekšvēstnesi, reformatoru, sociālistu, pirmo hipiju, cīnītāju par apkārtējās vides aizsardzību un romantisku varoni. Taču paša Asīzes Franciska dzīvē būtībā nebija nekā cita, kā tikai precīza kristīgo ideālu īstenošana un Kristus atdarināšana.

Uzskata, ka tieši svētais Francisks esot ienesis prieka garu drūmajā, askētiskajā agrīno viduslaiku kristietībā. Tas nav īsti pareizi: pateicības prieks Radītājam, Augšāmcelšanās prieks kristietībā ir bijuši jau no sākuma. Gan austrumu kristietībā – Aleksandrijas Klimentam, Jānim Zeltamutem, gan rietumu kristietībā, piemēram, – svētajam Benediktam. Asīzes Francisks neizgudroja neko, kas kristietībai būtu jaunatklājums, bet tik un tā bez viņa kristietība nekad nebūtu kļuvusi tik pievilcīga ticīgo miljoniem, kāda tā ir mūsdienās.

Francisks (Frančesko) Bernardone dzimis 1181. (vai 1182.) gadā Asīzē, audumu tirgotāja ģimenē, un savu jaunību pavadīja bezrūpīgi un jautri. 24 gadu vecumā svētā Damiāna baznīcā viņš izdzirdēja Kristus balsi, kas aicināja viņu uz kalpošanu, – vismaz tā stāsta viņa biogrāfi. Jauneklis aizgāja no ģimenes un sāka dzīvot trūkumā, kopt spitālīgos un atjaunot sagrautās baznīcas. 1209. gada 24. februārī svētā Mateja dienā mesas laikā viņš saņēma atklāsmi, ka viņa aicinājums ir vārda tiešā nozīmē īstenot Evaņģēliju dzīvē, un vientuļnieks kļuva par ceļojošo sludinātāju. Viņam radās sekotāji. Viņš deva tiem evaņģēliskās dzīves likumu, kuru 1210.gadā atzinīgi novērtēja Pāvests Inokentijs III. Tā viduslaiku Eiropā izveidojās vēl viens mūku ordenis. Svētais Francisks sludināja, darīja brīnumus tāpat kā daudzi citi kristiešu svētie, un nomira, ciezdams no jau sākušās viņa novēlējumu aizmiršanas.

Tad kur gan slēpjas viņa neparastums un kas atnesa brīvprātīgajam nabagam no Asīzes tādu slavu? Var atcerēties, ka svētais Francisks lika pamatus aktīvai mūku dzīvei – misionārismam; ka franciskāņu garīgums piepildīja ar saturu agrīnās itāļu Renesanses mākslu, vispirms, jau Džotto mākslu; ka viņa „Himna Saulei” kļuva par pirmo dzejoli itāļu valodā, kurš deva impulsu poēzijas attīstībai nacionālajās valodās un iedvesmoja lielo Danti. Bet, iespējams, ka galvenais, kas padarīja svētā Franciska personību tik pievilcīgu, ir tā apbrīnojamā mīlestības, vienkāršības un labā atmosfēra, kādu viņš prata radīt ap sevi savas dzīves laikā un ko viņa laikabiedri tik skaidri ir tālāk nodevuši saglabātajos dzīves aprakstos. It īpaši, vispazīstamākajā no tiem – „Svētā Asīzes Franciska ziediņi”.^[6]

Kungs atklāja svētajam Franciskam dievišķo klātbūtni „brālī – saulē” un „māsā – mēnesī”’ un par uzticību apbalvoja viņu ar krustā sistā Kristus stigmām.
Svētā Franciska lūgšana pazīstama visā pasaulē, to lasa dažādu reliģiju pārstāvji:

Kungs, dari mani par tava miera nesēju,
lai es nestu mīlestību tur, kur ir naids;
piedošanu tur, kur pāri dara,
harmoniju tur, kur nesaticība,
patiesību tur, kur ir maldi;
ticību tur, kur ir šaubas,
lai es nestu cerību tiem, kas izmisumā;
lai es nestu gaismu tur, kur tumsa.
Kungs, palīdzi man, lai es ilgotos dāvāt citiem, bet nevis ņemt no tiem;
lai es vēlētos ne saprasts būt, bet citus saprast;
ne mīlēts būt, bet citus mīlēt;
aizmirst sevi un iemantot Tevi;
piedot citiem un saņemt piedošanu;
nomirstot sev, piedzimt mūžīgajai dzīvei;
spēt sevi nostādīt zemākā vietā un dzīvot tā,
it kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā.

Šahs Džahans, 1592.g. – 1666.g., Indijas imperators no Mogolu dinastijas. Pēc tēva Džahangira nāves viņš mantoja troni un daļēji atjaunoja sava vectēva Akbara Lielā cildeno ētiku. Viņa valdīšanas laikā Mogolu varenība sasniedza apogeju, un Indijā sākās strauja mākslas un arhitektūras attīstība, kam piemērs ir Tadž-Mahal, kas uzcelts viņa galvaspilsētā Agrā. Naudu no imperatora kases Šahs Džahans tērēja mūzikai, glezniecībai un lielisku monumentu, mošeju, sabiedrisko ēku celtniecībai visā Indijā, no kurām dažas var aplūkot arī tagad.

Slavenais Tadž Mahal – „brīnumu brīnums, pēdējais pasaules brīnums” – tika uzcelts kā atdusas vieta viņa mīļotajai sievai Mumtaz Mahal. Viņa valdīja kopā ar viņu gandrīz kā līdztiesīga un nomira 1631. gadā, dodama dzīvību četrpadsmitajam bērnam. Šahs Džahans nežēloja neko, uzceldams „monumentu, tikpat skaistu kā viņa”. Monuments ir Mīlestības simbols un iemūžina imperatora mūžīgo mīlestību pret Mumtaz Mahal.

^[1] Teksta pamatā (izņemot teikumus, kur norādīts uz citiem avotiem) ņemti dati no sūtņu Marka un Elizabetes Profetu grāmatas “Cilvēka aura” (“Человеческая аура”) pēc Skolotāja Kuthumi un Skolotāja Džval-Kula diktātiem.

^[2] “Учителя и Путь”, Чарлз Ледбитер.

^[3] “Свет на пути”, Рига (Латвия), Книгоиздательство Н.Гудкова (Записано М.К. Перевод с английского и предисловие Е.Писаревой), ч. II, 8.

^[4] (Диоген Лаэртский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов / Пер. и прим. М. Л. Гаспарова, Общ. ред. и вступ. ст. А. Ф. Лосева (Серия “Философское наследие”) М., Мысль, 1979. 624 стр.
(sk. arī http://krotov.info/lib_sec/05_d/dio/gen_09.htm, Глава 8)

^[5] “Жизнь Пифагора” (http://krotov.info/lib_sec/05_d/dio/gen_09.htm)

^[6] “Цветочки святого Франциска Ассизского”, М., “ЭКСМО-Пресс”, 2000 г.

Tulkoja Līga Harju

Avots: http://sirius-riga.lv/Kuthumi.html