Labais un ļaunais jeb cīņa starp gaismu un tumsu 18.01.2017

Dažkārt man pārmet, ka es runāju par tumsas un gaismas spēkiem, tādējādi it kā šķirojot jeb iedalot cilvēkus. Mēs zinām, ka katram cilvēkam, kas šobrīd ir iemiesojumā, piemīt gan sava labā daļa, gan arī sliktā daļa. Arī augstas apziņas cilvēkiem visgrūtākais pārbaudījums ir ieraudzīt sevī negatīvo, jo viņi ir tik ļoti ar sevi strādājuši, lai būtu pilnīgi.

Lasot Mācību, tiek runāts gan par tumsas spēkiem, gan par gaismas spēkiem, bet visa šī informācija ir sniegta, lai cilvēce varētu attīstīties un apzinātos savus trūkumus, kurus jānovērš.

Vislielākais risks katram cilvēkam ir negribot nodarīt citiem ļaunu. Piemēram, ārsts ar vislabākiem nodomiem, lai palīdzētu slimniekam atveseļoties, izraksta zāles, kuras kaitē slimniekam vēl vairāk, pasliktinot veselību. Ārsts gribēja palīdzēt, bet viņam nebija zināms, ka zāles var iedarboties ar tik smagām blaknēm.

Man reiz lūdza palīdzību jauna sieviete, kurai bija konstatēts ļaundabīgs audzējs (vēzis) jau 4.stadijā. Ārsti pēc operācijas veikšanas saprata cik smags sievietes stāvoklis un nespēja pieņemt lēmumu kā turpināt sievietes ārstēšanu. Es īsti nezinu kas notika, kāpēc ārsti vilcinājās ar ķīmijterapiju un staru terapiju (varbūt domāja, ka viņa drīz mirs), bet sieviete vairākus mēnešus gaidīja ārstu lēmumu par tālāko ārstniecības procesu.

Tanī laikā es sniedzu sievietei garīgo palīdzību, mācīju strādāt ar sevi – lūgties, atbrīvot stresus, izprast neapgūtās mācības utt. Sievietes veselības stāvoklis uzlabojās un sieviete jau sāka runāt ar darba devēju par atgriešanos darbā. Es sievieti no šī lēmuma atrunāju, jo zināju cik smagi slima viņa ir, kā arī to, ka saslimšanas cēlonis bija saistīts arī ar viņas nepareizo attieksmi pret darbu. Es vēl nebiju pārliecināta, ka viņa tiešām ir izpratusi savas neapgūtās mācības, tāpēc teicu, lai tomēr viņa neslēdz slimības lapu.

Pēc vairākiem mēnešiem ārsti piedāvāja sievietei piedalīties eksperimentālā pētījumā, kur tika izmēģinātas jaunas vēža ārstēšanas zāles no ASV un sieviete atbilda pētījuma kritērijiem. Es priecājos, ka beidzot arī ārsti ir atraduši iespēju sievietei palīdzēt. Diemžēl pēc ķīmijterapijas saņemšanas sievietes stāvoklis sāka pasliktināties. Es nesapratu kas notiek, kāpēc sievietei sāka palikt arvien sliktāk, jo viņa bija sasniegusi tik labu atveseļošanās progresu. Viņa bija pastāvīgā ārstu uzraudzībā, viņa tika novērota un saņēma tādu atbalstu no mediķiem, kādu citi pacienti nevarēja saņemt.

Sieviete turpināja iet garīgās attīstības ceļu, ļoti strādāja ar sevi, bet spēki sievieti pamazām sāka pamest līdz viņa nomira. Pirms nāves viņa savai draudzenei lūdza pateikt man paldies par visu, ko viņas labā esmu darījusi, bet mani šis paldies nespēja iepriecināt, jo sieviete tomēr nomira.

Tanī pat laikā es sniedzu garīgo palīdzību kādam citam vēža slimniekam, kurš atteicās no ārstu palīdzības un izvēlējās iet citu ceļu. Es neatbalstīju viņa lēmumu atteikties no ārstu palīdzības, bet respektēju viņa izvēli un skaidroju viņam dzīvi, mācīju strādāt ar sevi, kā arī sagatavoju aiziešanai Smalkajā plānā, jo ārsti viņam bija teikuši, ka ilgāk par 2-3 mēnešiem viņš nedzīvos. Varbūt tieši tāpēc vīrietis pēdējos mēnešus nolēma dzīvot citādi. Kad es sāku vīrietim palīdzēt, viņš bija guļošs, viņu baroja, bet tiklīdz viņš sāka strādāt ar sevi, lēnām viņa veselība sāka uzlaboties, viņš jau var staigāt un pats ar sevi tikt galā, kā arī pagūst pat risināt darba jautājumus.

Iedziļinoties abos gadījumos, mani pārņēma milzīgas pārdomas, vai sieviete vēl joprojām būtu dzīva, ja viņa nebūtu saņēmusi ķīmijterapiju? Lūdzu, nepārprotiet mani, es atbalstu medicīnu un uzskatu, ka slimniekiem ir jābūt pastāvīgā ārstu uzraudzībā, bet šie divi gadījumi man parādīja, ka dažkārt mēs labu gribot, varam nodarīt ļaunu. Sieviete man prasīja, vai piekrist dalībai eksperimentālā pētījumā, un man šķita, ka tā ir brīnišķīga iespēja. Bet tagad es saprotu, ka ķīmijterapija nebija viņai piemērota un droši vien tāpēc arī ārsti vilcinājās ar lēmumu pieņemšanu par ārstēšanas veidu. Es gribēju, lai sieviete saņem vēl labāku palīdzību nekā es varēju viņai sniegt, bet izrādījās, ka mans ieteikums iespējams viņai nodarīja ļaunu. Ar prātu es saprotu, ka iespējams sieviete tāpat būtu nomirusi, pat ja nebūtu piedalījusies pētījumā, bet es redzēju cik labs progress viņai bija laikā, kad viņa strādāja ar sevi un nesaņēma ne ķīmijterapiju, ne staru terapiju, bet saņēma Dieva atbalstu – Dievišķo enerģiju, ko Mācībā sauc par psihisko enerģiju.

Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Katra cilvēciska darbība var tikt pārvērsta ļaunumā. Senatnes ārsti, veicot dziedināšanu, piebilda: “lai šis labums nepārvēršas ļaunumā.” Tā var minēt daudzus piemērus, kad no vislabākajām ierosmēm cēlušās nelaimes. Var sacīt, ka zemnieks, kuram pavēlēts domāt tikai par bruņojumu, nevar pietiekoši domāt par tīrumu un sēju.

Skolotājam jāpaskaidro, ka arī labumam ir daudzas pakāpes. Cilvēks netieksies uz labo, ja šis labums var radīt ļaunumu. Bet kā rīkoties, lai izvairītos kaut vai no samērā neliela ļaunuma? Atkal mēs nonāksim pie jūtziņas.”

Kad sievietei palika sliktāk, mana jūtziņa teica, ka sievietes ārstēšanai ķīmijterapija nav piemērota, bet es vairs nedrīkstēju iejaukties šajā procesā, jo lēmumus pieņēma ārsti.

Pastāv viedoklis, kas aicina necīnīties ar ļaunumu, jo tas nomiršot pats no sevis, nevajagot velti tērēt spēkus. Es arī ilgi noraudzījos uz nebūšanām valstī it kā no malas, neiejaucos, bet tagad redzu, ka šāda izvēle nav bijusi pareiza, jo tā nav devusi nekādu labumu valstij. Mācībā par cīņu ar ļaunumu ir teikts: “Ikvienam no mums jācenšas deldēt un izskaust ļaunumu, pirmkārt, protams, sevī un savā apkārtnē. Tieši ar visu savu būtni, ar visiem dvēseles spēkiem atbalstīsim labo un cīnīsimies ar ļaunumu, cīnīsimies ne vien ar to ļaunumu, kas dzīvo ārpus mums, bet arī ar to, kas perinās mūsos pašos. Ļaunums ir vienmēr ļaunums, neatkarīgi no viņa lokalizācijas. Iegaumēsim, ka tā ir barga cīņa, ko lemts iznīcināt cilvēka garam, viņam dārgās tiekšanās dēļ uz patiesību un pilnību. Patiešām, kā saka mūsu Pirogovs, audzināšanai dzīvē piešķirama lielāka nozīme, nekā izglītībai, un šeit viņam dziļa taisnība. Bet ikdienišķajā dzīvē vārds “audzināšana” aplipis ar kroplīgu ierobežojumu un sporta iemaņu iemācīšanos. Gandrīz neviens nepadomā, ka audzināšana, vispirmām kārtām, skar visu cilvēka iekšējo būtību, visu viņa raksturu, un ir Ētikas pamatu likšana bērna apziņā jau no pašas mazotnes. Bet pie mums, diemžēl, labākā gadījumā, tiek mācīta kulaku cīņas cīnītāju ētika.”

Kā sacīts Budismā: visu nelaimju sakne ir gara tumsonība. Gara tumsonība nozīmē, ka mūsu jūtziņa ir ļoti neattīstīta. Tieši tāpēc daudzi iebilst pret terminu “jūtziņa”, jo nesaprot kas tā tāda ir. Man pat bija diskusija ar kādu gudru garīgā ceļa gājēju par šo terminu un kā mēs personīgi to izjūtam. Nonācām pie secinājuma, ka pamazām sabiedrība ir jāizglīto, lai ikviens cilvēks sevī varētu apzināties jūtziņu. Tieši tāpēc Sokrata tautskola ir koncentrējusi savus resursus Latvijas sabiedrības tikumiskajā audzināšanā, jo apzinās cik liela nozīme būs Latvijas sabiedrības kolektīvajam apziņas līmenim Latvijas pastāvēšanā.

Es esmu sapratusi, ka nevis jāmēģina bēgt no ļaunā, bet gan tas ir jāizprot. Jāizprot negatīvo stresu sniegtās mācības. Jāizprot negatīvo situāciju sniegtās mācības. Jāizprot slimību sniegtās mācības. Jāizprot negatīvi noskaņotu cilvēku sniegtās mācības. Ja tu centies tās izprast, tad dzīvot ir daudz vieglāk, jo tu saproti kas konkrēti tev ir no negatīvā jāmācās, un ko konkrēti tu vari darīt, lai kļūtu labāks un paplašinātu savu apziņas līmeni.

Mācībā ir teikts: “Cilvēce savā augšupejā virzās tikai pa labā un ļaunā izziņas ceļu. Kā agrāk, tā arī tagad cilvēce vienlaicīgi nokļūst varenu pretdarbīgu spēku un iespaidu varā un tikai viņas brīvā griba var to novirzīt uz tā vai cita ceļa izvēli. Mūsu pasaules nepilnības un pretdarbīgie spēki personificējas cilvēku ģints ļaunajā iztēlē. Un pašreiz viņi pastiprinātā progresijā vervē savā pusē visus atpalikušos, naidīgos, neapmierinātos un tumšos. Bet cilvēcei nekad nav bijusi liegta Augstākā Vadība un tādēļ no apziņas pamošanās momenta viņa ir atbildīga par katru savu darbību, par katru nodomu. Cilvēces evolūcija atrodas viņas pašas rokās. Cilvēces likteni veido pašas cilvēces enerģija.

Katrs īstenots labums piesaista tumšo naidu. Protams, atradīsies mazdūšīgie, kuri sacīs – savas labklājības dēļ – nedarīsim labo. Liels ir to skaits, kuri atteikušies no labā. Tie nodzēsuši ugunis un iegrimuši krēslā. Bet krēslas rēgi ļoti atbaidoši. Kurš baidās no labā, tas nogrims haosā.

Tā doma par labo piesaista arī ļaunā konvulsijas. Nenobīsimies arī no visšausmīgākās ļaunuma grimases, tikai palielināsim labā rezerves.

Ikvienā amatā iespējams pārliecināties, cik grūti ir vadīt, sastopoties ar naidīgu gribu. Ne tik vien naidīgā, bet kaitīga jau arī bezdarbīgā griba. Nelāgā griba atvairīs daudzas jau ievirzītas iespējas. Šādu stāvokli var novērot ne tikai lielos notikumos, bet arī visā dzīves ikdienā.”

Tātad labais un ļaunais tomēr eksistē, un tikai paplašinot savu apziņas līmeni, mēs ar savu jūtziņu spēsim izvairīties no ļaunā vai spēsim izprast ļaunā pozitīvo pusi.

Piemēram, man ir zināms gadījums, kur sieviete, kas ilgstoši iet garīgās attīstības ceļu, nonāca satiksmes negadījumā, kur viņai gribēja piespriest netaisnīgu sodu (lielu naudas sodu, atņemot tiesības), jo satiksmes negadījumā iesaistītais policijai bija sniedzis nepatiesu liecību. Kad sieviete jautāja savai sirdij, kāpēc viņa ir nonākusi tik netaisnīgā situācijā, tad viņas sirds atbildēja: “Tā ir karmas atgriešana. Atceries, kad tu daudzus gadus atpakaļ negodīgā veidā izkrāpi no valsts naudu, noformējoties pie paziņām darbā uz ļoti augstu atalgojumu (patiesībā nestrādājot) pirms bērna piedzimšanas, lai saņemtu no valsts labus pabalstus.” Sieviete nožēloja savu pagātnē pieļauto kļūdu un teica Dievam: “Ja ir pienācis brīdis izpirkt šo kļūdu, tad esmu gatava to izpirkt tagad ar tādu sodu kādu Tu lemsi.”

Šis gadījums apliecina, ka cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, spēj uz negatīvo paskatīties no pozitīvās puses. Sieviete ir augusi savā apziņā un teica, ka turpmāk nekad un nekādos veidos vairs necentīsies no valsts izkrāpt naudu. Viņa ir mācījusies no savas kļūdas un pazemībā pieņem sodu.

Un tagad padomājiet, kāda būtu mūsu valsts labklājība, ja arī citi cilvēki ietu garīgās attīstības ceļu un apzinātos savas kļūdas? Vai Valsts ieņēmumu dienestam būtu jātērē resursi pelēkās zonas izskaušanai un cīņai ar PVN izkrāpējiem? Vai Korupcijas apkarošanas birojam būtu jātērē resursi cīņā pret korupciju valsts pārvaldē? Nebūtu, jo cilvēki apzinātos savas rīcības sekas un valsts pārvaldē strādātu augsti tikumīgi profesionāļi, kas ievērotu Augstāko Likumu. Tāpēc secinājums ir tikai viens, kamēr valsts sabiedrība, īpaši politiķi un valsts pārvaldē strādājošie nesapratīs cik svarīgi ir attīstīt Latvijas sabiedrības apziņas līmeni, nekādi uzlabojumi nav gaidāmi.

Autore: Elvita Rudzāte