Labais un ļaunais – kur ir robeža? 16.11.2024

Sintija jautā: Lasot grāmatu “Agrā Rūsa” nonācu pie kādas interesantas rakstu vietas-

“Man kādreiz ticības mācības stundā iešāvās prātā, ka Ieva paradīzē laba un ļauna atzīšanas koka augli tik ļoti iekāroja tikai tādēļ, ka tas bija aizliegts. Bet kādēļ tad Dievs to aizliedza?

Mūsu morāles un arī skolas galvenais uzdevums taču ir mācīt mīlēt labo un ienīst ļauno. Bet kā tad tu nīdīsi un mīlēsi, ja nezini, ko mīlēt un ko nīst? Var iznākt tā, ka tu iemīli to, ko vajadzētu nīst, un ienīksti to, kas būtu jāmīl.  Es par šo lietu vaicāju, bet prātā palika tikai tas, ka Dievs cilvēkam esot atstājis viņa brīvo gribu izvēlēties labo vai ļauno. Bet kādēļ tad viņš turpat ierobežoja brīvo gribu un nāca ar aizliegumu? No visiem kokiem tu vari ēst, tikai no šā viena ne!  Vai tikai Dievs viens pats gribēja prast atšķirt labu no ļauna? Lai cilvēks to neprastu un paliktu muļķis, jo muļķi ir vieglāk savaldīt? Ja tas bija tā, tad arī skola rīkojās pēc Dieva parauga, aizliegdama mums darīt šo vai to. Un aizliegtajā lietā tad slēpās laba un ļauna atzīšana, kas cilvēku darīja gudru. Tātad arī aizliegtajā izbraucienā, sanāksmē vai ballītē varēja gūt kādu atziņu.. ”

Šāds bija teksts no romāna.

Aizdomājos, kas tad ir īsti labs un ļauns? Sanāk, ka viss atkarīgs no cilvēka sirdsapziņas, vai ne? Var pat būt tā, ka tas, kas šobrīt cilvēkam liekas labs, rīt var saprast kas tas bija ļauns? Tas kas šodien šķiet deva prieku, rīt dod skumjas?  Tātad cilvēks, kas, piemēram, dara nelikumības, var no sirds uzskatīt, ka dara labu darbu, jo, piemēram, nodrošina ģimeni ar labiem dzīves apstākļiem.

Ja cilvēkam, kurš vēlas darīt nelikumības, mēģina viņu apturēt ar uzspiestu gudrību- “Tā labāk nedari un sniedz paskaidrojumu”. Taču tā cilvēka garam vajag šo nelikumīgās rīcības pieredzi, sanāk, ka tad ir labi darīt šos sliktos darbus tieši tam cilvēkam, kura gars grib no tā mācīties?

Tātad ja cilvēks, kaut vai tuvinieks grib darīt sliktu, neko nevajag liegt, jo garam vajag pieredzi. Sanāk, ka beznosacījuma mīlestība ir dot brīvo gribu ikvienai darbībai ikvienam cilvēkam?

Paņemot citu piemēru, Bībele ir gudrību grāmata, taču ir cilvēki, kas Bībeli interpretē kaut kā citādi un saredz, ka darīt ļaunu ir labi.. Tātad Bībele ir gan laba, gan ļauna?

Vai kaut kur ir iespējams novilkt līniju kas ir labs un kas ir ļauns?

Tas ka pasaulē notiek daudz sliktu lietu, savā ziņā sanāk labi, jo tie kas dara tās sliktās lietas, viņu gars no tā mācās, kaut arī cilvēcei ir jācieš?

Gars mācās tikai no sliktā.. Tātad, jo vairāk būs sliktais pasaulē, jo gudrāka kļūs cilvēce?

Tad jau ļoti lielas nelaimes pasaulē paceļ cilvēka apziņu.. Sanāk, ka tā ir Dieva dāvana..

Vai nesanāk tā, ka kaut kādā ziņā mēs viens otram darām pāri, jo mums visiem ir neapgūtās mācības?  Bet sev sanāk darām labu, jo garam jāaug?

Esmu dzirdējusi un lasījusi, ka cilvēki pievēršas garīgajam, iekšējam darbam, lai dzīvotu labākos apstākļos, būtu vieglāka dzīve. Taču sanāk, ka tā ir ilūzija, un vieglāk nekas fiziski nekļūs, jo ja cilvēks izvēlas iet garīgo ceļu, tad tieši viņam karma kā kalns gāzīsies virsū, un ja ir tā, ka garam ir jāiegūst visas pieredzes, tas nozīmē, ka mēs visi esam bijuši gan zagļi, noziedznieki, slepkavas, izvarotāji, postītāji, teroristi, sutineri utt.?  Tas nozīmē, ka nekādu labāku dzīvi mēs sagaidīt nemaz nevaram un nedrīkstam, jo esam bijuši  maigi sakot  lieli grēcinieki. Tātad tieši ejot garīgo ceļu cilvēks saņem lielākus izaicinājumus savā dzīvē un dzīve kļūst tikai sarežģītāka?

Ļoti vēlētos dzirdēt tavas domas.

Elvita Rudzāte atbild: Dzīvās Ētikas Mācībā ir teikts: “Katra cilvēciska darbība var tikt pārvērsta ļaunumā. Senatnes ārsti, veicot dziedināšanu, piebilda: “lai šis labums nepārvēršas ļaunumā.” Tā var minēt daudzus piemērus, kad no vislabākajām ierosmēm cēlušās nelaimes. Var sacīt, ka zemnieks, kuram pavēlēts domāt tikai par bruņojumu, nevar pietiekoši domāt par tīrumu un sēju.

Skolotājam jāpaskaidro, ka arī labumam ir daudzas pakāpes. Cilvēks netieksies uz labo, ja šis labums var radīt ļaunumu. Bet kā rīkoties, lai izvairītos kaut vai no samērā neliela ļaunuma? Atkal mēs nonāksim pie jūtziņas.”

Tātad katra cilvēka jūtziņa ir tā, kas cilvēkam pasaka priekšā, ko nevajag darīt jeb ir robeža starp labo un ļauno. Jūtziņa brīdina, kurā brīdī labais var pārvērsties ļaunajā.

Pastāv viedoklis, kas aicina necīnīties ar ļaunumu, jo tas nomiršot pats no sevis, nevajagot velti tērēt spēkus. Mācībā par cīņu ar ļaunumu ir teikts: “Ikvienam no mums jācenšas deldēt un izskaust ļaunumu, pirmkārt, protams, sevī un savā apkārtnē. Tieši ar visu savu būtni, ar visiem dvēseles spēkiem atbalstīsim labo un cīnīsimies ar ļaunumu, cīnīsimies ne vien ar to ļaunumu, kas dzīvo ārpus mums, bet arī ar to, kas perinās mūsos pašos. Ļaunums ir vienmēr ļaunums, neatkarīgi no viņa lokalizācijas. Iegaumēsim, ka tā ir barga cīņa, ko lemts iznīcināt cilvēka garam, viņam dārgās tiekšanās dēļ uz patiesību un pilnību. Patiešām, kā saka mūsu Pirogovs, audzināšanai dzīvē piešķirama lielāka nozīme, nekā izglītībai, un šeit viņam dziļa taisnība. Bet ikdienišķajā dzīvē vārds “audzināšana” aplipis ar kroplīgu ierobežojumu un sporta iemaņu iemācīšanos. Gandrīz neviens nepadomā, ka audzināšana, vispirmām kārtām, skar visu cilvēka iekšējo būtību, visu viņa raksturu, un ir Ētikas pamatu likšana bērna apziņā jau no pašas mazotnes. Bet pie mums, diemžēl, labākā gadījumā, tiek mācīta kulaku cīņas cīnītāju ētika.”

Kā sacīts Budismā: visu nelaimju sakne ir gara tumsonība. Gara tumsonība nozīmē, ka mūsu jūtziņa ir ļoti neattīstīta. Tieši tāpēc daudzi iebilst pret terminu “jūtziņa”, jo nesaprot kas tā tāda ir. Man pat bija diskusija ar kādu gudru garīgā ceļa gājēju par šo terminu un kā mēs personīgi to izjūtam. Nonācām pie secinājuma, ka pamazām sabiedrība ir jāizglīto, lai ikviens cilvēks sevī varētu apzināties jūtziņu. Tieši tāpēc Sokrata tautskola ir koncentrējusi savus resursus Latvijas sabiedrības tikumiskajā audzināšanā, jo apzinās cik liela nozīme būs Latvijas sabiedrības kolektīvajam apziņas līmenim Latvijas pastāvēšanā.

Es esmu sapratusi, ka nevis jāmēģina bēgt no ļaunā, bet gan tas ir jāizprot. Jāizprot negatīvo stresu sniegtās mācības. Jāizprot negatīvo situāciju sniegtās mācības. Jāizprot slimību sniegtās mācības. Jāizprot negatīvi noskaņotu cilvēku sniegtās mācības. Ja tu centies tās izprast, tad dzīvot ir daudz vieglāk, jo tu saproti kas konkrēti tev ir no negatīvā jāmācās, un ko konkrēti tu vari darīt, lai kļūtu labāks un paplašinātu savu apziņas līmeni.

Mācībā ir teikts: “Cilvēce savā augšupejā virzās tikai pa labā un ļaunā izziņas ceļu. Kā agrāk, tā arī tagad cilvēce vienlaicīgi nokļūst varenu pretdarbīgu spēku un iespaidu varā un tikai viņas brīvā griba var to novirzīt uz tā vai cita ceļa izvēli. Mūsu pasaules nepilnības un pretdarbīgie spēki personificējas cilvēku ģints ļaunajā iztēlē. Un pašreiz viņi pastiprinātā progresijā vervē savā pusē visus atpalikušos, naidīgos, neapmierinātos un tumšos. Bet cilvēcei nekad nav bijusi liegta Augstākā Vadība un tādēļ no apziņas pamošanās momenta viņa ir atbildīga par katru savu darbību, par katru nodomu. Cilvēces evolūcija atrodas viņas pašas rokās. Cilvēces likteni veido pašas cilvēces enerģija.

Katrs īstenots labums piesaista tumšo naidu. Protams, atradīsies mazdūšīgie, kuri sacīs – savas labklājības dēļ – nedarīsim labo. Liels ir to skaits, kuri atteikušies no labā. Tie nodzēsuši ugunis un iegrimuši krēslā. Bet krēslas rēgi ļoti atbaidoši. Kurš baidās no labā, tas nogrims haosā.

Tā doma par labo piesaista arī ļaunā konvulsijas. Nenobīsimies arī no visšausmīgākās ļaunuma grimases, tikai palielināsim labā rezerves.

Ikvienā amatā iespējams pārliecināties, cik grūti ir vadīt, sastopoties ar naidīgu gribu. Ne tik vien naidīgā, bet kaitīga jau arī bezdarbīgā griba. Nelāgā griba atvairīs daudzas jau ievirzītas iespējas. Šādu stāvokli var novērot ne tikai lielos notikumos, bet arī visā dzīves ikdienā.”

Tātad labais un ļaunais tomēr eksistē, un tikai paplašinot savu apziņas līmeni, mēs ar savu jūtziņu spēsim izvairīties no ļaunā vai spēsim izprast ļaunā pozitīvo pusi.

Piemēram, man ir zināms gadījums, kur sieviete, kas ilgstoši iet garīgās attīstības ceļu, nonāca satiksmes negadījumā, kur viņai gribēja piespriest netaisnīgu sodu (lielu naudas sodu, atņemot tiesības), jo satiksmes negadījumā iesaistītais policijai bija sniedzis nepatiesu liecību. Kad sieviete jautāja savai sirdij, kāpēc viņa ir nonākusi tik netaisnīgā situācijā, tad viņas sirds atbildēja: “Tā ir karmas atgriešana. Atceries, kad tu daudzus gadus atpakaļ negodīgā veidā izkrāpi no valsts naudu, noformējoties pie paziņām darbā uz ļoti augstu atalgojumu (patiesībā nestrādājot) pirms bērna piedzimšanas, lai saņemtu no valsts labus pabalstus.” Sieviete nožēloja savu pagātnē pieļauto kļūdu un teica Dievam: “Ja ir pienācis brīdis izpirkt šo kļūdu, tad esmu gatava to izpirkt tagad ar tādu sodu kādu Tu lemsi.”

Šis gadījums apliecina, ka cilvēks, kas iet garīgās attīstības ceļu, spēj uz negatīvo paskatīties no pozitīvās puses. Sieviete ir augusi savā apziņā un teica, ka turpmāk nekad un nekādos veidos vairs necentīsies no valsts izkrāpt naudu. Viņa ir mācījusies no savas kļūdas un pazemībā pieņem sodu.

Un tagad padomājiet, kāda būtu mūsu valsts labklājība, ja arī citi cilvēki ietu garīgās attīstības ceļu un apzinātos savas kļūdas? Vai Valsts ieņēmumu dienestam būtu jātērē resursi pelēkās zonas izskaušanai un cīņai ar PVN izkrāpējiem? Vai Korupcijas apkarošanas birojam būtu jātērē resursi cīņā pret korupciju valsts pārvaldē? Nebūtu, jo cilvēki apzinātos savas rīcības sekas un valsts pārvaldē strādātu augsti tikumīgi profesionāļi, kas ievērotu Augstāko Likumu. Tāpēc secinājums ir tikai viens, kamēr valsts sabiedrība, īpaši politiķi un valsts pārvaldē strādājošie nesapratīs cik svarīgi ir attīstīt Latvijas sabiedrības apziņas līmeni, nekādi uzlabojumi nav gaidāmi.