Laiks, cikli Dabā, tās procesos un cilvēka personības, sabiedrības vidēs 17.05.2013

Laiks.

Kas ir Laiks? Vai tas eksistē? Kur tas eksistē? Vai tā ir objektīva vai subjektīva realitāte? Vai tā ir vai nav substance? Vai laiks ietekmē vai neietekmē procesus? Ja ietekmē, tad – kādā veidā? Ja neietekmē, tad kas tā ir par vidi, kurā tas ir iespējams?

Pirms lasīt šo rakstu, es aicinu lasītājus veikt individuālu apceri par šiem jautājumiem un, varbūt, papildināt jautājumu virkni ar saviem jautājumiem!

Apcerēsim Laiku! Vai tas eksistē? Eksistē Visuma kustība. Šī kustība ir informācijas nesēja, kas maina parādības Telpas dažādajās dimensijās. Lai raksturotu situāciju mainībā, cilvēks ieviesa Laika jēdzienu. Tātad, Būtībā Laiks neeksistē tad, kad apstājas jeb neeksistē kustība. Ja cilvēks spēj apstādināt sevī apziņas kustību, tad viņš nonāk viņpus Laika – pirmradīšanas stāvoklī. Tikko parādās doma – informācija, tā tūlīt parādās arī kustība, kura šo domu tiecas materializēt un pārvietot telpā jeb objektīvā realitātē. Mēs varam uzdot jautājumu: „ Kas šādu kārtību ir radījis un vai tā vispār ir atceļama vai maināma? Un varam vēl tālāk izzināt – kāpēc mēs šīs objektīvās kustības fragmentējumu Laikā spējam vien redzēt no subjektīva skatu punkta?

Kustības jēdziena simbols dainās tiek izteikts ar kumeliņa simbolu. Ja iepriekšējā rakstā mēs aplūkojām kumeliņa simbolu kā enerģētisko dualitāti, kā 5 uztveres orgānu uztvertās informācijas nesēju, tad tagad ieskatīsimies šī simbola visabstraktākajā līmenī, kurš izsaka kustību kā Visuma Domas materializāciju Laiktelpā:

1.Sen dzirdēju, nu redzēju

Dievam greznu kumeliņu,

Līdz zemei krēpes vilka

Ledaināmi kājiņām.

2.Kas spīdēja, kas mirdzēja

Augsta kalna galiņā,

Jānīts kala kumeliņu

Ar sudraba pakaviem.

Pirmajā dainā kustība – „greznais kumeliņš” ir no sākuma „dzirdams” – kā vilnis, frekvence, bet pēc zināma laika –„ nu” arī redzams – tātad jau kustībā transformējusies gaismas frekvence. Kumeliņa krēpes – Laiktelpā sniedzas līdz pat cietajam matērijas stāvoklim – ledum (ja domājam kategorijās – vielai, šīnī gadījumā – ūdenim –ledum, kā matērijas izpausmei ir plazmatiskais, gāzveida, šķidrais un cietais agregātstāvoklis).

Otrajā dainā var nojaust, ka Jānis – Dieva Personības aspekts šai kustībai definē trajektoriju jeb kumeļu „apkaļ”. Personība (mainīgā subjektivitāte) eksistē tikai Laiktelpas matērijā, ārpus tās eksistē Individualitāte jeb Būtība/Patība. Ja apkalšanas procesu veic Jānis – Dieva dēls- Personība, nevis pats Dievs, tad jādomā, ka kustības noteiktā( apkaltā, kontrolētā) trajektorija attiecas uz Laiktelpu matērijā nevis transcendenci. Ja dainā ir kalna tēls, tad varam apcerēt tā simbolisko nozīmi esošajā kontekstā. Kustība no kalna lejā ir iespējama vai nu pa taisni, vai pa spirāli – cikliski atkārtojoties noteiktā punktā. Kalns ir kā elektromagnētiskais lauks, kas veidojas no daudziem kumeliņiem- viļņiem (spīdoši, mirdzoši):

Visi šie viļņi (kustības) ir definējami, aplūkojami Laikā un Telpā.

Skatoties šādā aspektā, Laiks pēc būtības ir ātrums, ar kādu notiek izmaiņas. Laiku varam uzskatīt par ceturto dimensiju (blakus trim telpas dimensijām –garums, platums, augstums), un parasti tas tiek iedalīts pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Kā tas tiek atspoguļots pasakās? Ir trīs kumeliņi – sudraba, zelta un dimanta vai vara, sudraba un zelta, kuri jāj stikla kalnā. Taču, dainās šādu kumeliņu vai zirgu nav! Dainās 3 laika kategorijas ir apcerētas kā Pasaules koka 3 daļas:

34066-14

Ozols auga kalniņā

Kā mērenis muiženieks:

Vaŗa saknes, zelta zari

Sudrabiņa lapiņām.

Laika koks, kā mērens muiženieks, kuram, laikam, kaut kas pieder. Vai tā varētu būt informācija? Vara saknes- pagātne nosaka mūsu tagadni, tāpēc tā ir nozīmīga, bet, ne tik svarīga (vērtīga), kā tagadne – zelta zari (zelta vidusceļš, zelts, kā izpaustā enerģija, aktuālā gudrība, arī vara kaut ko mainīt). Sudrabs – nākotne – arī ne tik svarīga, ja skatās no tagadnes punkta. Sudrabs – kā kaut kas tīrs, vēl neaptraipīts, nesaduļķots, tikumisks. Šāds skaidrojums ir no subjektīvā vērtētāja skatu viedokļa.

Citā kontekstā, varš, sudrabs un zelts, dimants var būt ar citu nozīmi – kā materiālās dabas īpašības, kas caurauž un ietekmē dažādas vides – Dabu (izpaužas kā Dabas parādības jeb Laika apstākļi), cilvēku un sabiedrību (izpaužas kā rīcības aktivitātes intensitāte un virzība , apziņas līmeņi), vielu pāreja no viena agregātstāvokļa citā:

1)tumsonība (būtnēm) vai inerce (vielām) – cietais agregātstāvoklis

2) darbīgums un dažkārt pārlieku enerģisks gan vitāli ,gan emocionāli, gan mentāli(būtnēm) vai aktivitāte (vielām)- šķidrais agregātstāvoklis;

3) tīrības , zināšanu daudzuma un plašuma sajūtas, kas bieži vien pārmērīgā daudzumā liek cilvēkam justies augstprātīgam un neieredzēt zemākstāvošos; gaismas sajūtas (būtnēm ar un bez augstākā saprāta) vai gāzveida agregātstāvoklis (vielām) .

Visas šīs īpašības pārvarot, mēs varam pacelties augstākajā nepieķeršanās stāvoklī (dimanta apziņā), kas ir absolūtā objektīvā tīrība no jebkādām kaislībām. Tikai šajā stāvoklī mēs uzzinām, kas ir patiesa harmonija. Vielām tas ir rets agregātstāvoklis – plazma, kas līdzīgs gāzei un izstaro gaismu.

Varš, zelts, sudrabs Laika izpratnē ir aplūkojams arī 1) cilvēka mūža un 2)dzimtas kontekstos:

1)Sudrabs – bērnības tīrā apziņa, zelta jaunība, varš –vecums

2)Vara saknes – vecvecāki , zelta zari – vecāki, sudrabiņa lapiņas – bērni

Laiks kā psiholoģiska parādība.

Laiks „skrien”, „velkas”.

1388-0

1.Ik pie pelces piebraucot,

Kumeliņis krustu meta,

Kumeliņis krustu meta

Ar pakaļas kājiņām.

33693-3

2.Sasatrūka kumeliņis

No pelēka akmentiņa,

Saraustīja zelta grožus,

Sudrabiņa iemauktiņus.

21861-0

3. Rāmi jūdzu, rāmi braucu,

Rāmi tek kumeliš;

Rāmajam bāliņam

Pārved’ rāmu līgaviņu. 33683-4

4. Lēni lēni Dieviņš brauca

No kalniņa lejiņā,

Netraucēja ievas ziedu,

Ne arāja gājumiņa.

33261-0

5. Gauši nāca, drīz aizgāja

Tie bagāti ziemas svētki:

Trīs dieniņas, trīs naksniņas-

Iet pār kalnu dziedādami. 33223-0

6. Gauši nāca, drīz aizgāja

Tā lielāja Jāņa nakts:

Ne bij dienu, ne nedēļu,

Vienu pašu vakariņu.

Pirmajā dainā kumeliņš „stiepj laiku”, bet otrajā dainā – kumeliņš ir satraukts. Mēs arī uztraukumā mēģinām forsēt laiku, notikumus, likumus savā pelēkajā, materiālajā ikdienā. Mums ir jāatrod savai dzīvei rāmais kumeļš – tāds, kāds tas ir trešajā dainā! Un jāatceras, ka Pats Dievs nevienam ar varu neko neliek – ir rāms, nepieķēries. Savukārt, piektajā un sestajā dainā mēs nojaušam, ka ilgais un īsais laiks ir saistīts ar apnicīgu svētku gaidīšanu un iedvesmojošu to pavadīšanu. Tātad- radošajā procesā laiks psiholoģiski paātrinās.

Laika jēdziens (no Vikipēdijas): Klasiskajā fizikā laiks ir mainīgs lielums, kas (blakus telpai) nepieciešams, lai precīzi nodefinētu priekšmeta vai kustības pozīciju. Šis pieņēmums ir saskaņā ar Kanta filozofiskajām idejām, kurās laiks un telpa tiek uzskatīti par nepieciešamiem jebkurai cilvēka pieredzes uztveršanai. Relativitātes teorijā laiks ir atkarīgs no novērotāja, un dažādiem novērotājiem notikumi “A” un “B” var norisināties vienlaicīgi, A pirms B vai B pirms A atkarībā no novērotāja. Tikai tad, ja divus notikumus saista cēloņsakarība, visi novērotāji vienu notikumu redz kā “cēloni” un otru kā “sekas”. Arī procesa ilgums atkarīgs no novērotāja . Relativitātes teorijā laiks ir no telpas neatdalāma dimensija, tāpēc šīs teorijas ietvaros jāstrādā ar jēdzienu “laiktelpa”.

Filozofijā: ir identificējami seši laiki: divi pagātnes (negatīva; pozitīva), divi tagadnes (hēdoniska; fatāliska), un divi nākotnes (transcendentāla un nākotnes) Pozitīva pagātnes laika orientācija nozīmē, ka cilvēks pagātni asociē ar pozitīviem notikumiem, tā viņu stiprina un dod drošības sajūtu; negatīva, gluži otrādāk, nozīmē bailes un nepatīkamus pārdzīvojumus pagātnē. Kopumā uz pagātni orientētie ir salīdzinoši konservatīvāki. Tagadnes orientācijā izšķirama hedoniskā laika orientācija, šādi cilvēki dod priekšroku tūlītējam gandarījumam un atlīdzībai, tiecas uz visu, kas sniedz baudu, cenšas izvairīties no visa, kas izraisa sāpes, savukārt fatāliskā laika orientācijas cilvēks uzskata, ka viņa dzīvi nosaka citi (piem., liktenis), tāpēc neuztraucas par nākotni, ir ar mazu pašvērtējumu un bieži ir depresīvi un mazāk laimīgi; vienlaicīgi tie tomēr tiecas meklēt ko jaunu – jaunā meklējumi tiem kompensē jau iepriekš noteikto, paredzamo (parasti ne pārāk labvēlīgo) dzīves gājumu. Tagadnes orientācijas cilvēki vairāk paļaujas uz citu izteiktajiem solījumiem (ģimenes draugu, valdības). Transcedentālā nākotnes laika perspektīva raksturojama kā protestantisma ētika, kurā novērojams plāna un sistēmas trūkums ticīgā ikdienas dzīvē. Šāda dzīve ir orientēta tikai uz transcedento mērķi – uz aizkapa svētlaimi. Tieši tāpēc šo cilvēku pasaulīgā eksistence ir stingri racionalizēta. Savukārt, vienkāršā nākotnes laika orientācijas cilvēki netiecas uz laimīgu aizkapa dzīvi, bet koncentrējas uz nākotnes mērķiem (nodarbojas ar sportu, ēd veselīgu ēdienu, netērē laiku, apcerot pagātnes kļūdas, taču retāk gatavi ziedot laiku altruistiskiem mērķiem).

Praktiskas metodes, kā koncentrēties uz Laiku savā dzīvē:

1. Skaņa, vibrācija.

33654-1

Dieviņš jāja niedru tiltu

Sasprandzētu kumeliņu;

Rībēj’ tiltis, dreb kumeļis,

Skan sudraba iemauktiņi.

Nosēžamies ērti, ar taisnu mugurkaulu. Iekšēji skandējam vai nodziedam dainu.(To var darīt arī visu vingrinājuma laiku, lai tādā veidā pastiprinātu koncentrēšanos uz veicamo procesu). Vēršam uzmanību uz savu ieelpu un izelpu. Tie ir kā divi kumeliņi. Tikpat labi Dieviņa kumeliņš ir asinis mūsos, kuras skrien asinsvados…. Bet niedru tilts ir centrālā nervu sistēma mugurkaulā. Niedre pēc sava ārējā izskata ir ļoti līdzīga nervu šķiedrai…. Un patiesi – tur, kur pakausī satiekas muguras un galvas smadzeņu centrālās nervu sistēmas ir tilts, kurš anatomiski tā arī saucās. Koncentrējamies dažas minūtes uz to (pakauša bedrīte) un jūtam tajā vibrācijas (rībēj’ tiltis). Jūtam kā atbrīvojas visa plecu josla un mūsos ienāk silta maiga enerģija.

Pēc tam 5 minūtes koncentrējamies uz ausīs dzirdamo iekšējo skaņu (skan iemaukti). Ja traucē to saklausīt apkārtnē dzirdamie tehniskie trokšņi, viegli aizspiežam ausis ar dažiem pirkstiem. Šīs koncentrēšanās laikā varam sajust, ka ar skaņu kā ar dzēšgumiju tiek izdzēstas no prāta jebkuras domas, ka no dzīves tiek izdzēsti nepatīkami pagātnes notikumi.

Ja šis process būs labi izdevies, tad vajadzētu parādīties jūtamai reakcijai – Dieviņa kumeliņa drebēšanai visā mugurkaulā. Mēs mēdzam teikt par šo procesu: skudriņas skrien pār kauliem. Tas ir process, kad notiek enerģijas atbrīvošanās un augšupcelšanās (kumeliņa „atsprandzēšana”)

Noteiktu stresu rezultātā mūsu enerģija var nobloķēties. Apzinoties savas rīcības, attieksmes, emocijas, piedodot sev, citiem, enerģija atbrīvojas un turpina savu cirkulāciju no mikrokosmiskās orbītas uz makrokosmisko orbītu un atpakaļ .

2. Laika koks.

33786-8

Trīs rītiņi Saule lēca

Sarkanā kociņā;

Jauni puiši veci tapa,

Tā kociņa neatrada.

Es atradu ganīdama

To kociņu lapojot:

Zelta zari, vaŗa saknes,

Sudrabiņa lapiņām.

Nostājamies taisni, kājas plecu platumā. Koncentrējamies uz savu elpu, jūtot, ka tā paliek arvien rāmāka un rāmāka. „Noganam” savas domas, jūtas, emocijas! Ieelpojot jūtam, ka ieejam dziļi savā sirdī, kur mīt mūsu transcendentālā Patība (ārpus Laika), izelpojot, jūtam, ka ienākam atpakaļ savā augumā. Mēģinam ar katru reizišo procesu veikt lēnāk un ilgāk, līdz pienāk brīdis, kad nejūtam – vai elpojam, vai nē.

Tad jūtam, kā sirds vibrācija paplašinās uz mūsu kājām un ieaug kā koka saknes zemē. Tad jūtam, kā sirds rāmā vibrācija ietiecas augstu debesīs kā koka zari-gan caur abām rokām, gan caur galvu. Radam un raidam tīras (sudraba) mīlestības vibrācijas no savas sirds pa savām saknēm, zariem(smadzenēm).Šoreiz „neņemam”enerģiju ne no zemes, ne no debesīm, bet tikai dodam, jūtot, ka mēs radam jaunu mīlestības pasauli, kura aug arvien lielāka. Ja būsim visu pareizi veikuši, tad vienlaicīgi jutīsim, ka esam gan Zeme, gan Debesis, gan viss Visums.

Cik vien ilgi spējam, noturam šo redzējumu!

Ja tas ir izdevies – izvēlamies vienu no divām iespējām –

1) Ar gandarījumu un pateicību beidzam vingrinājumu;

2) Turpinām vingrinājumu, koncentrējoties uz savu pagātni un lēnām slīdot ar savu apziņas uzmanību no sirds līdz kāju pēdām. Jūtam, kā miers un sirds gaisma atbrīvo saspringušās vietas muskuļos. Ja parādās konkrēti notikumi, emocijas, atmiņas, neaizmirstam mainīt savu attieksmi pret tām ar piedošanas palīdzību! Ja sariešas asaras – raudam, neko neslāpējot! Tikai šādā gadījumā, sākam elpot daudz dziļāk, bet tikpat lēni, kā sākumā.

Šādu pašu procesu veicam, virzienā no sirds uz galvu.

3) Turpinām vingrinājumu, koncentrējoties uz savu dzimtu vai nu kopumā, vispārināti, vai uz konkrētām attiecībām ar kādu ģimenes locekli.

Noslēdzam vingrinājumu ar atgriešanos savā sirdī un iedziļināšanos savā Būtībā/Patībā kā sākuma daļā. Saglabājam rāmo sajūtu visu atlikušo dienu!

Laiks kā mērīšanas rīks.

Lineārais jeb „izmērāmais” laiks cilvēka saprātam ir tveramāks. Taču cilvēki visā pasaulē ir izdomājuši tik dažādas laika skaitīšanas sistēmas! Senāk latviešiem bija nevis 7 dienu nedēļa, bet 9 dienu nedēļa, kura tika saukta par savaiti. Ja mēs dzīvotu 9 dienu nedēļu, tad arī dzīves un sabiedrības procesi plūstu harmoniski, cilvēka daudzdimensionālajai Būtībai atbilstoši. Vai latvieši ir Saules kalendāra vai Mēness kalendāra lietotāji? Kā daudzām senajām tautām, arī Latvijā dzīvojošām ciltīm būtiski bija abi šie kalendāri. Saules kalendārs atspoguļo Dabā un sabiedrībā notiekošos procesus, kā arī cilvēka dvēseles garīgās evolūcijas procesu. Savukārt, Mēness kalendārs ir nozīmīgs slimību ārstēšanā, bērna dzemdēšanā un lauksaimniecības darbos. Gudrs ir tas, kurš prot rīkoties ar abiem šiem kalendāriem.

Ilustrācijai daina, kurā atspoguļojas arī senais kalendārs:

34075-0

Sajāja bramaņi

Augstajā kalnā

Sakāra zobenus

Svētajā kokā.

Svētajam kokam

Deviņi zari (mēneši)

Ik zara galā

Deviņi ziedi; (nedēļas)

Ik zieda galā

Deviņas ogas, (dienas)

Atskrēja bitīte

Paņēma vienu

Aiznesa Mīļmāras

Šūpulī.

9 ogas x 9 ziedi = 81 un 81x 9 zari = 729 ;

729:2=364,5 dienas. Tātad sanāk, viena gada vietā bija 2 gadi, no kuriem pāri palika 1 diena (bitīte aiznesa).

Aīda Rancāne savā grāmatā: „Maskas un maskošanās Latvijā” raksta par sakrālo un profāno laiku arhaiskajās un tradicionālajās sabiedrībās: „Pastāv laika intervāli, kuri tiek atdalīti no parastās laika ilgstamības. Tiem piemīt unikāla vērtība, nozīme un blīvums. Šie intervāli, pretēji profānā laika bezjēdzīgajai plūsmai, kurā notiek darbības bez reliģiozās nozīmības, veido sakrālo laiku. Sakrālais laiks ir svētku laiks.”

M. Eliade raksta, ka senā zemkopja apziņā nāve ir tikai eksistences veida izmaiņa laikā – nekas nenomirst pa īstam, tas tikai atgriežas sensenajā matērijā un atpūšas, gaidot jaunu sākumu.

Daudzu pasaules kultūru etnogrāfijā varēsim atrast šīs laika ritmiskās, cikliskās plūsmas atainojumu.

3. Dabas cikli, likumības un to ietekme uz cilvēku.

Cikli un to atkārtošanās ir savstarpējās kopsakarībās. Kā viens no būtiskākajiem cikliskuma parametriem ir skaitlis 9. Cilvēka ķermenī 9 enerģētiskie centri, kas ap sevi veido 9 apziņas laukus. Gadskārtu ieražu kalendārs ir pamats ciklu pētniecībai un to ietekmei uz cilvēku. Tajā ir redzami 8 iedalījumi. Šinī gadījumā devītais ir pats centrs(neredzams), no kura viss sākas un beidzas (šāds traktējums ir atrodams citās senajās kultūrās un līdzīgās shēmās).

Divejādi Saule teka,

Tek kalnāi, tek lejā,

Divejādis mans mūžiņis

Ar to vienu dvēselīti.

Divas dienas mūžiņāi,

Viena laba, otra ļauna,

Ir labāi, ir ļaunāi,

Abas divas jādzīvoi.

Divejādi saule teka! Divejādis mans mūžiņis! Ziemassvētku laikā Saule ir Debesu kalna pakājē(vismazāk redzama), bet Jāņos – kalna galā(visvairāk redzama). Šie lielie cikli ietekmē arī cilvēku un viņa darbību.

Kopumā šajā shēmā var saskatīt:

A Dabas cikli:

1) Visuma neeksistences un eksistences cikls

2) Dabas laikmetu cikls (ledus laikmetu periodiska atkārtošanās uz Zemes utt.)

3) Viena gada Dabas gadalaiku ciklu: ziema, pavasaris, vasara, rudens

4) Astronomisko Dabas spīdekļu- Saules(u.c.planētu) ciklus (cik ilgi tā ir redzama pie debesīm ziemā un vasarā)

5) Vienas dienas ciklu Dabā: pusnakts, rīts, pusdienlaiks, vakars – lineārais laiks 24h (skat.zīm.)

B Sabiedrības cikli:

6) Gadskārtu ieražu svētku cikls kā sabiedrības kultūras parādība: Ziemassvētki,Meteņi, Lieldienas, Ūsiņi, Jāņi, Māras, Jumji, Mārtiņi (Veļi);

7) Sabiedrības pašorganizēšanās politiski-ekonomiskie cikli (periodiskas ekonomiskās krīzes)

8) Institūciju un organizāciju pastāvēšanas cikls (veidojas, attīstās, likvidējas)

C Cilvēka cikli:

9) Cilvēka mūža cikls (14 gadu periodi)- sociālās lomas: zīdainis(bērns), pusaudzis(14.g), jaunietis(28g), vecāks(42), vecvecāks(56), nelaiķis(70-84g) (zīm.) Taču šo ciklu var zīmēt arī savādāk – kā 2 loku apriņķojumu ar 7 gadu

intervālu(skat.Ligitas Embrektes shēmu) Tajā cilvēka dvēsele

augumā ienāk jeb piedzimst fiziski redzami Ziemassvētku

punktā. Pirmais pilnais loks ir attīstība, zināšanu uzkrāšana,

bet otrais loks – zināšanu atdošana. Skatoties no šāda

viedokļa, cilvēks 2 reizes mūžā piedzīvo bērnību. Pirmajā

reizē par viņu kā bērnu rūpējas māte, bet vecumā, kad

viņš vēlreiz nonāk „bērna prātā”, tad par viņu rūpējas

jau viņa bērni.

10) Cilvēka darbības: zemkopības un lopkopības darbu cikls:

(Sniega tīrīšana, malkas sagādāšana, aršana, stādīšana,

ravēšana, pļaušana, novākšana, glabāšana utt.)

11) Cilvēka darbības vienas dienas ciklu:

(celšanās-brokastis, darbs, pusdienlaiks, darbs,

vakariņas, atpūta, naktsmiers – skat. zīm. ar laika d.)

12) Viena darba, projekta attīstības cikls (ideja, iecere,

risinājums, izvērtējums, secinājumi)

13) Cilvēka psihosomatiskie un smadzeņu darbības cikli:

a) Apziņas cikls:bezapziņa, zemapziņa, apziņa, virsapziņa;

b) Emociju cikls: neitralitāte, kairinātāja uztvere,

apstrāde, reakcija, sekas(frustrācija vai pacēlums;

t.sk. katra indivīda personības garastāvokļa cikli;

c) Domāšanas procesa cikls: analīze, sintēze, salīdzināšana, vispārināšana;

d) Rīcības cikls: cilvēka individuāls radošais process sevī, savas radošās izpausmes piedāvāšana sabiedrībai, sabiedrības reakcija uz to; individuālo atziņu izdarīšana un ieešana atpakaļ sevī;

e) Uzvedību nosakošo arhetipu (kā lomu) cikls: katram individuāls, saistīts ar astroloģiskām kopsakarībām;

f) Psihosomatiskās prakses cikls: ķermeņa atbrīvošana, domu koncentrēšana un virzīšana, jūtu tēlu kultivēšana, dvēseles apjaušana;

Tieši psihosomatiskās prakses atsevišķas metodes ļauj sajust vienu Dabas gadu vienas prakses ietvaros – tādējādi tiek pētīta cilvēka un Dabas vienotība kopsakarībās.

Netīšami es iegāju

Svētas Māras istabâ.

Svētas Māras istabiņa

Pilna sīku šūpulišu;

Vienu pašu palīgoju,

Visi līdzi līgojàs.

No debesu nosalaižu

Ar sudraba virvitēm

Mīļas Māras šūpulī,

Māmuliņas klēpītī.

Viens cikls neizbēgami ietekmē otru ciklu. Daba ietekmē cilvēka bioritmu ciklus un cilvēks ar savām domām un rīcību ietekmē Dabu. (Vienu pašu palīgoju, visi līdzi līgojās) Ja cilvēks nav pats atklājis šo lietu kārtību un neviens nav neko pastāstījis par eksistences esamības cikliskumu, tad, viņa personībai ir jāsaskaras ar problēmām, ciešanām, sevis neapmierinātību. Ja cilvēks saprot cikliskuma neizbēgamību, tad viņš kļūst par nenovēršamo, savu gaitu slīdošo procesu vērotāju, neļaujoties tajā ieslīgt ar personīgajām emocijām. (Jebkuras attiecības starp cilvēkiem sākās, attīstās, beidzās. Jebkuras domas, idejas, darbi, projekti sākās, attīstās un beidzās.)

29657-2

1.Dzeltens mans kumeliņš

Kā dzeltena bērza lapa;

Ap bērziņu riņķi griezu,

Uz lapiņas dancināju.

Bērzs ir tā paša Pasaules koka simbols, kurš gan ietver sevī dualitāti, atšķirībā no ozola. Tā fiziski ir redzama uz koka balti-melnās mizas. Viena lapiņa – viena dieniņa (šajā dainā).

No transcendences skatoties, visi gadskārtu svētki kā sakrālā laika atveres simboliski un arī enerģētiski ir cilvēka augumā. Ja mēs protam pareizi koncentrēties un apzināties sevī dažādās enerģijas, kuras gada konkrētajos laikos sevī uzņemam, tad mums sevis harmonizēšana ir iespējama arī ikdienā, nevis tikai svētku laikā.

Saules enerģija mūsos cirkulē pa mikrokosmisko orbītu . Šo procesu dainās simbolizē

Zelta zirnis, kurš tiek „pārsviests” pār Pasaules koku- ozolu.

33143-0

Es pārsviedu zelta zirni

Pār sudraba ozoliņu;

Tas pārskrēja skanēdams

Pa zariņu zariņiem.

Koncentrēšanās uz Zelta zirni – Sauli gadskārtās.

Koncentrēšanos sākam, apsēžoties ar taisnu mugurkaulu, vēršam uzmanību uz savu elpu, padarām savu prātu mierīgu, iztukšojam to. Koncentrējamies uz ozolu savas sirds Pasaules jūrā. Ieraugam tā saknes, ieraugam tā stumbru un tad vēršam uzmanību uz lapotni. Sajūtam, ka koka saknes ieaug mūsu pēdās un cauri tām – zemē, stumbrs izstiepjas visa mugurkaula garumā, bet lapotne sazarojās galvas smadzenēs.

Koncentrējamies uz zelta zirņa formēšanu. Tā var notikt ļoti dažādi, katram individuāli.

1.variants- dažas minūtes koncentrējamies uz Sauli (jā tā redzama debesīs).Tad aiztaisām acis ciet, piepaceļam uzacis uz augšu un ieraugam šo ārējo objektu kā iekšējo zelta zirni savā pierē.

2.variants. Iztēlojamies zelta zirni sirdī

3.variants. Ar spirālveida iekšējām kustībām kondensējam zelta zirni Saules pinumā no 4 debespusēm virzienā no sava ķermeņa ārpuses uz iekšpusi.

(var veikt Zelta zirņa formēšanu visos trijos punktos pēc kārtas tādā secībā, kā rakstīts)

Tad dodamies uz Ziemassvētku- tumsas punktu un dzirdam skanam Kosmisko skaņu, kas attīra mūs šajā vietā ar savu pirmavota dzidrumu. Varam arī „ieraudzīt” Ziemassvētku ainas sajūtās. Tālāk rotējam Zelta zirni- Sauli, kā parādīts shēmā, katrā no punktiem veicot tās pašas iekšējās darbības savā apziņā.

Noslēgumā ieejam savā sirds centrā – ārpus Laika cikliem eksistējošajā Patībā un paliekam tur, cik vien spējam, gūstot visdziļāko mieru un atpūtu.

Autore: Solvita Lodiņa

Publicēts žurnālā Mistērija 2013.g. februārī