Laulības mācību stunda 18.09.2012
Tā kā erotiskā mīlestība ir starp diviem cilvēkiem, tradicionālā izpratnē starp vīrieti un sievieti, bet mēs visi zinām, ka tā pastāv arī starp viena dzimuma partneriem – homoseksuālistiem un lesbietēm, tāpēc būtiski ir izprast, kas ir laulība. Gredzeni un laulību apliecības, pat laulāšanās baznīcā ir tikai izrāde, ko izdomājis pats cilvēks. Dieva priekšā laulāts pāris ir tāds, kurā partneri ir savienojuši Garu un Miesu, un šī vienība uz visiem laikiem ir svēta. Tas nozīmē, ka visi tie pāri, kas dzīvo civillaulībā, Dieva priekšā ir laulāti pāri. Arī homoseksuālistu un lesbiešu pāri Dieva priekšā ir laulāti pāri, kuri pārkāpj Dievišķo likumu – Polaritātes likumu, kas nosaka, ka pretējās puses pievelkas, t.i. sieviete un vīrietis veido veselumu. Šo problēmu šajā rakstā neapskatīšu dziļāk.
Laulība ir pieredze, kas māca kalpot otram cilvēkam. Laulība pārbauda spēju mīlēt un just līdzi, spēju pieņemt otra cilvēka viedokli un, neraugoties uz jebkādu uzskatu atšķirību, ieklausīties tajā. Laulība māca otru cilvēku mīlēt bez nosacījumiem. Nav ideālu cilvēku, tāpēc katram no mums nākas samierināties ar otra cilvēka nepilnībām. Tie laulātie, kuri iemīl otra cilvēka nepilnības, ir laimīgi, bet tie, kuri mēģina otru cilvēku pārveidot, cieš neveiksmi un piedzīvo tikai nevajadzīgus strīdus.
Jaunieši pieļauj kļūdu, kad, kaisles pārņemti, uzsāk dzimumattiecības. Viņi nezina, ka savienojoties Garam un Miesai, Kosmosā tiek slēgta laulība. Ja šī laulība izjūk, tad pēc tam seko ciešanas nākamajās attiecībās.
Savā praksē esmu sastapusi ļoti daudz jaunu sieviešu, kuras pūlas izveidot veiksmīgas attiecības ar vīrieti, bet viņām tas nekādi nesanāk, jo pirmajās attiecībās ir pieļāvušas kļūdas. Līdzīgi ir ar vīriešiem, tikai vīrieši kautrējas runāt par savām attiecību problēmām, tāpēc rodas maldīgs priekšstats, ka attiecību problēmas pārsvarā skar tikai sievietes.
Visvairāk pašziedošanās iemaņas mēs apgūstam, ja mums ir bērni, jo mums ir jāziedojas bērnu labā, neaizmirstot arī savas vajadzības. Mēs nevaram darīt tikai to, ko paši vēlamies, mums ir jārēķinās ar ģimenes vajadzībām un tādējādi mēs iemācāmies kalpot un pašziedoties. Pašziedošanās ir ļoti svarīga garīgā prakse. Tā jāapgūst ikvienam, tāpēc šajā laikmetā visizplatītākais veids, kā to apgūt praksē, ir ģimenes veidošana jeb laulība. Tas gan nenozīmē, ka pašziedošanās mācību stundu apgūst tikai ģimenē, to, protams, var apgūt arī, kalpojot citiem, piemēram, strādājot bez maksas dažādās misijās vai dzīvojot klosterī.
Ja laulībā nav bērnu, ja partneri bērnus nevēlas, tad šai ģimenei agrāk vai vēlāk nāksies apgūt egoisma mācību stundu. Šādā ģimenē abiem laulātajiem svarīgāki par visu ir individuālie panākumi – es esmu pats svarīgākais cilvēks pasaulē, tikai manu vēlmju piepildīšana ir galvenais dzīves mērķis. Arī tad, ja laulātie sabiedrībā valdošo stereotipu ietekmē vēlēsies bērnu, bērns pie viņiem nenāks, kaut arī abi partneri būs fiziski veseli.
Ja laulībā ir daudz bērnu, tā māca vienlīdzību – mīlēt visus ar vienādu mīlestību, neizrādot kādam no bērniem lielāku mīlestību nekā citiem. Mātei, kurai ir daudz bērnu, ir īpaši grūta mācību stunda, jo viņai ne tikai jāmīl visi bērni, bet jāatrod arī laiks vīram, kuram viņas mīlestība nepieciešama vēl vairāk nekā bērniem. Dažkārt daudzbērnu ģimenes māte ir tik nogurusi no sadzīves grūtībām, ka vīrs tiek atstāts pēdējā vietā, un tad vīrietis glābiņu meklē alkoholā vai pie citas sievietes. Tas rada daudz rūgtu brīžu visai ģimenei.
Bērni, kuri ir auguši daudzbērnu ģimenē, ir vai nu ļoti labi ģimenes cilvēki, kas prot rūpēties par saviem tuviniekiem, vai gluži pretēji – nevēlas bērnus, vēlas dzīvot tikai sev. Kāpēc šāda atšķirība? Tas ir saistīts ar pašziedošanās mācību stundas apgūšanu vai neapgūšanu. Ja bērns ģimenē ir izjutis mīlestības trūkumu, jo vecākiem nav viņam atlicis laika, tad viņš, atceroties savu bērnību un to, cik ļoti viņam pietrūcis vecāku mīlestības, vai nu nevēlas bērnus vispār, vai vēlas tikai vienu, maksimāli divus. Šāds cilvēks iepriekšējās dzīvēs nav sapratis pašziedošanās patieso būtību, tāpēc šajā dzīvē izvēlējies vecākus, kuri neprot sniegt mīlestību. Ja pieaugot viņš sapratīs pašziedošanās patieso būtību un mīlēs ikvienu bez nosacījumiem, tad pašziedošanās praksi viņš būs apguvis. Patiesa pašziedošanās ir tad, kad cilvēks ir gatavs dod mīlestību, neko par to negaidot pretī. Ja cilvēks gaida atalgojumu par savu labo rīcību, tas nozīmē, ka pašziedošanās mācību stunda jeb Dievišķais došanas ņemšanas likums nav apgūts.
Ne visiem cilvēkiem dzīves laikā ir jāapgūst laulības mācību stunda. Es pazīstu cilvēkus, kuriem nav bijusi laulība un kuri arī nemeklē sev partneri. Daži domās, ka viņi nav normāli cilvēki, bet tā tas nav. Šajā laikmetā vairums cilvēku dzīvo civillaulībā vai oficiāli reģistrētā laulībā, bet mazāk ir tādu, kuriem nekad nav bijušas intīmas attiecības vai kuri pēc neveiksmīgām attiecībām ir izlēmuši dzīvot vieni. Šo cilvēku Gari šajā dzīvē, iespējams, nav vēlējušies apgūt laulības mācību stundu, jo citas mācību stundas, acīmredzot, tiem ir bijušas svarīgākas. Šie cilvēki nebaidās no vientulības, jo izprot vientulības pozitīvo pusi.
Ja cilvēks tomēr ir neapmierināts ar situāciju, ka dzīvo viens, tas nozīmē, ka cilvēkam ir jāapgūst mācību stunda – laimīgi dzīvot vienatnē. Ļoti daudzi viedi cilvēki sapņo par vienatni vai dzīvi uz vientuļas salas, piemēram, Dalailama ir teicis, ka viņš daudz labprātāk dzīvotu viens pats alā un meditētu, nevis veiktu milzīgās sabiedriskās aktivitātes Tibetas tautas labā, bet viņš šajā dzīvē ir uzņēmies šo misiju, tādēļ nevar dzīvot vienatnē. Kāpēc Dalailama sapņo par vienatni? Jo viņš saprot, ka laime nav jāmeklē ārpus cilvēka, ka laime ir cilvēkā pašā.
Tie cilvēki, kuri tik ļoti baidās no vientulības, paši sev to piesaista. Daudzās grāmatās rakstīts par Dievišķo piesaistes likumu. Arī es esmu to skaidrojusi sērijas „Piedošanas mācība” pirmajās divās grāmatās, tomēr daudzi cilvēki neizprot šī likuma būtību. Ja cilvēks no kaut kā ļoti baidās, viņš sev to piesaista, tādējādi viņš ir spiests mācīties saprast baiļu mācību stundu. Piemēram, ja cilvēks baidās no vientulības, tad dzīvē atgadās dažādi notikumi, kuru rezultātā viņš patiešām kļūst vientuļš. Tieši tajā brīdī, kad bailes ir īstenojušās, cilvēkam ir jādomā, ko tās māca. Bailes nemāca nebaidīties. Daudzi saka: nebaidies, un nekas nenotiks. Tomēr viegli ir teikt, ja pašam šādu baiļu nav. Tam, kuram ir bailes, tās nevis vienkārši jāizmet no galvas, bet jāizprot, ko tās cilvēkam vēlas iemācīt. Piemēram, ja cilvēks ir vientuļš, ja viņš to ļoti pārdzīvo, tas nozīmē, ka cilvēks nav apguvis pieķeršanās mācību stundu un savus tuviniekus ir uzskatījis par savu īpašumu.
Nebaidieties no laulības mācību stundas. Galvenais mēģiniet izprast savas laulības vai laulību neveiksmju cēloņus un novērsiet tos. Dzīvē nepastāv tādas problēmas, kuras ir neatrisināmas. Katrā strupceļā ir vismaz viena izeja, bet parasti tās ir vairākas…
Autore: Elvita Rudzāte