Līdzsvars starp došanu un ņemšanu 01.06.2022

Lai izprastu kā līdzsvarot došanu un ņemšanu, ir jāizprot Dievišķais Došanas-ņemšanas likums, kuram ir divas puses – došana un ņemšana. Vispirms apskatīsim pirmo pusi – došanu.

Mums katram Dievs kaut ko ir devis. Kādam Dievs ir devis organizatora talantu. Cits mantojis īpašumus. Vēl kādam Dievs ir devis skaistu balsi utt. Pilnīgi visiem Viņš kaut ko ir dāvājis. Kad tu apzinies, ko Viņš ir tev dāvājis, tu vari padomāt kā tu ar šo dāvanu vari dalīties, kā tu vari Viņam palīdzēt. Cilvēks ar organizatorisko talantu var noorganizēt kādu labdarības pasākumu un noorganizēt palīdzību kādiem cilvēkiem, kuriem tā ir nepieciešama. Cilvēks, kas mantojis īpašumus, var padomāt kā tos labāk izmantot sabiedrības labā, lai tie sabiedrībai nestu kādu labumu. Cilvēkam, kuram Dievs ir dāvājis skaistu balsi, viņš ar savu balsi var dziedēt slimas Dvēseles utt.

Mums visiem Dievs dod iespēju dalīties, tikai mums traucē to darīt mūsu ego, kas koncentrējies tikai uz sava labuma gūšanu. Tie cilvēki, kuri dalās, bet gaida par savu labo darbu novērtējumu, tie patiesībā nedod, jo to, ko viņi dod, viņi dod novērtējuma saņemšanai. Tas ir līdzīgi kā bērni spēlējoties saka, es tev iedošu konfekti, bet tu par to ar mani draudzējies. Ja bērns iedod citam bērnam konfekti vienkārši tāpat, lai iepriecinātu un negaida, lai tas novērtētu viņa doto, tad viņš saņem atpakaļ patiesu draudzību. Ja bērns iedod citam bērnam konfekti, lai viņu neizstumtu no spēles un sāk dalīt visiem konfektes, lai tikai ar viņu draudzētos, jo saprot, ka bez konfektēm viņu spēlē nepieņems, tad viņš sāk dot vairāk nekā saņem, un zūd iekšējais došanas un ņemšanas līdzsvars.

Pieaugušajiem ir līdzīgi, kad pieaugušais strādā “melnu muti”, lai tikai saņemtu novērtējumu, tad došanas ņemšanas līdzsvars zūd un cilvēks kļūst neapmierināts ar darbu un dzīvi kopumā. Viņam šķiet, ka neviens nenovērtē to, ko viņš ir devis un tāpēc viņš jūtas it kā apdalīts. Patiesībā cilvēks ar savu aplamo attieksmi pret dzīvi apdala pats sevi, jo visi tie, kas pēc nesavtīgas došanas ir iepazinuši brīvības izjūtu, ir gatavi dot vēl vairāk, lai tikai justos brīvi. Bet patiesu brīvības izjūtu izjūt tikai tas, kas par savu doto neko negaida pretim.

Tagad apskatīsim otru pusi – ņemšanu. Ja tev piedāvā palīdzību, tad pieņem to, neatsaki sava kauna vai lepnības dēļ. Tie, kuri tikai dod, un neko neņem pretī jeb atsakās no piedāvātās palīdzības, tie zaudē savu enerģiju un ķermenis kļūst pārmēru tievs. Pieņemt ar pateicību to, ko Dievs dāvā arī ir liela dzīves gudrība. Katram cilvēkam Dievs dāvā iespējas, bet cik bieži mēs no tām atsakāmies! Tikai tie cilvēki, kas vēro dzīvi, Dieva dotās zīmes un gudri pielieto Dieva dotās iespējas, tikai tie spēj sabalansēt došanas un ņemšanas enerģiju.

Dieva dotās iespējas ir darba piedāvājumi, dzīves vietas izmantošanas iespējas, pārmaiņas pasaulē, kas ietekmē tavu dzīvi, piemēram, darba zaudēšana vai esošā biznesa bankrots, jo viss, kas tiek zaudēts, patiesībā dod jaunas iespējas. Piemēram, šobrīd daudz ukraiņu ir zaudējuši mājas, darbu un spiesti meklēt patvērumu citā valstī. No vienas puses tas ir liels zaudējums, bet no otras puses tie ukraiņi, kas šo jauno situāciju izmantos gudri, izveidojot labus kontaktus tur, kur pašlaik atrodas, iemācīsies svešvalodas, apgūs jaunas prasmes utt., tie pēc kara beigām varēs Ukrainai nest jaunu pienesumu un vēlāk apzināsies, ka zaudētais ir atgriezies ar uzviju.

Piemēram, Bībelē ir aprakstīts par Ijābu un viņa pārdzīvojumiem visu zaudējot. Tomēr, kad viņš izprata zaudējumu jēgu jeb auga garā, Dievs viņam atgrieza atpakaļ daudz vairāk nekā viņš bija zaudējis. Ne velti pastāv teiciens: “Vecajam ir jāaiziet, lai jaunais nāktu vietā.”

Problēma ir tā, ka daudzi jauno, kas nāk vietā, nepieņem. Kāpēc? Jo ir pieķērušies vecajam  un nespēj ieraudzīt jaunā iespējas. Tāpēc tik svarīgi koncentrēties uz pārmaiņām nevis komforta zonas saglabāšanu. Tie, kuri cenšas par visām varītēm noturēties komforta zonā, agrāk vai vēlāk no tās tiek izmesti laukā, bet kad tevi izmet ar spēku, tad tas ir ļoti sāpīgi. Tie, kuri ļaujas pārmaiņām, tiem vieglāk tām pielāgoties.

Vēl sliktāk ir tad, ja cilvēks grib saņemt un pat nedomā par došanu. Ja tu tikai pieprasi, lai tev dod ar vārdiem “MAN PIENĀKAS”, tad arī līdzsvars starp došanu un ņemšanu izzūd. Vienmēr atceries, ka mēs saņemam tieši tik daudz, cik mums pienākas, jo pastāv Dievišķais Taisnīguma likums. Dievs nevienu neapdala. Ja tev ir mazāk kā citiem, tas nozīmē, ka neesi pelnījis vairāk. Tā kā cilvēki neredz cēloņu seku sakarību, īpaši, ja cēloņi ir iepriekšējās dzīvēs, tad saprotama ir neizpratne par piedzīvotajām sekām un tāpēc cilvēki jūtas neapmierināti, nespējot esošo situāciju pieņemt ar pazemību. Tie, kuri apzinās piedzīvoto seku taisnīgumu, tie neaizver savu mīlestības avotu un ļaujas jaunām iespējām, kuras viņiem tiek piedāvātas, jo Dievs ir daudz dāsnāks nekā cilvēki pat spēj iedomāties. Tikai mīloša dvēsele spēj ieraudzīt jaunas iespējas.

Tātad, lai došana un ņemšana būtu līdzsvarā, visu, ko dod, dod ar mīlestību, pilnībā bez nosacījumiem. Visu, ko saņem, pieņem ar mīlestību, nedomājot par to, ka esi kādam palicis parādā, jo tas, kas dod ar mīlestību, nekad negaida, lai tu to kaut kādā veidā atdarītu. Tur, kur būs mīlestība, tur došana un ņemšana notiks līdzsvaroti un abas puses jutīsies apmierinātas.

Autore: Elvita Rudzāte