Lielā Baltā Brālība 13.01.2021

T. Mikušinas uzstāšanās Valdoņu Mācības sekotājiem 2006. gada 29. jūlijā Sofijā, Bulgārija

Kas ir Augšupceltie Valdoņi? Kas ir Lielā Baltā Brālība? Kas ir Šambalas Valdoņi? Kā Sūtnis es esmu? Vēsture ir diezgan gara, bet es domāju, ka būs derīgi paskatīties uz Lielo Balto Brālību no jauna viedokļa.

Blavatskai ir grāmata, kuras nosaukums ir „Slepenā Doktrīna”. Šajā grāmatā ir aprakstīta cilvēces attīstības vēsture. Ir teikts, ka cilvēce savā attīstībā noiet septiņas Pamatrases.

Kaut kad sen cilvēcei nebija fizisko ķermeņu. Tie bija milzīgi giganti. Ēteriskie, vēlāk astrālie giganti bija apmēram 50 m augstumā. Tas bija Pirmās pamatrases laikā, pirms vairākiem simtiem miljonu gadu. Viņu eksistence bija līdzīga kā augiem, jo viņi neapzinājās, kas viņi ir. Viņi bija kā augi. Vēlāk ar pumpurošanās metodi no Pirmās pamatrases izauga Otrā pamatrase. Otrā pamatrase bija jau blīvāka un ar mazāku augumu. Vēlāk no Otrās pamatrases izauga Trešā pamatrase, kuras laikā notika tas notikums, kuram es jūs tuvinu.

Appmēram Trešās pamatrases vidū cilvēce ieguva fiziskos ķermeņus. Sākumā ķermenim nebija dzimuma, tas bija androgīns. Un vairošanās nebija tāda kā tagad. Viņi sākumā vairojās ar olām. Un pamazām no olām sāka rasties indivīdi, citi arvien vairāk bija līdzīgi vīriešiem, citi – sievietēm. Bet joprojām viņiem nebija saprāta. T.i., cilvēks bija nesaprātīgs. Pēc izskata viņš bija kā cilvēks, ārēji gandrīz ne ar ko neatšķīrās no mums, bet pēc savas būtības viņš bija vienkārši dzīvnieks. Un radās jautājums, kam vajadzīga tāda stulba cilvēce, būtu vienkāršāk to iznīcināt un iemitināt Zemē citādas būtnes.

Tomēr atradās Kosmosā Būtnes, kuras jau bija nogājušas cilvēcisko evolūcijas stadiju iepriekšējās manvantarās, t.i., pirms simtiem miljonu gadu. Šīm Būtnēm nebija ne fiziskā ķermeņa, ne astrālā ķermeņa, ne mentālā ķermeņa, ne ēteriskā ķermeņa. Tie bija Gari. Šie Gari mita tajā pasaulē, kuru mēs saucam par Dievišķo. Un šie Gari nolēma upurēt sevi un cilvēcei piešķirt saprātu.

Šie Lielie Gari, kurus dažās reliģiskajās sistēmās dēvē par Svētajiem Kumariem padalījās ar daļu no sevis ar cilvēci. Bet ne visi ļaudis saņēma vienādu daļu no šiem Augstajiem Valdoņiem. Tāpēc, ka ķermeņi nebija gatavi. Tie, kam bija augstāks attīstības līmenis, tie saņēma lielāku daļu no šīm Būtnēm. Bet tie, kas nebija gatavi, viņi saņēma tikai dzirksti. Un bija tās cilvēciskās būtnes, kuras nesaņēma neko no šīm Augstākajām Būtnēm. Ar to var izskaidrot atšķirīgo intelekta, apziņas, saprāta līmeni, kāds pašlaik ir cilvēcei..

Tajos Trešās pamatrases laikos šie Augstie Gari spēja gandrīz pilnīgi iemiesoties to ķermeņos, kuri „bija gatavi”. Viņi bija Arhati vai Dievi. Viņi bija kā Dievi pārējai cilvēcei, viņi staigāja cilvēku vidū un mācīja.

Kad Valdoņi padalījās ar daļiņu no sevis ar cilvēkiem, cilvēks ieguva saprātu. Saprāts – tas ir abpusēji griezīgs ierocis, ko var izmantot gan labumam, gan ļaunumam. Cilvēce sāka lietot šo instrumentu – saprātu, pēc saviem ieskatiem. Un sāka radīt karmu, t.i., darīt to, kas nebija saskaņā ar Dievišķajiem plāniem.

Kad cilvēce sāka radīt karmu, šī apkārtējā pasaule kļuva arvien un arvien blīvāka. Cilvēces vibrācijas stipri pazeminājās. Tāpēc Dievi vairs nevarēja būt cilvēku vidū, un tad viņi sāka daļēji iemiesoties kā Dievišķas dinastijas, cilvēces audzinātāji, skolotāji. Šo Dievišķo dinastiju palikušos mēs atrodam, piemēram, senajā Babilonā un senajā Ēģiptē. Tā Dievi turpināja cilvēci mācīt, dot viņai tikumiskos likumus – likumus, pēc kuriem sabiedrība dzīvo.

Tas turpinājās ne tikai Trešās pamatrases laikos, bet arī Ceturtās pamatrases laikos, kura nomainīja Trešo pamatrasi un dzīvoja Atlantīdas kontinentā. Pēc tam pienāca Ceturtās pamatrases nomaiņa un nāca Piektā pamatrase. Kaut gan mūslaiku cilvēces vairākums joprojām pieder Ceturtajai pamatrasei.

Tā kā nepareizas Dievišķās enerģijas izmantošanas rezultātā cilvēces vibrācijas kļuva arvien zemākas un zemākas, tad šo Augsto Garu klātbūtne uz Zemes ir kļuvusi vēl vairāk apgrūtināta. Bet viņi nāca kā daļēji iemiesojumi un tā varēja būt klāt praviešos, pasaules reliģiju dibinātājos. Mēs zinām Jēzu, mēs zinām pravieti Muhamedu, mēs zinām Gautamu Budu, kuros bija klāt Augstās Būtnes, un deva tikumisko, morāles likumu sabiedrībai.

Kad šie Augstie Gari aizgāja uz citu plānu, tad viņu Likums, ko viņi deva cilvēkiem, nonāca parastu cilvēku rokās. Parastie cilvēki atšķiras ar to, ka viņi ne vienmēr var pareizi izmantot Dievišķo enerģiju. Piemēram, viņi var domāt tā: kāpēc neizmantot to vai citu reliģisko sistēmu, lai paši padzīvotu turībā un draudzi ievirzītu tai vai citā reliģiskajā sistēmā? Pašai Mācībai, ko devuši pagātnes pravieši, ir maz kopēja ar reliģiju. Bet, tā kā cilvēkiem ir ļoti zems apziņas līmenis, tad viņi vienkārši izmantoja tādas idejas un tādu Mācību, lai ievirzītu cilvēkus caur kaut kādām reliģiskajām dogmām. Bet tajos laikos tas bija lietderīgi, jo cilvēces apziņas līmenis bija tāds, ka citādi nebija iespējams darboties.

Augšupceltie Valdoņi atrodas citā plānā. Mēs Viņus nevaram redzēt, viņi mīt smalkajos ķermeņos, un Viņi nevar būt klāt te (fiziskajā pasaulē). Taču, būdami smalkākajos plānos uz Zemes, Viņi tik un tā mēģina virzīt cilvēces evolūciju. Viņi pastāvīgi kontrolē cilvēces evolūcijas attīstības gaitu.

XIX gadsimta beigās tika mēģināts no jauna dot Mācību cilvēcei vairāk atklāti caur Jeļenu Blavatsku. Arī agrāk ir bijuši mēģinājumi dot Mācību, bet, tā kā cilvēces apziņas līmenis nebija tam gatavs, tad viduslaikos tādus cilvēkus vienkārši dedzināja kā raganas un burvjus. Pat XIX gadsimta beigās, ar visu civilizācijas attīstību J. BLavatska nevarēja dot Mācību, piemēram, Krievijas teritorijā. Viņa jaunībā aizbrauca no Krievijas. Viņa ilgi dzīvoja Eiropā, kādu laiku Amerikā un Indijā un pēc tam atkal Eiropā. Viņa nomira Londonā. Bet Valdoņiem izdevās caur viņu dot ļoti daudz zināšanas daļēji šifrētā veidā.

XX gadsimta divdesmitajos gados  Valdonis Morija sāka strādāt ar Jeļenu Rērihu un caur viņu dot Mācību, kuru mēs tagad zinām kā Agni Jogu. Rērihi 1917. gada revolūcijas notikumu laikā atradās Somijā. Pēc tam kādu laiku viņi dzīvoja Lielbritānijā, pēc tam – Amerikā un vēlāk – Indijā. Tur viņi arī ir miruši. XX gadsimta divdesmitajos gados Rērihi mēģināja dot Gudrības Valdoņu vai Lielās Baltās Brālības, vai Mahātmu vēstījumu Krievijas valdībai[1].

Pēc šī notikuma Rērihi bija spiesti aizbraukt, un viņi vairs nevarēja atgriezties Krievijā.

Taču Mācībai jātiek dotai. Mācībai jātiek dotai, jo cilvēces apziņa kļuva gatava uztvert šo Mācību.

Valdoņi izvēlējās citu darba Ceļu ar cilvēci – caur Sūtņiem.

Mēs zinām, ka Amerikā bija vairāki cilvēki, kuri bija Lielās Baltās Brālības sūtņi. Piemēram, kustības „ES ESMU” vadītāji Edna un Gajs Ballardi. 1958. gadā tika radīta organizācija „Summit Lighthouse” (Virsotņu bāka), un to vadīja Marks Profets un vēlāk Elizabete Klēra Profeta. <…

[1] 1926. gadā Nikolajs Rērihs ieradās Maskavā ar Austrumu Mahātmas uzdevumu kā Viņa sūtnis. Izmantojot savus sakarus, viņš satikās ar Padomju Savienības vadītājiem, ar G. Čičerinu un A. Lunačarski. Šīs tikšanās laikā ar tautas komisariāta vadītājiem N. Rērihs pasniedza Maskavas komunistiem Mahātmu vēstuli un šķirstiņu ar zemi no Burhan Bulatas. Galvenais uzdevums, kas viņam tika dots šajās pārrunās, bija caur konkrētajiem tās pārstāvjiem Čičerinu un Lučarski sagatavot valsts valdību Mahātmu pieņemšanai. Atklātā tekstā tika piedāvāts Himalaju vadītāju pamācības, kuru vārdā bija paraksts vēstījumā. Diemžēl Padomju Savienības vadītāji nepieņēma Valdoņu priekšlikumu par sadarbību.

Avots: http://sirius-riga.lv/